Kazhes pierakstu burtnīca

Uz LabuDabu braucu trešo reizi pēc kārtas. Visvairāk gaidīju "The Fall" uzstāšanos, jo par šiem vecajiem britu pankiem bija lasīts daudz labu vārdu, taču diemžēl viņus redzēt ne vien man, bet arī pārējiem festivāla apmeklētājiem nebija lemts, taču kopumā iespaidu par festivālu tas sagandēt nespēja.

Maršrutu Rīga - Ratnieki mērojām piecatā: Marina, es, Raitis, Anita un nepilngadīgā Dace (vārds mainīts). Atšķirībā no pagājušā gada problēmu ar piebraukšanu nebija, nosviedām auto un ātri vien zem pirmajām ābelēm uzslējām savas teltis. Uz koncertiem steigties gan sevišķas vajadzības uzreiz nebija, tāpēc iemalkojām vīnu un šampanieti, uzēdām arbūzu, nosnaudāmies, sagaidījām ierodamies Baibas-Ilzes-Irbes ekipāžu, kā arī Ediju un Glušaku, un vien tad devāmies skatīties kādu koncertu.

Pirmie vaigā skatīties izpildītāji - Oranžās brīvdienas. Tas nu ir viens no tiem koncertiem, kur jau iepriekš ir skaidrs, ka "bet es zinu, ka būs labi, ņemu glāzi es ar šņabi!" Jaunās dziesmas vēl sevišķi labi nezinu, bet tas jau nekas - Brīvdienu mērķis allaž ir rūpēties par ballītes noskaņojumu, un viņu dziesmu apgūšanai daudz laika nevajag.

Turpinājumā gribēju baudīt “Hipstokrātiju”, bet no tā nekas prātīgs nesanāca - pēc nedaudzām sekundēm jau sapratu, ka “tas nav man”. Grupas nosaukums joprojām patīk, bet saturs - ne visai. Kā domājām, par prieku Irbei, aizgājām līdz “The Sound Poets”, bet (par laimi) izrādījās, ka Baiba viņu ir labi audzinājusi, līdz ar to sevišķas intereses par šo kolektīvu arī viņai nebija, tāpēc sanāca, ka kādu laiku vienkārši bumbulējāmies apkārt.

Par “Auroru” jāatzīst, ka tā ir viena no leģendārajām latviešu grupām, par kurām biju pamanījies pilnīgi neko nezināt iepriekš (līdzīgi kā tas bija ar pērn LabāDabā spēlējušo “K.Remontu”). Šķiet, ka savos ziedu laikos “Aurora” bija visai spēcīgs jaunā viļņa kolektīvs, kamēr mūsdienās (vismaz dzīvajā) viņi izklausās daudz smagāki un mazāk sintezatororientēti. Grupas līderis Ritvars Dižkačs šķiet tāds mazliet dīvains, bet ne sliktā ziņā. Protams, savdabīgi ir, ka tik senai grupai krājumā ir tik maz dziesmu, ka pat pilnam koncertam nepietiek, un vairākus gabalus nākas spēlēt atkārtoti. Iecienītākā dziesma - “Fetišs” (pamatīgi atsit Viktora Coja daiļradi). Labs koncerts. Plus varu uzslavēt par itin interesanto video projekciju piedāvājumu “Auroras” koncerta laikā.

Dīvainā kārtā tā pēc diviem noskatītiem koncertiem mums piektdienas vakars arī beidzās. “The Fall”, kā zināms, nebija ieradušies, un tas pamatīgi nosita vēlmi noskaidrot, kas vēl šajā laikā bija pieejams. Vēl gribējām divos naktī skatīties teātri - marionešu izrādi “Pasaka par veco nāvi”, taču pārmērīgi vēsā nakts mūs ievilināja teltī, un atgriezties festivāla teritorijā vairs neizdevās.

Sestdienas pirmajā cēlienā devāmies četratā (ar Marinu, Raiti un Anitu, bet bez Daces) uz Siguldu - dažs labs gribēja tur nohakot kādu Ingress portālu, pie reizes uzkodām “Fazendā” brokastis (buržuji!), un festivālā atgriezāmies uz Gunta Veilanda un Leldes Ritenieces koncertu. Pārējie tikām baudīja grupas “Zaķis” uzstāšanos, bet Marina un es pusguļus (vai pareizāk 80% guļus režīmā) paklausījāmies mierīgo Veilanda un Ritenices tautmūzikas uzstāšanos.

