Kazhes pierakstu burtnīca

Labu Dabu apmeklēju otro gadu pēc kārtas, šogad, jau labi zinādams, ko no šī festivāla var sagaidīt. Piektdienas pirmo cēlienu nostrādāju mājās, centrā paķēru Marinu, Vimbu un Zaksi, iebraucām Juglas Rimi pēc pārtikas festivālam un jau ap pieciem-sešiem bijām Ratniekos.


Iebraukšana festivāla teritorijā bija nesteidzīga - mašīnu parkošanās vietu biļešu iegāde veidoja pamatīgu rindu un mums vēl paveicās, ka braucām pietiekami agri, lai rinda būtu salīdzinoši īsa. Izstāvējām to, nolikām auto un devāmies meklēt vietu teltij. Tāpat kā pagājušogad apmetos zem otrās ābeles gandrīz blakus bērnu pilsētiņai - ar domu, ka telšu pilsētiņas gals, kas vistālāk no civilizācijas, ir visklusākais. Cik nu tā ir patiesība, tas ir cits jautājums, bet vismaz nebija pārāk tālu jānes arbūzs. Jo īpaši tādēļ, ka atbildīgā arbūza nesēja šajā situācijā bija Marina. Un jā - mums jau otrais festivāls pēc kārtas sākās ar arbūzu. Šoreiz gan komplektā bija arī aveņu vīns, bet par šo pašmāju produktu neko labu neteikšu - nav brīnums, ka tieši šis dzēriens parādās vienā no Latvijas kino populārākajiem krimiķiem, jo dzēriens ir patiešām krimināls - šķebinoši salds un visnotaļ nepatīkams, uzskatu to par lielu varoņdarbu no savas puses, ka sestdienas rītā man izdevās šo pudeli nokopt līdz galam (tur pat nebija runas par to, ka no šī vīna varētu nākt jebkāds skurbums, tik vien kā nepieciešamības sajūta nemest laukā pusdzertu pudeli, lai gan patiesībā prasījās šādi rīkoties).


Tā laiskā stilā mēs pavadījām kādu laiciņu, līdz izlēmām, ka varētu tā kā doties arī iekšā festivāla teritorijā. Sacīts - darīts. Šķūnī šajā laikā uzstājās "Marta migla", bet kaut kā tā šķita pārāk skaļa un vakars pārāk laisks, tālab apmetāmies pie folk skatuves, kur jau riktējās uz uzstāšanos tautas mūzikas ansamblis no Ukrainas "Spiritual Seasons", kura repertuārā dzirdamas galvenokārt īru un skandināvu tautas melodijas. Uzklājām zālītē segu un sasēdāmies. Vispirms četratā, tad mums piebiedrojās arī Uldis (tas, kas Glušaks) ar fotogrāfu un Uldis (tas, kas @uldis) ar @nikaaleksejeva. Izrādījās, ka ukraiņi ir labi padomājuši par vienu lietu - līdzās mūziķiem uz skatuves viņiem bija arī viena dalībniece skatītāju vidū, kura kopā ar savu orientējoši 10-12 gadus veco dēlu organizēja dejošanu klausītāju vidū, turklāt ļoti veiksmīgi viņai dejās izdevās iesaistīt Zaksi (kas it nemaz nepārsteidza). Mēs gan jāatzīst, ka kautrējāmies un palikām malā. Nu nekas - gan vēl būs iespējas izdejoties. Vispār gan jāsaka - publika "Labā Dabā" ir gana aktīva un dejotāju trūkuma šajā pasākumā nebija, arī Uldis un Nika šajā padarīšanā iesaistījās. Kas attiecas uz muzikālo pusi - tīk man kā īru, tā ziemeļvalstu tautas mūzika, tālab tur pat nebūtu iespējas žēloties. Ne velti Glušakuldis pēc koncerta gāja iegādāties kādu "Spiritual Seasons" disku. Vēl, protams, no koncerta atmiņā palika Ukrainas un Latvijas karogu ceļošana apkārt dejotāju pulkam, kur viens no vadošajiem darboņiem bija neviens cits kā slēpņošanas un atvērto ielu kartēšanas aprindās labi zināmais personāžs richLV.


