Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm, bet tikai reizēm man patīk uzorganizēt kādu mazliet dīvainu pasākumu. Labi, ka man pēdējā laikā ir radušies tādi draugi, kuri ne tikai nevīpsnā par dīvainiem pasākumiem, bet pat iesaistās tajos ar sirdi, dvēseli un sarkano bereti. Šis būs pastāsts par vienu no šādiem pasākumiem.


Nav noslēpums (vismaz necenšos tādu radīt), ka pēdējā laikā manī ir radušās maigas jūtas ne tikai pret kādu burvīgu sievieti, bet arī pret šahu. Nav gan tā, ka man šī spēle (šahs) diži padotos vai ka man būtu sevišķa vēlme tajā sasniegt nopietnu līmeni, bet spēlēt man patīk un jau pirms laba laiciņa man radās doma - vajadzētu sarīkot šaha turnīru slēpņotājiem. Kā teikt - kāpēc ne? Sākotnējais plāns bija visai radikāli - rīkot pasākumu uz salas Mordangas ezerā (patīk man tā nosaukums un liek domāt par tumsas pavēlnieka zemi Gredzenu pavēlniekā), taču saprāta balss ar Marinas starpniecību brīdināja, ka uz salām mēdz būt daudz dažādu knišļu un ka lietus gadījumā turnīra norises šādos apstākļos varētu nekļūt par vasaras naglu (ja nu vienīgi naglu vasaras zārkā). Tad nu es paskatījos apkārt un ieraudzīju IvetuZ un viņas vasaras mājiņu Miķeļtornī (kā nekā Miķeļtorņa bāka ir lielākā šaha torņa figūra Latvijā, nosaukta par godu astotajam pasaules čempionam šahā Miķelim Tālam). Varētu pat teikt, ka visu izdevās sarunāt, pasākumu apstiprināja arī slēpņošanas federācijas administrācija un atlika tik vien kā to aizvadīt.

Uz Miķeļtorni devāmies ļoti piekrautā opelī - līdzās nedēļas nogalei nepieciešamajām mantām pieciem cilvēkiem (Edijs, Raitis, Anita, Marina, Raimonds) bagāžniekā bija atrodams lielais zupas katls (kas gan tas par slēpņošanas pasākumu bez kārtīgas zupas!), šāda tāda pārtika un divas lielas skandas ar pastiprinātāju. Kā nekā Raitis ar Ivetu bija vienojies, ka pasākumam būs arī otrā daļa - nakts reiva ballīte tuvējā krogā. Tā kā mums vēl bija jāiepērk dažādi produkti ārpusšaha ēdienreizēm, iebraucām Kauguru Rimi. Eju es mierīgi pa veikalu, kad redzu - pretī nāk divi vīri sarkanās beretēs. Kas gan cits, ja ne Raitis un Edijs. Ieraudzījis šos, uzreiz jautāju: kur var dabūt un cik maksā? Izrādījās, ka šiem ne prātā nebija nācis beretes pirkt, tik vien kā pastilot veikalā, bet mana jautājuma pamudināti, abi atzina - būs vien beretes jāpērk (un nebija jau tās nekāds dārgais prieks). Tā nu mēs tikām ne vien pie pārtikas (un kastes alus, kura kļūdas pēc tika ierēķināta kā divas pudeles 24 pudeļu vietā), bet arī pie stila atribūtiem.

Jau tuvojoties Miķeļtornim, atcerējos, ka nebiju vēl paveicis vienu no svarīgākajiem dienas uzdevumiem - izdzēris dienišķos trīs litrus ūdens, tāpēc nācās piestāt ceļmalā un vienā piegājienā iztukšot teju pusi pieclitrīgā "bačoka", labi, ka līdz ar rūdījumu iedzert daudz ūdens bija kļuvis pavisam viegli. Bija jau itin vēls, kad iebraucām Zē pagalmā, sagatavojušies veikt sarkano berešu aplenkuma operāciju. Raitis iekšā lavījās pa vienām durvīm, Edijs un es - pa otrām. Ar pamatīgu troksni sacēlām augšā visu māju, pavēstot - Sarkanās beretes ir klāt! Ar sevišķām aktivitātēm šajā vakarā neizcēlāmies - ieēdām Ivetas vārīto zupu, uzspēlējām nesen nopirkto vilcieniņu spēles variantu un gājām gulēt.