Pietiekami relaksēts bija arī nākamais koncerts - “Buržuāzistiskās filosofijas marasms”, kurā ansamblis “Manta” satiekas ar īstiem filosofiem. Nevarētu teikt, ka mani pilnībā aizrāva šis inovatīvais formāts, bet vienu reizi bija interesanti arī šādu performanci redzēt. Plus - “Manta” nospēlēja divas līdz šim manis nedzirdētas dziesmas, un otrā no tām - veltītā jaunajam topošajam filosofam - izrādījās makten feina, cerams - būs dzirdama vēl! Filosofijas kvalitāti, šķiet, ka komentēt nevarēšu.

Pēc “Mantas”, šķiet, devāmies uzkost, un atgriezāmies uz LabasDabas klasiķiem - Nilu Īli ar “Afro Ambient”. Līdz ar kora iesaistīšanos šī uzstāšanās pamatīgi uzņēma apgriezienu, bet jāatzīst, ka pats Īle mani līdz galam nepārliecina. Ir skaidrs, ka cilvēks ķer baigo kaifu no tā, ko viņš dara - to var ar neapbruņotu aci saskatīt, bet nav viņš āfrikānis, nav, un nav viņam tas ritms tik ļoti iedzimts, līdz ar to reizēm bišķi kaut kas neskan tā, kā vajadzētu. Bet, kā jau teicu, pateicoties korim, koncerta enerģijas līmenis bija labs.

Uz festivāla centrālās skatuves tikām kāpa Vecmīlgrāvja klasiķi - grupa “Sniegavīru rūpnīca”, kuras puspliko dalībnieku paskats lika domāt, ka festivālā bija daudz karstāks, nekā tas bija patiesībā. Spēlētā mūzika - pasmaga un diezgan vienveidīga, mēs tik vien kā sagaidījām flautistes parādīšanos uz skatuves (tiesa, īsti dzirdēt flautu tāpat nevarēja), un devāmies uz šķūni, kur mitinājās vēl viena tieši pirms šī festivāla atdzimusi grupa - S.I.L.S.

Nekad neesmu drošs, kurš īsti tas ir - Čipsis vai Dullais, kurš ir S.I.L.S līderis, bet nu tas lielais čalis tur spēlē ģitāru un dzied. Kritiskāki prāti šo grupu salīdzināja ar Mārtiņa Freimaņa daiļradi, man tikām tik slikti gluži nešķita, vairāk radās sajūta, ka čaļi savulaik daudz klausījušies grunge un izjūt mīlestību pret “Pearl Jam”. Līdz ar to - gana kvalitatīvs koncerts par spīti tam, ka neko labi ar šo vismaz nosaukuma pēc dzirdēto grupu pazīstams nebiju.

Un tad nāca vieni no gaidītākajiem vakara viesiem - grupa TheAngelcy no Izraēlas. Viņu dziesmas bijām paklausījušies jau mājās, un tur nu bija skaidrs - būs jāiet. Stila ziņā viņi gan noteikti labāk iederētos uz tautas mūzikas skatuves, nevis uz lielās, bet koncerts bija patiešām jauks, sirsnīgs, un ne tik bieži gadās redzēt grupas, kur divi dalībnieki spēlē uz viena bungu komplekta. Cilvēku gan bija pašķidrs daudzums, bet labi, ka uznāca lietus, un visi pieplaka skatuvei, lai no tā varētu pasargāties. Jauka uzstāšanās, domājams, šīs grupas dziesmas reizēm klausīšos arī turpmāk.

Līdz ar TheAngelcy mums aizgāja gar degunu “Rīgas modes”, bet gan jau šos vēl kaut kad/kaut kur Rīgā redzēsim. Tai vietā devāmies uz vienu no mazajām teltīm, kur bija jāspēlē “Gapoljeriem”. Diemžēl mums nebija izdevies šo kolektīvu sarunāt spēlēt mūsu kāzās, bet vismaz beidzot dzīvajā šos skatīt sanāca. Jau ar savu šī vakara tēlu - mežonīgi raibiem legingiem - “Gapoljeri” sāka pārsteigt. Uz tekstu, ka legingi nav bikses, Kareļina kungs precīzi atbildēja, ka nav gan, bet labāk tā, nekā ar pliku vafeli. Un tad nu gāja vaļā. Lai arī “Gapoljeri” solījās šai reizē būt rāmi (kā nekā viņiem pat pilna bungu komplekta nebija, un vietas vēl jo vairāk ne), koncerts pagāja vienā pūtienā un lēkāšanā. Ar viņu dziesmām biju pazīstams jau iepriekš, bet patiesībā tam nebija lielas nozīmes, jo dziesmiņas ir vienkāršas, lipīgas, un grupas dalībnieku teātra skatuves pieredze dara viņus arī par atraktīviem mūziķiem. Šķiet, nevienu izpildītāju “Labā Dabā” tik daudz reizes nesauca atkal uz skatuves kā “Gapoljerus”, un līdzjutēji nelikās mierā, kamēr nebija nospēlēta arī dziesma par izcirtēju Viktoru. Man ar vēl vairākas dienas galvā pēc tam skanēja:
“Izcirtējs Viktors zin, kas ir astotais marts,
Izcirtējs Viktors, reizi gadā mīlas skarts.”

