Kristīnes Želves īsprozas grāmata "Dzīve tevi salauzīs" ir savdabīgs piemērs tam, ka grāmata var man itin labi patikt lasīšanas gaitā, bet gandrīz momentāni pēc tās izlasīšanas izdzist no atmiņas, tā it kā es to vispār nebūtu lasījis. Tagad gan patiesībā pagājis jau aptuveni mēnesis, kopš es to lasīju, līdz ar to es vēl varētu sev piedot, ka tā atmiņās ir pabalējusi, bet tieši tādas pašas sajūtas man bija nedēļu pēc tās izlasīšanas, tad, kad es pirmo reizi mēģināju sākt par to rakstīt. Tu atceries sajūtas, ka bija aizraujoši, tekstu fragmenti gana spilgti un uzrunājoši, bet kas no tā palicis atmiņā - praktiski nekā. Labi vēl, ka pirms atdevu grāmatu Ievai, kura to bija paņēmusi bibliotēkā, nobildēju satura rādītāju, tagad vismaz kaut kādi pieturas punkti man būs, lai rakstot varētu mēģināt atcerēties, kā tieši tā dzīve tevi salauzīs.

Top stāsts šajā komplektā ir "Mans vectēvs mēdza man teikt" - sižets tur gan nav nekāds konkrētais, bet dažādi anekdotiski pastāsti par vectēva pasaules uztveri lika regulāri smaidīt. Tad vēl kaut cik atceros stāstu "Harrrijs, aktieris", kurš izvēlējās, ar kuru konkrētajā vakarā sastapto sievieti palikt pa nakti. "Kaķka un skudras" - tīri ok. Stāsts iz bērnības "Kādā dienā". Jā, un neatrisinātā mistērija stāstā "Deviņas sarkanas rozes", par kurām tā arī neuzzinām, kas tad tās atnesa. Bet lietas būtību tas nemaina - neatminos kādu gadījumu, kad man tik ātri no atmiņas būtu izdzisusi grāmata, kuru lasīšanas laikā varētu teikt, ka izbaudīju. Bet sausā atlikuma - nekāda. Un dzirdēju, ka itin līdzīga pieredze ar to bija arī Ievai un Irēnai, kuras ar šo izlasīja. Protams, ja ņem vērā, ka grāmatiņa ir ļoti neliela, aptuveni stundas laikā izlasāma, varbūt neko vairāk no tās arī nevajadzētu gaidīt. Un tomēr - ļoti īpatnēja parādība, manuprāt, un būtu pat interesanti saprast - kā tas ir iespējams. Bet varbūt ne gluži tik interesanti, lai es patiešām būtu noskaņots jebkādā veidā šai tēmai pievērsties.

Apraksts sanācis pagalam knapsierīgs, atbilstošs grāmatas apjomam, bet ko gan tu daudz vari pateikt par darbu, par kuru tavs vērtējums ir iz kategorijas "manuprāt, bija labi, bet neko neatceros". Ja neatceries, tad neatceries. Beigās pat nevaru saprast - varu es šo grāmatu ieteikt citiem lasītājiem vai nē. Drošākais arguments "Jā" virzienā - ja nu arī tevi sevišķi šie teksti neaizraus, vismaz ilgu laiku tie neprasīs un līdz ar to vilšanās būs neliela.