Last Chance to See
Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.
"Pēdējā iespēja redzēt" ir atkāpe no zinātniskās komēdijfantastikas, kurā Adamss jutās kā niere taukos un pievēršanās ceļojumu literatūrai, kurā viņš arī jutās kā niere taukos - jo kas gan cits, ja ne ceļojumu grāmata bija "Galaktikas ceļvedis"? Ar to vien atšķirību, ka ceļojot pa mūsu pašu planētu, Adamsam bija mazākas iespējas sastapties ar civilizāciju, kura vispirms izgudroja dezodorantu un tikai pēc tam - riteni. Vienlaikus šajā konkrētajā grāmatā viņš sastopas ar civilizāciju, kura vispirms kļūst spēcīga un tikai pēc tam gudra, ja vispār tāda kļūst. Grāmata stāsta par to, kā Adamss kopā ar profesionālu dabas fotogrāfu vārdā Marks (uzvārdu, protams, neatceros) BBC uzdevumā dodas uz dažādām nomaļām pasaules vietām, lai censtos sastapt kādu savdabīgu un uz izmiršanas robežas esošu sugu - vai tas būtu rets lemura veids, upes delfīns, augļu sikspārnis vai resns nelidojošs papagailis. Par visu Adamss veiksmīgi raksta ar lielu devu humora un vienlaikus - nav jau tā, ka tas būtu tikai humors, bet lasīt noteikti ir interesanti. Savdabīgi, ka grāmatas nodaļā, kur Adamss dodas meklēt kādu degunradža paveidu, viņš žēlojas par pārāk stereotipiskiem vācu studentiem un tālab izlemj, ka būtu interesantāk, ja viņš šos jauniešus dēvētu par... latviešiem.
Man no šeit pieminētajiem dzīvniekiem saistošākais nenoliedzami šķiet kakapo - savulaik Jaunzēlandi ļoti pamatīgi apdzīvojis papagailis, kura senči laika gaitā secinājuši, ka lidotprasme putnam nav nepieciešama un ka nekādas citas prasmes (kā pingvīnam vai strausam) tam arī nav nepieciešamas, jo Jaunzēlandē līdz parazīta vārdā cilvēks ienākšanai nebija nekādu plēsoņu. Un, atšķirībā no vēl viena Jaunzēlandes nelidotājputna kivi, kakapo pat savā starp nemēdz konfliktēt, kā rezultātā putni ir lēnīgi, ļoti resni un pilnīgi bezpalīdzīgi. Brīnums pat nav tas, ka viņi ir gandrīz izmiruši, bet tas, ka tikai gandrīz - jo šis putns esot gana neattapīgs, lai varētu uzkāpt kokā un mēģinot lidot iet bojā, atsitoties pret zemi (tas ir patiešām ļoti resns papagailis!), un skaidrs, ka arī Adamss ar šīm radībām identificējas un īpaši jūt tām līdzi.
Grāmata lasās kā spraigākais detektīvs, lai gan Adamss neveic nekādas blēdīgas manipulācijas ar lasītāju, gluži vienkārši tajās retajās situācijās, kad viņš piesēdās pie rakstīšanas un bija kāds, kas viņu ar varu piespiež darbu arī pabeigt, viņš bija izcils stāstītājs, un es nebrīnos, ka gan pats Adamss, gan itin daudzi literatūras eksperti šo grāmatu ir atzinuši par viņa veiksmīgāko grāmatu, iespaidīgāku sasniegumu gan par Dirku Džentliju, gan par Artūru Dentu. Skaidrs, ka man kā Austrumeiropā uzaugušam cilvēkam šāda literatūra pamatīgi liek domāt par Džeralda Darela darbiem, tomēr Adamsa gadījumā jūtams, ka drīzāk Darels šajā grāmatā ir Marks, nekā pats Duglass, kuram vairāk saistošas tomēr allaž bijušas trāpīgas frāzes, nevies lielais veselums, lai gan šajā grāmatā tam lielajam veselumam tomēr ir liela nozīme. Ja tev:
a) patīk dzīvnieki
b) patīk britu humors
c) interesē svešas un tālas zemes
d) ir vēlme apskatīt bildes no šīm zemēm
tad nenoliedzami, es tev iesaku šo grāmatu izlasīt - daudz laika neprasīs un domāju, ka tev patiks. Ja kas - vari aizņemties no manis to, jo esmu to iegādājies fiziska eksemplāra veidolā.