Turpinot iepazīt festivālā nebūt ne tik plaši pārstāvētos ārzemju māksliniekus, kā nākamos skatījāmies francūžus no "Masha&39;s Datcha". Ansamblis bija savdabīgs ar to, ka tajā izteikti pietrūka bundzinieka, līdz ar to skatītāju plaukšķināšana šoreiz bija īpaši vietā, taču līdz nevienas dziesmas beigām publikai izturēt īsti neizdevās. Grupas spēlētā mūzika - ne sevišķi pretenciozs un ne pārmērīgi izteiksmīgs, tomēr kopumā patīkams indīroks. Atmiņā paliekošākā kompozīcija - Talking Heads dziesmas "Road to Nowhere" izpildījums.


Pulksten 21:30 uz festivāla lielās skatuves nāca viena no manām vispār visiecienītākajām grupām - "Gaujarts". Pagājušogad man nebija sanācis viņus te redzēt, jo koncerts nebija iepriekš izziņots (un, protams, ka @edgarsj pirms šī koncerta izmantoja iespēju man atgādināt šo apstākli, ka pagājušā gada koncerts bija izcils), bet šoreiz šāds risks nedraudēja. Varēja redzēt, ka Mākens&Co šim koncertam bija sagatavojušies nepajokam - gan uzvilkuši goda drānas (Maija baltā kleitā apliecināja, ka ne velti viņu dēvē par vienu no rokmūzikas skaistākajām basistēm, līdzās jau zināmajam basu spēlējošās zinātņu doktores statusam), gan programmā bija pāris jaunas kompozīcijas, kuras esot pamats gaidīt pieejamas īsformāta platē. Mazliet gan apbēdināja tuvāk koncerta beigām Mākena izteiktais paziņojums, ka līdz ar "Labu Dabu" Gaujarts ņem radošo pauzi vismaz līdz šī gada beigām, bet cerams, ka tas tikai nozīmē to, ka nākamgad grupa atgriezīsies ar jaunu sparu, vēl labāka un skaistāka. Emocionāla bija viena no jaunajām dziesmām (ar Imanta Ziedoņa vārdiem), kuru Mākens dziedāja kopā ar JRT aktrisi Gunu Zariņu. Te gan vērts piebilst, ka Gunai Zariņai nav īsti dziedamā balss un ka viena pati bez Mākena viņa galīgi "neskanēja", taču kopā - gana iespaidīgi. Ar putekļiem, kas griežas, koncerts izskanēja, un es joprojām nevaru saprast, kā tas nākas, ka Gaujarts nav viena no Latvijas populārākajām grupām, jo pēc idejas tai ir viss nepieciešamais, lai tā patiktu arī plašajām masām, ne tikai hipsteriem, frīkiem un ulmaņbikšu valkātājiem - lipīgas melodijas, uzrunājoši teksti, harizmātisks un atraktīvs līderis un atšķirīgs no masas skanējums. Varbūt vienīgi te darbojas Edgara Šubrovska piesauktais intervijā pie Andra Kiviča - ka atšķirīgs ir tas, uz ko katrs ir gatavs iet popularitātes dēļ un tā vien rādās, ka "Gaujarts" neko daudz piekāpties nav gatavs, un - labi, ka tā.