Nākamajai dienai bija lieli plāni, bet rīts nekāds ātrais nesanāca. Pamodāmies gan visai agri un pat devāmies rīta skrējienā, bet pēc tam uznāca atlūziens. Ar skrējienu gan man neko spoži neizgāja - nebiju pareizi sarēķinājis savus spēkus, uzsāku pārāk labi un septītajā kilometrā salūzu, līdz ar to noskrietais desmitnieks ne tuvu nebija optimālā laikā. Nekas - gadās arī tā. Aizgājām vēl mazliet nosnaust, kad pamodāmies, vairums pārējo biedru bija mežā sēņot. Te jāpiebilst, ka šajā sezonā Miķeļtorņa apkārtnē sēņu jautājumā darījās pilnīgi trakas lietas - itin visur bija augstvērtīga sēņu miesa pieejama. Izņemot mūs, vienīgi Raitim nebija plēsīgu sēņošanas nolūku, viņš tai vietā bija paredzējis doties izmēzt deju grīdu pamestajā Miķeļtorņa krogā. Tā kā mums pamostoties nedzirdēja Raita krākšanu aiz sienas, šķita - šis būs tiešām devies darbos. Taču nē - pēc brīža zāģēšanas skaņa no blakus istabas parādījās, Raitis tomēr saldi čučēja.

Pamazām tomēr bija jāķeras pie darbiem - zupas sastāvdaļu gatavošanas, torņa laukumiņu krāsošanas (abas šīs lietas pamatā veica Marina), sēņu apstrādes (Zakse un Edijs), skaņas sistēmas pievilkšanas (Raitis), pusdienu zupas gatavošanas (Iveta). Ja tā labi padomā, es pat tajā laikā neko diži vērtīgu droši vien nedarīju - kaut kā esmu baigi palaidies slinkumā, pat pašam gandrīz kauns (bet sliņķim jau pat kaunēties ir slinkums). Ieēdām pusdienas, un tad jau šaha turnīram bija gandrīz vai sākšanās laiks, bet man vēl sanāca izbraukt mazu gabaliņu ar auto - pretī Mārtiņam K. un Madarai A., kuri gandrīz atnāca līdz Miķeļtornim ar kājām (gandrīz - jo reāli neatnāca, un bija jābrauc pakaļ). Kad ieradāmies, pirmās mašīnas ar slēpņotājiem jau bija ieradušās Ivetas pagalmā, un dalībnieku skaits tikai turpināja pieaugt. Patiesībā mani pat tas mazliet satrauca - vai nebūs pārāk daudz tautas, bet beigās dalībnieku skaits izrādījās itin optimāls - šķiet, 27 cilvēki. Viena ekipāža (Olafs, Kaspars un Gundars) gan mazliet kavējās, tāpēc turnīra atklāšana notika bez viņiem. Izlozējām turnīra "šēmu" un sākām spēlēt. Jāpiezīmē, ka dalībnieki bija aicināti ierasties paši ar saviem šaha dēlīšiem un jo īpaši šajā ziņā bija izcēlies Ints (viņa pseidonīms liek domāt, ka šamējais ir no Latgales), kura automašīnā bija atbraucis nevis vienkāršs dēlītis, bet gan kārtīgs šaha galdiņš.