"Pēdējā iespēja redzēt" ir atkāpe no zinātniskās komēdijfantastikas, kurā Adamss jutās kā niere taukos un pievēršanās ceļojumu literatūrai, kurā viņš arī jutās kā niere taukos - jo kas gan cits, ja ne ceļojumu grāmata bija "Galaktikas ceļvedis"? Ar to vien atšķirību, ka ceļojot pa mūsu pašu planētu, Adamsam bija mazākas iespējas sastapties ar civilizāciju, kura vispirms izgudroja dezodorantu un tikai pēc tam - riteni. Vienlaikus šajā konkrētajā grāmatā viņš sastopas ar civilizāciju, kura vispirms kļūst spēcīga un tikai pēc tam gudra, ja vispār tāda kļūst. Grāmata stāsta par to, kā Adamss kopā ar profesionālu dabas fotogrāfu vārdā Marks (uzvārdu, protams, neatceros) BBC uzdevumā dodas uz dažādām nomaļām pasaules vietām, lai censtos sastapt kādu savdabīgu un uz izmiršanas robežas esošu sugu - vai tas būtu rets lemura veids, upes delfīns, augļu sikspārnis vai resns nelidojošs papagailis. Par visu Adamss veiksmīgi raksta ar lielu devu humora un vienlaikus - nav jau tā, ka tas būtu tikai humors, bet lasīt noteikti ir interesanti. Savdabīgi, ka grāmatas nodaļā, kur Adamss dodas meklēt kādu degunradža paveidu, viņš žēlojas par pārāk stereotipiskiem vācu studentiem un tālab izlemj, ka būtu interesantāk, ja viņš šos jauniešus dēvētu par... latviešiem.
Man no šeit pieminētajiem dzīvniekiem saistošākais nenoliedzami šķiet kakapo - savulaik Jaunzēlandi ļoti pamatīgi apdzīvojis papagailis, kura senči laika gaitā secinājuši, ka lidotprasme putnam nav nepieciešama un ka nekādas citas prasmes (kā pingvīnam vai strausam) tam arī nav nepieciešamas, jo Jaunzēlandē līdz parazīta vārdā cilvēks ienākšanai nebija nekādu plēsoņu. Un, atšķirībā no vēl viena Jaunzēlandes nelidotājputna kivi, kakapo pat savā starp nemēdz konfliktēt, kā rezultātā putni ir lēnīgi, ļoti resni un pilnīgi bezpalīdzīgi. Brīnums pat nav tas, ka viņi ir gandrīz izmiruši, bet tas, ka tikai gandrīz - jo šis putns esot gana neattapīgs, lai varētu uzkāpt kokā un mēģinot lidot iet bojā, atsitoties pret zemi (tas ir patiešām ļoti resns papagailis!), un skaidrs, ka arī Adamss ar šīm radībām identificējas un īpaši jūt tām līdzi.
Grāmata lasās kā spraigākais detektīvs, lai gan Adamss neveic nekādas blēdīgas manipulācijas ar lasītāju, gluži vienkārši tajās retajās situācijās, kad viņš piesēdās pie rakstīšanas un bija kāds, kas viņu ar varu piespiež darbu arī pabeigt, viņš bija izcils stāstītājs, un es nebrīnos, ka gan pats Adamss, gan itin daudzi literatūras eksperti šo grāmatu ir atzinuši par viņa veiksmīgāko grāmatu, iespaidīgāku sasniegumu gan par Dirku Džentliju, gan par Artūru Dentu. Skaidrs, ka man kā Austrumeiropā uzaugušam cilvēkam šāda literatūra pamatīgi liek domāt par Džeralda Darela darbiem, tomēr Adamsa gadījumā jūtams, ka drīzāk Darels šajā grāmatā ir Marks, nekā pats Duglass, kuram vairāk saistošas tomēr allaž bijušas trāpīgas frāzes, nevies lielais veselums, lai gan šajā grāmatā tam lielajam veselumam tomēr ir liela nozīme. Ja tev:
a) patīk dzīvnieki
b) patīk britu humors
c) interesē svešas un tālas zemes
d) ir vēlme apskatīt bildes no šīm zemēm
tad nenoliedzami, es tev iesaku šo grāmatu izlasīt - daudz laika neprasīs un domāju, ka tev patiks. Ja kas - vari aizņemties no manis to, jo esmu to iegādājies fiziska eksemplāra veidolā.
2014-09-14
comments powered by Disqus