Līdzīgi kā pirms kāda laika 9K1 namā, Gaujarta uzstāšanās Labā Dabā bija sarindota ar "Bērnības miliciju", vienīgi šoreiz īsti nebija iespējams nobaudīt abus. Jāatzīst, ka es tikai tagad sāku baudīt van Hutena kakao un vismaz pagaidām man šis dzēriens vairāk garšo ierakstā nekā dzīvajā, līdz ar to vēl par Bērnības milicijas cienītāju īsti kļuvis neesmu, tālab viegli samierinājos ar to, ka no koncerta redzēju vien pašas beigas. Tāpat neko cītīgi uzmanību neveltījām arī divām sekojošajām grupām - "Baložu pilnus pagalmus" esmu redzējis jau gana daudz reižu, lai festivālā, kur daudzas viņu dziesmas iespējams dzirdēt pilnīgākā skanējumā, nemaz nebūtu vajadzības tās baudīt oriģināli askētiskajā formātā, kas liek domāt par nebeigtu demo. Arī atsauksmēs no koncertu ilgāk baudījušajiem (mēs bijām vien uz pāris pirmajām dziesmām) dzirdēts, ka Šverna balss kļūstot arvien mazāk baudāma dzīvajās uzstāšanās. Ja no BPP neko daudz negaidīju, tad "Laika suns" gan kaut kā pievīla - Arnis Račinskis vēl no "Mofo" laikiem šķita esam tāds kārtīgs hitmeistars, bet kaut kā man viņu uzstāšanās uzdzina miegu. Varbūt pie vainas vienkārši bija tas, ka gribējās ēst, patiešām nezinu, bet pēc dažu skaņdarbu noklausīšanās mēs šo koncertu atstājām. Vēlāk dzirdējām, ka beigas esot bijušas lieliskas. Neko darīt.

Pēc buritosu ieēšanas enerģijas līmenis uzkāpa un varējām doties uz vakara, iespējams, galveno koncertu - Skyforger uzstāšanos. Šo kolektīvu nesen bijām redzējuši Brīvdabas muzejā, bet šoreiz bija solīts pilnīgi cits priekšnesums - šajā vakarā Skyforger uzstājās ar akustisko programmu, papildināti ar Kasparu no "Auļiem" un vēl vienu man nezināmu dziedoni. Šādā veidolā "Debesu kalēju" man vēl nebija nācies redzēt, un jāatzīst - bija interesanti. Vienlaikus tomēr bija tā, ka šur tur tomēr prasījās pa kādai metāliskākai notij, kādam ģitāras soliņam vai mežonīgākam tempam - cik labi lai Skyforger nebūtu tautas mūzikas lauciņā, viņi tomēr primāri ir metālisti un viņu lielākais spēks, manuprāt, vienmēr ir bijis balansā starp folkmūziku un metālu, un man vismaz prasījās, lai "Migla, migla, rasa, rasa" kādā brīdī pāraugtu metāla vājprātā. Skaisti bija arī šādi, bet skarbuma drusku pietrūka. Lieliski toties bija tas, ka teju visās dziesmās varēja dziedāt līdzi. Vienīgais, kas ne visai patika - šī koncerta publika vidū bija izteikti par daudz neadekvāti iedzērušu personāžu, kuri ar savu kaitinošo attieksmi mazliet traucēja koncerta baudīšanu. Vienlaikus - Skyforger ir neapšaubāms spēks!

Ar to mums piektdienas vakars arī beidzās - sākotnēji bijām domājuši par "Stūrī zēvele", taču Skyforger uzstājās ilgi un bija aizdomas, ka "Zēveles" uzstāšanās jau tāpat varētu tuvoties beigām, turklāt bija jau gana vēls un gana nāca miegs, lai finišētu. Citos apstākļos varbūt būtu gribējis aiziet arī uz "Gas of Latvia" un/vai "Amorālo psihozi", bet šajā vakarā man personīgi koncertu jau tāpat bija gana - un tāpat būs vēl citas reizes.

