Kazhes pierakstu burtnīca

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.
Pirmkārt, jāatzīmē neapšaubāmā līdzība starp šo romānu un "Deadeye Dick" jeb "Līķu Pēteri". Kamēr "Līķu Pēterī" galvenā varoņa tēvs no bada nāves izglābj Ādolfu Hitleru un vēlāk kļūst par fīrera cienītāju, tikām šeit varoņa aizbildnis mākslas pasaulē ir Mussolini fans un pat, būdams amerikānis, zaudē dzīvību, tērpies itāļu karavīra tērpā. Kamēr "Līķu Pēterī" nozīmīga ir veca ratnīca, šeit - kartupeļu klēts, un tā tālāk.
Grāmatas galvenais varonis ir armēņu izcelsmes amerikānis vārdā Rabo Karabekjans, kurš ir abstraktā ekspersionisma mākslinieks, lai gan vienlaikus viņam ir dotības fotoreālistiskā glezniecībā. Un viņam īsti nav dvēseles, ko viņš pats visai labi apzinās, tāpēc viņa mākslai nav lemts ilgs slavas brīdis. Ko vēl jo vairāk neveicina tas, ka viņa izmantotā krāsa izrādās tāda, kura visai ātri nolūp no audekla.
Sevišķā sajūsmā par šo grāmatu laikam gan neesmu - pa brīžiem tajā jūt Vonnegūta ģēniju, bet lielākoties tā atbilst definīcijai "vēl viens Vonnegūta romāns". Nobeigums, kurā Zilbārdis atklāj kartupeļu klēts noslēpumu, ir emocionāli visai spēcīgs, tāpat stāstījums par armēņu genocīdu, ā, un epopeja ar rubļa viltošanu, bet pārējais - ne tik ļoti. Šī grāmata nav "obligātajā sarakstā", ko vajadzētu izlasīt, iepazīstoties ar Vonnegūta daiļradi.