Mazliet apskatījām vecos punkus “Subhumans”, kas ārdījās šķūnī. Interesanti jau ir - tādi onkulīši gados, kas bliež hardcore panku, bet tas ir no tāda stila koncertiem, kur ir jābūt vai nu pie pašas skatuves un jāārdās pēc pilnas programmas vai jāiet prom, mēs izvēlējāmies aiziet. Vēl mazāk piesaistīja britu regeja mākslinieki “Nucleus Roots” - galvenokārt tādēļ, ka šajā kolektīvā neatradās neviena dzīvās mūzikas spēlētāja, faktiski dzīvs tur bija tikai vokāls, un tas nerullē, spēlē tu “Get Up, Stand Up” vai arī nespēlē.

Par ko gan man ir škrobe, ka netiku redzējis droši vien visu laiku dīvaināko “Baložu pilnu pagalmu” koncertu - tādu, uz kuru nebija ieradies pats Māris Šverns un viņu aizstāja dažādi citi vokālisti, bet kas to varēja zināt, ka “Baložu” uzstāšanās šoreiz būs citāda.

Mazliet citāda bija arī “Inokentija Mārpla” spēle. Marinai gan ap koncerta vidu viss piegriezās, un viņa aizgāja gulēt, bet es sagaidīju to, ka Mārpls pārstāja spēlēt mežonīgi nodreijātās dziesmas, un pievērsās jubileju gadam - cita starpā nospēlējot Aspazijas “Pasaciņu” un - kas man bija lielākais pārsteigums - latviešu mēlē dziesmu “Mamma anarhija” no Coja repertuāra. Beidzās gan viss, protams, prognozējami - ar “Krievija, atpisies!” un “Brīvību Latvijai!”

Diezgan saistoša bija arī grupas “Zāle” uzstāšanās - tur gan netika spēlētas Coja dziesmas, bet pašsacerēti tautas mūzikā sakņoti skaņdarbi.

Festivāls man beidzās ar baltkrievu-ukraiņu apvienību “Brutto”, kas sarūpēja vienu no enerģiskākajiem šīs Labas Dabas koncertiem. Jāatzīst, ka tādus atlētus uz skatuves līdz šim nebiju redzējis - veseli astoņi gabali sakačātu veču, tai skaitā pieci vokālisti, no kuriem četri nespēlē nekādus mūzikas instrumentus, tikai dzied (kliedz, repo) un lēkā. Tumšā ielā galīgi negribētos ar šiem vīriem, kas apdzied futbola bumbas un svaru bumbas, negribētos satikties, bet vienlaikus - ļoti profesionāla pieeja (kā nekā grupas līderis Mihaloks ilgus gadus bija “Ljapis Trubetskoi” mākslinieciskais vadītājs) un spēkpilns noskaņojums. Un arī idejiski vērtīgs koncerts - kā nekā tieši Ļapis dziedāja Maidana himnu “Voini sveta”, kas izskanēja šajā koncertā. Kārtīga veču mūzika - un gan Baltkrievijā, gan Ukrainā šobrīd kas tāds ir ļoti nepieciešams.

Pārējie biedri vēl devās vakaru turpināt, bet es gan - gulēt. Un tas jau faktiski bija viss. No rīta savācām savas mantiņas, aizbraucām uz Līgatni paēst (tāpat kā pērn), tiesa diezgan vēsā laika dēļ šoreiz izpalika litrs saldējuma un alfabēta pelžu uzsākšana. Jā, un arī Raitis šogad nevienas krūtis mājup neaizveda, turklāt bija tuvu tam, lai pazaudētu arī pērn iegūtās, bet par laimi izrādījās, ka tās nebija Alises krūtis.