Naktī bija skaļi, bet īpaši tas mani netraucēja. Kaut kad (nezinu cikos) uzpeldēja kaimiņu telts iemītnieks Edijs, kurš mēģināja man un Marinai piedāvāt vīnu un alu (atteicāmies), bet visādi citādi izgulējos itin labi līdz pašam rītam, kad no vienas no netālajām teltīm atskanēja viedie vārdi: "Pis ārā! Atļāvu tev izgulēties, bet tagad lasies. Varbūt, kad būšu skaidrā, tu man patiksi, bet domāju, ka tāpat riebsies. Tinies!" Šur tur dzirdēja arī citas spārnotas frāzes, bet šī konkrētā epizode vislabāk iespiedās atmiņā. Lai gan mani neviens no telts ārā nedzina, tomēr cēlāmies vien arī mēs augšā.


Ieturējām kārtīgas brokastis - ar dažādiem sieriem, maizēm, arbūzu, atlikušo aveņu vīnu-nejauceni un kas nu vēl tur bija ēdams. Rīta kompānijā līdzās vakara četrotnei bija arī somiete Taru, latvietis Edijs, latviete Ilze un... tas laikam arī viss. Nekur nesteidzāmies, lai gan zināms, ka "Labā Dabā" koncerti sākas agri un beidzas vēlu. Ko gan darījām aktīvi - sveicām Normi vārda dienā. Kā nekā - viņam tiešām bija vārda diena, tālab saucieni: "Nooormi!" telšu pilsētiņā atskanēja itin bieži. Beidzot drusku pāri divpadsmitiem devāmies festivāla teritorijā uz pirmo dienas koncertu - kora "Juventus" uzstāšanos.


Domājams, ne tikai mēs galvenokārt gaidījām vienu dziesmu - "Zirgs". Un sagaidījām. Protams, vislabāk to sagaidīja Raitis un Anita - ar deju skatuves priekšā. Skaisti! Un arī dziesma, protams, skaista. Tālākais mani mazliet pārsteidza - dziedāšanā tika iesaistīti arī skatītāji/klausītāji un repertuārs nekādi nebija tas, kas man saistās ar kora dziesmām, bet gan drīzāk ar šlāgerpasauli - pat bēdīgi slavenā skudras nesamīšana te parādījās, un arī "Vella kalpu" dziesma. Snobs manī vīpsnāja, bet lauķis - dziedāja. Katrā ziņā - interesants piegājiens, lai arī ne gluži tas, ko būtu vēlējies visvairāk kora izpildījumā dzirdēt. Labi vēl, ka beidzās viss ar "Saule, Pērkons, Daugava", nevis ar "Trīs lietas man zāļu skapīti stāv."


Pusdienlaika cēliena turpinājumā jāatzīst, ka vairāk laiski klīdām apkārt vai kaut kur atlaidāmies un mazāk - apmeklējām koncertus. Atradām Ratnieku alas slēpni (biju gan to atradis arī pagājušogad, bet nekas), dzirdējām pāris dziesmas "VIPP Basbočka" izpildījumā, bijām klāt, kamēr "Rīta stienis" riktējās uz skatuves, bet sevišķi šo stieni neklausījāmies, mazliet uzmetām aci "Oroboro" (visai interesanta pasaules mūzika ar pārmērīgu sarunāšanos grupas dalībnieku starpā), un tad gribējām nopirkt kaut ko dzeramu. Gribējām, bet nesanāca - visur rindas. Ko darīt? Iet uz telti, kur vēl ir ūdens. Tiesa, šis gājiens bija ar blakus sekām - mazliet nosnaudāmies.


Pamodāmies tā, ka knapi paspējām uz "Oranžajām brīvdienām" - šo jautri pozitīvo kolektīvu paša acīm biju skatījis vien pirms pieciem gadiem, turklāt tolaik viņi vēl nedziedāja par braukšanu gandrīz visa ceļa garumā līdz tavām mājām ar tramvaju. Katrā ziņā "Brīvdienas" ir viena no tām grupām, kas "Labā Dabā" izcili iederas - viegla, nenopietna, ar atpūtas un ballītes atmosfēru. Tāpat gan jāsaka, tur vietā ir arī nākamais kolektīvs, ko skatījāmies/klausījāmies - "Nepieradinātā folka orķestris", jo folkmūzikai "Labā dabā" tomēr ir ļoti nozīmīga loma, lai gan šis konkrētais kolektīvs īpaši spilgti atmiņā neiesēdās, bet to varēja labi baudīt, sēžot uz segas.