Mani izloze bija salikusi pirmajā kārtā pārī ar ļoti labi zināmu spēlētāju - Raiti no Sarkano berešu vienības, kuram skaisti pazaudēju vienos vārtos. Ar manu visai ierobežoto skilla līmeni tomēr ir nepieciešams katru gājienu ilgāk pārdomāt un it nemaz nesteigties, kas situācijā, kad vēlams monitorēt apkārt notiekošo, galīgi nav ērti. Protams - atrunas. Kā lai arī nebūtu - līdz ar savu izstāšanos vismaz varēju vērot, kā spēlē citi. Un bija gana interesanti tam sekot - atklājās, ka dalībnieku vidū bija vairāki itin labi šahu spēlēt pieprotoši biedri, gan arī tādi, kuriem galvenā apņemšanās bija vismaz vienu partiju izspēlēt līdz galam. Spraigākās cīņas, šķiet, notika pusfinālos, kur vienā zarā satikās berete Edijs un Kurzemes frontes pārstāve Kamelota, bet otrā - daudzos šaha turnīros rūdījumu guvušais Capainis un visdažādākajās lietās rūdījumu guvušais Mārtiņš K. Partijas bija patiešām spraigas, spēlētāji apmainījās ar savstarpējām laipnībām, Mārtiņš savā partijā pamanījās veikt nestandarta gājienu ar zirdziņu - izliet uz galda alu, bet Capainis bija nepielūdzams un guva virsroku. Tikām Kamelota un Edijs kā viens, tā otrs paviršību pēc dāvāja pretiniekam vērtīgas figūras un beigu beigās Kamelota bija tā, kurai bija šo figūru atlicis vairāk un tā nu viņa tikās finālā ar Capaini.


Par fināla spēli es labprāt teiktu, ka tā bija visa turnīra augstākais punkts, taču kā jau tas šādos pasākumos gadās, spriedze bija pārāk liela un skaista spēle izpalika. Pēc ļoti dinamiska partijas ievada Capainis visai ātri iespieda Kamelotu stūrī, kas dāmu (Kamelotu, nevis figūru uz laukuma) ieveda gan nepatikšanās, gan caitnotā (proti - fināls tika spēlēts ar taimeri un Kamelotai laika sāka aptrūkties), kā rezultātā Capainis tika godināts kā pirmais Miķeļtorņa meistars šahā. Tikām jau turnīra laikā tika baudīta Marinas (ar Anitas palīdzību) gatavotā ugunskura zupa, kuru daudzi atzina par labāko, kāda jebkad kādā slēpņošanas pasākumā ēsta (un kā gan citādi - vai bieži tev nācies ēst uz ugunskura gatavotu zupu, kurai pielieta klāt pudele vīna?). Pavisam aizmirsu vēl vienu būtisku atrakciju pieminēt - Raitis bija nodrošinājis zīmēšanas pulciņu, kurā katram pasākuma dalībniekam bija jāuzzīmē sava mīļākā šaha figūra, un daži darbi padevās patiešām feini. Ja tevi interesētu statistika - tad atklājās, ka dalībnieku vidū populārākā figūra ir zirdziņš (kā gan citādi), bet otra populārākā - tornis (droši vien - pateicoties turnīra norises vietai un nosaukumam "Tornis uz E5", īpaši glītu torni uzzīmēja Ivars B.).


Tauta sāka izklīst, daļa ļaužu gan bija tādi, kas palika pa nakti (mūs ieskaitot). Šajā vakarā turklāt bija kāda itin laba padarīšana iekritusi - seno uguskuru nakts, kas norit daudzviet Baltijas jūras krastā, ne tikai Latvijā. Mums arī bija paredzēts kurināt savu ugunskuru, taču vispirms ievilkās šaha pasākums, bet pēc tam - vakariņu makaronu gatavošana, kā rezultātā sanāca, ka savu ugunskuru nekūrām, bet gājām pie tuvākā svešā. Un nebija tas jau nemaz tik svešs, jo ugunskura kūrēju vidū bija arī daudziem pazīstamais Latvijas pirmais slēpņotājs Pēteris G., tautas aprindās labāk zināms kā Pēcis, un viņa uzticamā suniene Šērona. Kūrēji mūs uzcienāja ar gardiem sklandu raušiem, pasildījāmies pie ugunskura, bet tad bija pienācis laiks mūsu nedēļas nogales galvenajai kurināšanai - reivam vecajā Pizes (Miķeļtorņa) krogā.


