Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu šo aprakstu ar dramatisku epizodi no savas bērnības. Kā nekā Kristīnes Ulbergas romāns lielā mērā ir par dažāda veida traumām, gan bērnībā, gan jau pieaugušā stāvoklī gūtām. Un te nu būs manējā, proti, saistīta ar zaļo vārnu. Tik maz es noteikti nebiju, skolā gan jau gāju, bet precīzāku pieturas punktu man nav. Biju ar tēti laukos, kur viņš bija pavadījis savas bērnības vasaras, Zosnas pusē. Tētis tobrīd jau kādu pusgadu, kā vismaz es uzskatīju, nesmēķēja, taču tur man gadījās ieraudzīt viņu smēķējam. Pēc tam viņš cītīgi man mēģināja iegalvot, ka es esmu pārskatījies, neko viņš nav smēķējis, un vispār - vai es biju ievērojis zaļo vārnu? Kādu vēl zaļo vārnu? Un tad manu uzmanību vai nu sekmīgi vai nesekmīgi novērsa ar tēmu par zaļo vārnu. Kā šis viss beidzās, neatceros, gan jau, ka vēlāk Rīgā pasūdzējos mammai, ka tētis smēķēja, un kopš tā brīža viņš pārstāja slēpt, ka atmešana nav izdevusies. Reāli tētis no smēķēšanas tika vaļā vien krietni vēlāk, piedzīvojis infarktu, nekāda zaļā vārna tajā reizē gan nebija iesaistīta. Un nu - pie Kristīnes Ulbergas grāmatas!

Romāna darbība risinās psihiatriskajā klīnikā, kur vienai no sievietēm, galvenajai varonei, piemīt pazīšanās ar Zaļo vārnu. Varone cītīgi uzsver, ka tas nav iedomu draugs un ka tās nav arī halucinācijas, bet grāmatas gaitā tādas lielas skaidrības par to, kas īsti ir šī Zaļā vārna, nerodas. Un patiesībā itin daudz kas no tā, kas romānā risinās, bieži paliek zonā, kur tu nevari būt drošs - vai notiekošais ir reāls grāmatas pasaulē vai arī tikai varoņu interpretācijā par to, kas ir realitāte (vai vēl vairāk - varbūt varone attiecīgajā epizodē melo, un tad tas nav ne viens, ne otrs gadījums). Īpaši neskaidru šo dara tas, ka ik pa brīdim notikumi, kas risinājušies kaut kad pagātnē, atbilstoši manai interpretācijai nesaskan ar to realitāti, kura pazīstama man. Un tad tu netiec gudrs - vai šīs grāmatas gadījumā es varu teikt, ka autore kļūdās - vai arī tā ir varones kļūdaina atmiņa, vai arī vispār tas Visums, kurā mīt Zaļā vārna, nemaz nav tas Visums, kurā dzīvoju es. Un es esmu tāds cilvēks, kuram šādās lietās patīk skaidrība, tālab mani šī grāmata mazliet tracina. Brīžam šis tas šajā grāmatā šķiet pārceļojis no Daces Rukšānes "Romāniņa", bet ar lielāku devu psihiskās veselības traucējumu.

Patiesībā tas, kas Ulbergai ar šo visu ir sanācis, ir gana saistošs no lasāmības viedokļa, taču vēl vairāk kā "Romāniņa" gadījumā jūtu - es neesmu šīs grāmatas mērķauditorijā, un līdz ar to man nekāda emocionālā piesaiste ar romāna galveno varoni (un kur nu vēl pārējām palātas iemītniecēm) neveidojas. It kā atvērtais formāts, kurā tu kā lasītājs nevari būt līdz galam drošs, kas notiek pa īstam un kas - varoņu galvās, un cik tieši tev nevajadzētu uzticēties pirmās personas naratīvam, man principā ir tuvs risinājums, bet tas, kā tas izpaužas "Zaļajā vārnā" - ne līdz galam. Ja man vajadzētu atstāstīt šīs grāmatas sižetu, tas konspektīvā formā, manuprāt, būtu pārmērīgi banāls, bet ne tajā ir problēma. Vispār es pat nezinu - vai es spēju noformulēt, kur tieši šī problēma ir, bet vienkārši nejūtu vēlmi līdz galam saprast, kas tieši ir tas, kas man šajā grāmatā nestrādā.

Te jāpiebilst, ka kopsaucējs par šo grāmatu ir daudz pozitīvāks kā mani iespaidi: "Zaļā vārna" ir Gerkena un Rakstnieku savienības konkursa laureāte, saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu, romāns tulkots angļu valodā un veltīts “visiem, kas dzīvē zaudējuši brīvību”. Vai nu es esmu tik ļoti zaudējis brīvību, ka man neaiziet pat tas, ka esmu to zaudējis, vai... es nezinu.