Tālab sanāca, ka mēs redzējām tikai beigas no "Čipša un Dullā" uzstāšanās. Atšķirībā no tradicionālā šī dueta sastāva, šoreiz uz festivāla galvenās skatuves šie nāca ar veselu 10 cilvēku pavadošo sastāvu, kur ietilpa 3 pūtēji, 3 bekvokālistes, viens vīrs ar ģitāru sarkanā kleitā (līdzīgā kā bekvokālistēm) un ļoti enerģisks puisis ar akordeonu, kurš gan šo instrumentu nespēlēja, tik vien kā dejoja ar to rokās. Nenoliedzami - kolorīts pasākums un varbūt pat žēl, ka neredzējām no tā vairāk.


Turpinājumā mums sanāca vairāk laika pavadīt pie folk skatuves - vispirms tur darbojās Nils Īle ar Afro Ambient, kur ietilpa 3 manāmi nomocīti un garlaikoti bērneļi, tad kārtīgi āfrikāņi "Abdoulaye Camara", uz brīdi no turienes aizgājām uz lielo skatuvi, kur Dzelzs vilka jauno Jāņu orķestris arī nebija gluži ar folkmūziku nesaistīts, un folka programmas noslēgumā - ļoti interesants kolektīvs no Krievijas ar nosaukumu "Theodor Bastard", kuru spēlētā mūzika pārkāpj folka robežas, iestaigājot arī dažādas mazāk zināmas taciņas. Ļoti saistoša uzstāšanās.


Tā jau pamazām festivāls tuvojās noslēgumam - vēl bija priekšā viena no lielākajām (šobrīd) pašmāju grupām - K-Remonts, kuras lielums gan man ir mīklaina parādība, jo ar astoņdesmito gadu pašmāju mūziku tik labi pazīstams neesmu, tik vien kā sastāvs šiem bija/ir iespaidīgs, bet par pārāko Ieva Akurateres fanu mani tāpat nenosauksi, un no viņu dziesmām tikai dažas man ir kaut cik zināmas. Tomēr jāatzīst, ka balss Akuraterei joprojām ir ļoti iespaidīga, bet arī dažas dziesmas ar grupu nodziedājušais Imants Daksis patika. Protams, vēl spēcīgāk noteikti būtu, ja man būtu kādas nostaļģiskas atmiņas saistībā ar šo grupu.


Tāpat šādu atmiņu man nav arī attiecībā uz "Das Sonntags Legion", kas nemaz nelīdzinās grupai "Laibach", ar kuru man tas rada spēcīgas asociācijas, toties kopumā jāsaka - patīk man šis leģions, tāda kārtīga monumentāla mūzika un vēl ar vijoli un čellu. Marina gan pamanījās iemigt šobrīd labāk zināmā viņu repertuārā pārstāvētā skaņdarba - "Mans lepnums" - laikā (tā, ja kas, šajā festivālā mums bija pēdējā dzirdētā "Baložu pilnu pagalmu" dziesma), bet tas, domājams, nav iemesls nopelt šo kolektīvu.

Bija jau pulksten viens un patiesībā itin labi gribējās gulēt, tomēr vienu koncertu vēl vajadzēja apmeklēt - leģendārās grupas "Suņa stunda" uzstāšanos. Ja viņu koncertā "Teātra bārā", kur man sanāca pabūt, nebija ne desmit skatītāju, tad šoreiz Suņa šķūnis bija itin pilns, turklāt pat tādā mērā, ka šī koncerta laikā gadījās sastapt kolēģi Alisi, par kuru man jau bija radušās aizdomas, ka viņa "Labā dabā" uz koncertiem nemaz neiet, bet visu laiku pavada telšu pilsētiņā (tik skarbs, lai atsauktos uz Jagermeister telti, tomēr neesmu). Lācis un kompānija bija labi, pat ļoti, tieši tādi, lai varētu noslēgt festivālu, nospēlēja vairumu savu zināmāko dziesmu un šīs uzstāšanās rezultātā "Meitiņa metina" iekrita sirsniņās arī Raitim un Edijam, tā vismaz varēja nojaust turpmākajās dienās. Bet mēs pēc šī koncerta gājām gulēt. Vai pareizāk - gandrīz uzreiz gājām gulēt, jo vēl vajadzēja ievietot Edija teltī krūšutēlu, kuru Raitis bija pamanījies nočiept.