Pa dienu biju palīdzējis Raitim grīdas slaucīšanā galvenajā deju zālē (he - tomēr vismaz kaut ko arī es tiku darījis!), tāpēc ar šo vidi biju kaut cik pazīstams, bet ieejot tajā vienpadsmitos vakarā, nebiju gatavs skatam, kas mani pārsteidza. Tur patiešām izskatījās pēc kārtīgas vietas ballītei - ar skaņu sistēmu, spīguļojošiem galvas lukturīšiem un no nezināmiem laikiem saglabātām dekorācijām pie griestu sijām. Un tad tik gāja vaļā reivs! Savulaik es droši vien būtu pavīpsnājis par šādu pasākumu, nodēvējis tāda dalībniekus par deģenerātiem un alkoholiķiem un aizgājis gulēt, kurnot par troksni, kas traucē manu naktsmieru. Cik labi, ka es vairs neesmu tas cilvēks! Galvenokārt tāpēc, ka “tas cilvēks” es biju lielā mērā tādēļ, ka mani mocīja kompleksi un aizspriedumi: “Negribu izskatīties pēc muļķa… nemāku dejot… meitenēm nepatīku…” Šausmas, kas par personāžu! Skaidrs, ka joprojām manā ikdienā grupai Scooter nav vietas, un pat Prodigy es normālos apstākļos neklausos. Bet ne vienmēr apstākļi ir normāli, un zvaigznēm ieņemot noteiktu stāvokli, “How Much Is the Fish” var kļūt par vispiemērotāko vakara skaņdarbu. Dejas gāja vaļā tiešām uz pilnu klapi. Un nekas, ka puišu tur bija vairāk kā meiteņu un ka pasākums bija labākajā gadījumā daļēji saskaņots ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, jo šī vakara/nakts vadmotīvs bija izsakāms tā paša Scooter vārdiem: “Move your ass!” Ja tā godīgi, šādā ballītē es droši vien vispār nekad nebiju piedalījies, un viss bija lieliski - pareizie cilvēki, pareizā vieta, pareizā attieksme. Nav šaubu, Pizes kroga jumts nebija tālu no nonešanas šajā naktī!


Jāatzīst, ka līdz ballītes beigām mēs nepalikām, bet iztrakojušies bijām arī tāpat gana labi, un arī gulējām pēc tam mēs labi. Svētdiena līdz ar to bija itin mierīga - izstaigājām tuvējos slēpņus, izpeldējāmies Irbē (bija siltāks kā Jāņos) ceļā pēc viena no tiem, ieēdām kārtējo devu sēņu, un tad jau bija vakars un jābrauc uz Rīgu. Kā nekā - nākamajā rītā trim no šaha turnīra un reiva dalībniekiem (man, Gundaram un Anitai) bija gaidāms starts ceļojumam uz Izraēlu. Bet tas, kā šādās situācijās pieņemts teikt, jau ir cits stāsts un to stāstīsim citā reizē. Tikām nobeigumā šaha ballītes aprakstam vēlos pateikt milzu Paldies visiem tajā iesaistītajiem personāžiem, kuri it nemaz nav izdomāti, bet gan ir reāli cilvēki ar sirdi un dvēseli, lieliski draugi un paziņas! Viens taču ir skaidrs - ballīte tikai sākas! Uz tikšanos citreiz un citviet, mani mīļie! Sarkanās beretes!


P.S. Bilžu autori - Gundars un Marina, visas tiesības aizsargātas ;)