Desmit reizes vasara
Šī pat īsti nav izrāde, bet gan Notikums. Tai nav oficiāla režisora, taču mana sistēma šādu iespēju neparedz, tālab piedēvēšu to kolektīvi "Kvadrifronam". Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēja savu desmito dzimšanas dienu, un par godu tam sarīkoja šo īpašo pasākumu. Te gan gribu precizēt Valmieras mēra Jāņa Baika teikto, kas savā uzrunā atsaucās uz to, ka pirmais festivāls noticis pirms desmit gadiem, kas, protams, nav tiesa - desmito dzimšanas dienu festivāls svin deviņus gadus pēc pirmās.
Ko tieši no šī Notikuma varēja gaidīt, aptuveni sāku saprast dienās pirms festivāla. Kādā veidā? Grozoties gar Valmieras teātra ēku, kur katru dienu bija jāatstāj Estere uz mēģinājumiem un turpat arī viņa jāsagaida, sanāca šo to redzēt arī no citu izrāžu mēģinājumu procesa, tai skaitā "Desmit reizes vasara" tapšanas. Tiesa, nojaust gala produkta vērienu šādā veidā, protams, nebija iespējams, jo mēģinājumos pirmkārt varēja redzēt vien dažus atsevišķus fragmentus no visa gaidāmā pasākuma un otrkārt, tur nebija ne tērpu, ne vēl jo vairāk tehnikas.
Pasākums sākās ar to, ka kvadracikla mugurā ieradās Valmieras mērs un teātra direktore Evita Ašeradena. Sekoja tradicionālas uzrunas, kas nebija nekas īpašs, kā jau uzrunas. Bet tad gan gāja vaļā! Tas, ko radošā komanda bija izveidojusi, bija popūrijs no aizvadīto festivālu spilgtākajiem mirkļiem, bet brīžiem - ar tādiem efektiem, par ko oriģinālās izrādes varēja pat nesapņot. Ko tur varēja redzēt? Piemēram, Matīsu Budovski velkot traktoru (atsauce uz "Traktoperu"). Brīvprātīgo kori izpildām Simanoviča "Brilles". Āri Matesoviču braucam ar miniatūru motociklu. Anci Strazdu kā lielu mušu, kurai dzenās pakaļ brīvprātīgie ar mušu pletnēm. Gerdu Lapošku līgavas tērpā. Reini Boteru izpildām "Marijas un zibens" dziesmu. Inesi Pudžu atkritumu konteinerī un pie bungām. Rūdolfu Gediņu lēkājam uz batuta un piedzemdējam desmit arbūzus pa ugunsdzēsēju mašīnas durvīm. Jāni Kroni braucam dīvānā un dalot brīvprātīgajiem futbola bumbas, pieminot "Uzvara ir mirklis". Un tā tālāk un tā joprojām.
Skaidrs, ka šo vienreizējo pieredzi daudzi filmēja un fotografēja, līdz ar to gūt ieskatu tajā, kas tur notika, protams, ir iespējams. Bet - tu vai nu biji tur klāt vai arī nebiji. Un ja nebiji - tad diemžēl! Līdz ar to jūtos ļoti priviliģēts, ka mums bija iespēja tur būt (komplektā milzīgs Paldies manai māsai Irēnai un māsasmeitai Ievai, kas nodrošināja man un Marinai šo iespēju, nogādājot Rozulā mūsu bērnus). Jā, pavisam aizmirsu - priekšnesums risinājās uz ielas pretī teātrim, festivāla laikā autosatiksme gar teātri bija bloķēta (eh, cik jauki būtu, ja teātra direktorei izdotos pārliecināt pilsētas vadību, ka tā vajadzētu vienmēr!), nosacītā skatuve bija vismaz 50 metrus gara, nē, droši vien būtiski garāka. Tas bija kaut kas! Mega paldies gan radošajai komandai, kas to visu izdomāja, gan aktieriem un brīvprātīgajiem, kas to izpildīja, gan arī festivāla un pilsētas vadībai, kas pieļāva, ka tas viss notika. Ballītē, kas turpinājās līdz rītam, mēs nepalikām, bet bijām priecīgi, ka tāda notiek.
Ko tieši no šī Notikuma varēja gaidīt, aptuveni sāku saprast dienās pirms festivāla. Kādā veidā? Grozoties gar Valmieras teātra ēku, kur katru dienu bija jāatstāj Estere uz mēģinājumiem un turpat arī viņa jāsagaida, sanāca šo to redzēt arī no citu izrāžu mēģinājumu procesa, tai skaitā "Desmit reizes vasara" tapšanas. Tiesa, nojaust gala produkta vērienu šādā veidā, protams, nebija iespējams, jo mēģinājumos pirmkārt varēja redzēt vien dažus atsevišķus fragmentus no visa gaidāmā pasākuma un otrkārt, tur nebija ne tērpu, ne vēl jo vairāk tehnikas.
Pasākums sākās ar to, ka kvadracikla mugurā ieradās Valmieras mērs un teātra direktore Evita Ašeradena. Sekoja tradicionālas uzrunas, kas nebija nekas īpašs, kā jau uzrunas. Bet tad gan gāja vaļā! Tas, ko radošā komanda bija izveidojusi, bija popūrijs no aizvadīto festivālu spilgtākajiem mirkļiem, bet brīžiem - ar tādiem efektiem, par ko oriģinālās izrādes varēja pat nesapņot. Ko tur varēja redzēt? Piemēram, Matīsu Budovski velkot traktoru (atsauce uz "Traktoperu"). Brīvprātīgo kori izpildām Simanoviča "Brilles". Āri Matesoviču braucam ar miniatūru motociklu. Anci Strazdu kā lielu mušu, kurai dzenās pakaļ brīvprātīgie ar mušu pletnēm. Gerdu Lapošku līgavas tērpā. Reini Boteru izpildām "Marijas un zibens" dziesmu. Inesi Pudžu atkritumu konteinerī un pie bungām. Rūdolfu Gediņu lēkājam uz batuta un piedzemdējam desmit arbūzus pa ugunsdzēsēju mašīnas durvīm. Jāni Kroni braucam dīvānā un dalot brīvprātīgajiem futbola bumbas, pieminot "Uzvara ir mirklis". Un tā tālāk un tā joprojām.
Skaidrs, ka šo vienreizējo pieredzi daudzi filmēja un fotografēja, līdz ar to gūt ieskatu tajā, kas tur notika, protams, ir iespējams. Bet - tu vai nu biji tur klāt vai arī nebiji. Un ja nebiji - tad diemžēl! Līdz ar to jūtos ļoti priviliģēts, ka mums bija iespēja tur būt (komplektā milzīgs Paldies manai māsai Irēnai un māsasmeitai Ievai, kas nodrošināja man un Marinai šo iespēju, nogādājot Rozulā mūsu bērnus). Jā, pavisam aizmirsu - priekšnesums risinājās uz ielas pretī teātrim, festivāla laikā autosatiksme gar teātri bija bloķēta (eh, cik jauki būtu, ja teātra direktorei izdotos pārliecināt pilsētas vadību, ka tā vajadzētu vienmēr!), nosacītā skatuve bija vismaz 50 metrus gara, nē, droši vien būtiski garāka. Tas bija kaut kas! Mega paldies gan radošajai komandai, kas to visu izdomāja, gan aktieriem un brīvprātīgajiem, kas to izpildīja, gan arī festivāla un pilsētas vadībai, kas pieļāva, ka tas viss notika. Ballītē, kas turpinājās līdz rītam, mēs nepalikām, bet bijām priecīgi, ka tāda notiek.
2025-08-01
comments powered by Disqus