Tieši šīs krūtis naktī vēl sarūpēja savu devu izklaides. Kamēr mēs gluži godīgi gulējām, Raitis un Edijs telts priekšā malkoja Enjoy ar balto kvasu, un Raitis cītīgi mēģināja no visām garām ejošajām meitenēm noskaidrot, vai viņas gadījumā nav krūšutēla oriģināla īpašnieces. Neatzinās neviena. Toties kāda cita meitene izmisumā mēģināja atrast kaut kādu balto telti, kurai visas sienas vaļā, jo pie tās viņai esot jānogriežas pa kreisi ceļā uz savu telti. Šīs meitenes saruna ar 2 kartupeļiem bija īpaši augstvērtīga - kamēr meitene gandrīz raudāja, šie bezsirds radījumi laida luni, un Raitis, protams, jautāja par pupiem. Interesantā kārtā kādas 5 minūtes vēlāk meitene atgriezās un atkal jautāja par to balto telti, nepiefiksējot, ka ar šiem konkrētajiem ākstiem viņai jau bija sanācis aprunāties iepriekš. Vēl aizmirsu piebilst, ka arī šajā naktī Normi kāds laiku pa laikam meklēja.

Svētdien mums bija paredzēts četratā (ar Raiti un Ediju, bez Ilzes un Anitas, kas bija jau aizbraukušas uz Rīgu) pārgājiens pa Līgatnes upi. Tiesa, rīts bija ļoti tveicīgs un arī ne sevišķi agrs, līdz ar to šajā jautājumā radās arvien vairāk šaubu. Kad beidzot sadūšojāmies novākt teltis, bija jau puslīdz skaidrs, ka nekā prātīga ar iešanu nebūs. Tā vietā aizbraucām uz Līgatnes restorānu "Pie Vilhelmīnes", kur es spraigā cīņā uzvarēju Raiti šahā un kur mēs visi diezgan pamatīgi pieēdāmies, tik pamatīgi, ka par iešanu kaut kādā pārgājienā vairs nebija ne runas. Toties bija runa par aizbraukšanu peldēties. Bijām domājuši doties uz Gauju, bet nokļuvām pie Amatas. Tur tapa fotosesija ar krūšutēlu, notika kārtīga plunčāšanās nebūt ne karstajā ūdenī un radās (Edijam) doma par #alfabeta_peldes - projektu, ka līdz šī gada beigām jānopeldas kādā ūdenstilpē uz katru no 33 latviešu alfabēta burtiem.




