Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.
"Kādas laulības portreti" ir savdabīga grāmata tādā ziņā, ka tās sākotnējo versiju Mārai uzrakstīja 2.Pasaules kara sākumā (40 gadu vecumā), kamēr nobeigums tapa autoram esot jau 80 gadus vecam, pilnīgi citā vidē un apstākļos. Var teikt, ka grāmata stāsta par mīlestībām ar nobīdi - katrā tās daļā ir cits stāstītājs, un katrā no tām varoņa mīlestība nav veltīta tam cilvēkam, kas viņu mīl. Taču šis pilnīgi noteikti nav melodramatisks darbs, kur Dons Pedroza neprec Ninju, bet gan Mendozu, tā vietā Mārai lielākā mērā nodarbina tādi jautājumi kā, kas vispār ir mīlestība, kas ir kultūra, pēc kā cilvēks tiecas dzīvē, kā 20.gadsimta gaitā mainījusies sabiedrība Ungārijā un ne tikai. Kaut kādā mērā tā ir par pasaules godības aiziešanu, par rakstnieka mērķiem un uzdevumiem, par to, kas pasaulē ir vērtīgs un saglabājams.
Ja es kaut cik iedziļinātos sižetā, tad sanāk tā: pirmo daļu stāsta sieviete, kura vairāk par visu pasaulē mīlējusi savu nu jau šķirto vīru, taču viņa bija kādā brīdī sapratusi, ka viņa patiesā mīlestība ir viņa ģimenes kalpone. Otrā daļa - stāstījums no vīra puses pēc tam, kad jau sairusi viņa laulība ar šo kalponi. Trešā - bijušās kalpones stāstījums viņas aktuālajam vīrietim Romā kaut kad pēc 2.Pasaules kara, kad atklājas, ka viņas mūža nozīmīgākais vīrietis bijis viņas vīra labākais draugs - ticību dzīvei pazaudējis rakstnieks, ar kuru viņai bija tikai platoniskas attiecības un kuram mūža nogalē būtiskākā interese bija lasīt vārdnīcu un laiku pa laikam izgaršot kādu skaistu ungāru valodas vārdu. Visubeidzot pēdējā daļā šis vīrietis jau ir pārcēlies uz Ameriku un atstāsta kādam nesen iebraukušam ungāram šo to no savas dzīves un savu tikšanos ar otrās nodaļas galveno varoni - to pašu bijušo vīru, kurš savulaik bija bagātas un smalkas ģimenes pārstāvis un joprojām ir savā īpatnējā veidā augstākas sabiedrības pārstāvis par šo čali, par spīti tam, ka dzīve pret šo nav bijusi žēlīga un no īpašumiem nekā nav atlicis.
Grāmata ir ļoti pamatīga un laikietilpīga, un ļoti gandarījumu raisoša, aizraujoša un es pat teiktu - garda. Skumja, kā jau laikmetam aizejot pieklājas, bet skaista. Lieliska literatūra!