Auseklis Baušķenieks
Nesen Mākslas muzejā skatītā Ausekļa Baušķenieka darbu izstāde mani mudināja kārtīgāk iepazīties ar vecāku mājās atrodamo vērienīgo viņa darbu albumu, kas papildināts ar dažādiem tekstiem par Baušķenieka dzīvi un darbību. Albums izdots dažus gadus pēc paša Ausekļa Baušķenieka nāves, bet vēl laikā, kad dzīva bija viņa sieva Ņina, kuras atmiņas te bagātīgi sastopamas.
Raksturīgi nevaru iztikt bez atkāpes par manu iepriekšējo saskarsmi ar šī mākslinieka daiļradi. Noteikti uz viņa izstādi esmu bijis bērnībā, domājams, 1992. gadā Baušķenieka personālizstādē turpat Mākslas muzejā, varbūt arī kaut kur citur, vecāku istabā pie sienas ilgus gadus bija vai nu tās vai citas izstādes plakāts, kura dēļ joprojām atceros, ka no otras puses Auseklis Baušķenieks ir Silkesua Skeineķšuab (nē, tur tā nebija rakstīts, bet tolaik man patika lasīt no labās puses uz kreiso). Tas noteikti apliecina, ka mūsmājās Ausekli Baušķenieku godāja, arī šis lielais albums ne jau tāpat vien tika iegādāts.
Vispār Baušķenieks bija patiešām reta parādība - mākslinieks, kurš lielu popularitāti iemantoja jau izteiktos brieduma gados, faktiski - pēc aiziešanas pensijā. To skaisti atspoguļo arī periodika.lv atrodamā viņa vārda/uzvārda piesaukšana presē - 1942. gadā viņš beidz studijas Mākslas akadēmijā, 1943. gadā piedalās kopizstādē, bet pirmajās padomju desmitgadēs - pilnīgs klusums, vienīgi trimdas presē kādu reizi piesaukts, ka Baušķenieks "pionieru pilī" vada tēlniecības studiju. Un tad - sākot ar 1975. gadu - pēkšņi Baušķenieks kļūst aktuāls, savu slavas apogeju sasniedzot astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, tobrīd esot jau teju 80 gadus vecs.
Albumā ietvertas gan laikabiedru (galvenokārt - ģimenes locekļu) atmiņas par Ausekli Baušķenieku, gan fragmenti no viņa paša dienasgrāmatām (žēl, ka arī tās viņš sāka rakstīt jau stipri vēlu), gan vēstules, ko viņš sūtīja savai pirmajai sievai (varētu teikt, ka no frontes - Auseklis Baušķenieks bija iesaukts Latviešu leģionā, taču reālu fronti viņš, šķiet, redzējis nebija), arī mazliet par viņa senčiem (bet neejot dziļāk kā pāris paaudzes, jo arī pašu Ausekli tālāka pagātne sevišķi nesaistīja). Arī daži zinātniskākā garā tapuši darbi par Ausekļa Baušķenieka glezniecību, kā arī viņa aizraušanos ar radioamatierismu. Komplektā ar to - ļoti daudzu viņa darbu reprodukcijas, kā arī pilns viņa apzināto darbu katalogs. Proti, varētu teikt, ka šajā izdevumā var visai pilnīgi iepazīties ar Ausekli Baušķenieku gan kā mākslinieku, gan kā cilvēku un atbilstoši manai izpratnei - cilvēkam, kam patīk Baušķenieka māksla, šādu grāmatu mājās vajadzētu (turklāt, kas nav mazsvarīgi - Baušķenieka daiļrade ir gana uztverama, lai tā būtu interesanta bērnam un gana pārdomas raisoša, lai būtu saistoša arī viņa vecākam, īpaši tas, protams, attiecas uz tādiem darbiem kā "Jaunais", "Upe", "Tilts").
Raksturīgi nevaru iztikt bez atkāpes par manu iepriekšējo saskarsmi ar šī mākslinieka daiļradi. Noteikti uz viņa izstādi esmu bijis bērnībā, domājams, 1992. gadā Baušķenieka personālizstādē turpat Mākslas muzejā, varbūt arī kaut kur citur, vecāku istabā pie sienas ilgus gadus bija vai nu tās vai citas izstādes plakāts, kura dēļ joprojām atceros, ka no otras puses Auseklis Baušķenieks ir Silkesua Skeineķšuab (nē, tur tā nebija rakstīts, bet tolaik man patika lasīt no labās puses uz kreiso). Tas noteikti apliecina, ka mūsmājās Ausekli Baušķenieku godāja, arī šis lielais albums ne jau tāpat vien tika iegādāts.
Vispār Baušķenieks bija patiešām reta parādība - mākslinieks, kurš lielu popularitāti iemantoja jau izteiktos brieduma gados, faktiski - pēc aiziešanas pensijā. To skaisti atspoguļo arī periodika.lv atrodamā viņa vārda/uzvārda piesaukšana presē - 1942. gadā viņš beidz studijas Mākslas akadēmijā, 1943. gadā piedalās kopizstādē, bet pirmajās padomju desmitgadēs - pilnīgs klusums, vienīgi trimdas presē kādu reizi piesaukts, ka Baušķenieks "pionieru pilī" vada tēlniecības studiju. Un tad - sākot ar 1975. gadu - pēkšņi Baušķenieks kļūst aktuāls, savu slavas apogeju sasniedzot astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, tobrīd esot jau teju 80 gadus vecs.
Albumā ietvertas gan laikabiedru (galvenokārt - ģimenes locekļu) atmiņas par Ausekli Baušķenieku, gan fragmenti no viņa paša dienasgrāmatām (žēl, ka arī tās viņš sāka rakstīt jau stipri vēlu), gan vēstules, ko viņš sūtīja savai pirmajai sievai (varētu teikt, ka no frontes - Auseklis Baušķenieks bija iesaukts Latviešu leģionā, taču reālu fronti viņš, šķiet, redzējis nebija), arī mazliet par viņa senčiem (bet neejot dziļāk kā pāris paaudzes, jo arī pašu Ausekli tālāka pagātne sevišķi nesaistīja). Arī daži zinātniskākā garā tapuši darbi par Ausekļa Baušķenieka glezniecību, kā arī viņa aizraušanos ar radioamatierismu. Komplektā ar to - ļoti daudzu viņa darbu reprodukcijas, kā arī pilns viņa apzināto darbu katalogs. Proti, varētu teikt, ka šajā izdevumā var visai pilnīgi iepazīties ar Ausekli Baušķenieku gan kā mākslinieku, gan kā cilvēku un atbilstoši manai izpratnei - cilvēkam, kam patīk Baušķenieka māksla, šādu grāmatu mājās vajadzētu (turklāt, kas nav mazsvarīgi - Baušķenieka daiļrade ir gana uztverama, lai tā būtu interesanta bērnam un gana pārdomas raisoša, lai būtu saistoša arī viņa vecākam, īpaši tas, protams, attiecas uz tādiem darbiem kā "Jaunais", "Upe", "Tilts").
2002-08-30
comments powered by Disqus