Tobrīd gan vēl nebija ne runas par to, ka tā kļūtu par oficiālu sacensību, kur piedalītos arī kāds izņemot mūsu četrotni, bet izlēmām, ka vēl kāda pelde mums par ļaunu nenāks, un aizbraucām uz Āraišu ezeru. Nē, gluži uz ezeru uzreiz nē - pa ceļam piestājām veikalā paņemt saldējumu. Raitis un Edijs steidza pa priekšu, kamēr mēs ienācām iekšā šie jau bija paņēmuši katrs pa lielajai saldējuma desai. To ieraudzījis, izteicu pieņēmumu, ka tad jau mums vēl saldējumu nevajadzētu ņemt, uz ko saņēmu no Raita atbildi, ka tas esot viņiem diviem. Nu, labi, paņēmu sev arī tādu lielo desu, Marina gan samierinājās ar standarta saldējumu vafelē. Jāatzīst, ka ar tām desām bija skarbi - atklājās, ka tās katra bija litra tilpumā. Un patiesībā arī karstā laikā nav tā, ka litru saldējuma viens cilvēks var notiesāt bez problēmām. Marina gan centās un mums visiem palīdzēja, bet saldējuma ēšanas noslēgumā vismaz man galva bija makten dulla un Raitim, kā šķita, vēl vairāk. Vismaz pēc saldējuma ēšanas viņš pat peldēties negribēja, lai gan samierinājās ar to, ka viņu visās drēbēs Edijs un Marina ļoti kārtīgi aplēja ar ūdeni. Mēs gan izpeldējāmies pēc visiem standartiem, tomēr arī Raitis varēja atzīmēt Āraišu ezeru kā iekarotu, jo kājstarpe viņam bija labi apšļakstīta. Un, nē, patiesībā arī pēc saldējuma mēs uzreiz vēl nebraucām - pēc peldes Amatā notika ļoti vērtīga sportiska sacensība - Pūka sprunguļu spēle. Šajā sporta veidā Marina mūs visus pārliecinoši uzvarēja, jo viņas sprunguļi pa tiltapakšu gandrīz vienmēr izpeldēja ļoti ātri, kamēr manējie vairākas reizes neizpeldēja nemaz. Gadās arī tā.




Kad Āraišu ezers bija atzīts par peldēšanai derīgu, vispār mēs devāmies uz Rīgu, taču vēl viena peldvieta maršrutā sanāca - pie Līgatnes iebraucām Ratnieku ezerā (ūdens bija izcili silts), un atkal Raitis izcēlās - kamēr pārējie peldējās, viņš vēsā mierā krastā gulēja. Taču tad šis ņēma un ar visām drēbēm (tiesa - bez apaviem) aizgāja un nopeldējās. Zināms, ka Raitim raksturīgi peldēt pa pliko, bet izrādās, ka arī drēbēs viņš labprāt peldās. Domājams, cilvēkiem no malas (un tādu tur bija daudz) nebija šaubu par to, ka šis vīrietis bija izcilā pālī, vismaz viņa uzvedība par to liecināja, lai gan patiesībā tā nebija, vienkārši Raitis ir kolorīts personāžs. Iespējams, labi, ka viņš nopeldējās, jo pēc tam mašīnā viņam nenāca miegs un viņš varēja palīdzēt ar to cīnīties arī man.


Pēdējā pieturvieta maršrutā mums bija bijusī Aviācijas inženieru skola, kurā esošo slēpni Marina jau pirms kāda laika bija izteikusi vēlmi apmeklēt plašākā par diviem cilvēkiem kompānijā. Šoreiz gan sanāca tā, ka par to, ka mēs braucam pēc šī slēpņa, viņa tika informēta vien, iebraucot bijušā institūta (vai kā nu to vietu pareizāk saukt) teritorijā, jo lielāko ceļa daļu viņa, tāpat kā Edijs, bija nogulējusi, bet Raitis un es visai pārliecinoši uzturējām teoriju, ka dodamies peldēties uz Ķīšezeru. Pie vajadzīgās ēkas sastapām tur mītošu bomzi, kas nebija sajūsmā par mūsu vēlmi viņu apciemot un attaisnojās (vai arī skaidroja, grūti pateikt) ar vārdiem "Man tur...", neko vairāk neprecizējot. Tiesa, mēs sevišķi nesatraucāmies un iekšā tomēr iegājām, lai gan īsti patīkami tas nebija. Kā lai arī nebūtu, slēpnis tika atrasts un varējām braukt uz Rīgu.


Šādi arī noslēdzās mums "Labas dabas" nedēļas nogale, kas bija aizvadīta ar labu mūziku, pozitīviem cilvēkiem un ne pārmērīgi sakarīgām aktivitātēm.


Visas manas un Marinas bildes