Kazhes pierakstu burtnīca

Paņēmu bērnam grāmatu bibliotēkā. Kaut kas par rūķu ceļojumu apkārt pasaulei. Noformējums tāds, ka Esterei varētu patikt. Neko baigi iepriekš nepētīju. Sāku lasīt priekšā. Sākas viss kā normālā bērnu grāmatā - kaut kādi rūķi, dzīvo krūmā, divi slinki, trešais čakls (grāmatas gaitā gan autors par šo aizmirst un varoņu raksturi novienādojas). Visi galīgi bez naudas, dzīvo uz krīta. Bet tad notiek lielās Podniekkalna skriešanas sacensības, kur piedalās dažādi vietējie iemītnieki. Rūķi gan konkrēti nē, viņi nedrīkst. Bet viens no viņiem trennē sacensību uzvarētāju. Gliemezi, kurš uzvar, jo pārējie izstājās. Kā Olivjē Panī 1996. gada F1 sacensībās Monako. Nu, labi, tur patiesībā finišēja trīs braucēji, bet tu domu uztvēri. Saņēmuši lielo piķi (75 santīmus), rūķi izlemj doties ceļojumā apkārt pasaulei. Tiktāl viss bērnu grāmatai atbilstoši, vai ne?

Taču pasaules ceļojuma ietvaros atklājas, ka tuvējā apkārtnē notiek briesmu lietas. Apkārt ir daudz ciemu, katrā dzīvo cita veida dzīvnieki. Vienā no tiem nesen vēl bija tītari, bet tie mistiskos apstākļos pazuduši un viņu vietā ievākušies vilki. Kā apgalvo paši vilki, tītari ciemu pārdevuši un aizceļojuši uz citām zemēm. Nē, vilki viņus nekādi nevarētu būt apēduši, jo viņi no gaļas ēšanas netikuma sen jau atbrīvojušies un tagad pārtiek no sēnēm, ogām un sūnām. Bet vilkus satrauc, ka citu ciemu iedzīvotāji viņiem neuzticas un viņu labajiem nodomiem. Kā šo risināt? Citu ciemu iedzīvotājiem turpmāk vajadzētu turēt savu ciemu vārtus vaļā, arī pa nakti un, ideālos apstākļos, lai parūpētos par drošību, atļaut savā teritorijā izvietot krievu... tfu, vilku, bāzes nometnes. Bet to - tikai drošībai, lai kaut kādi sliktie nenāk iekšā. Un tad visi varēs baudīt vilku augsto kultūru un civilizāciju. Hmm, kaut kur dzirdēts stāsts, vai ne?

Un tad nu es apskatos - Kārlis Ķezbers, trimdā dzīvojis autors, grāmata "Rūķu pasaules ceļojums" rakstīta Čikāgā, un, protams, tēlaini ataino šo to no Latvijas okupācijas. Protams, tā kā šī ir grāmata mazākajiem lasītājiem, tad vilki te virsroku negūs un, pateicoties labajiem rūķiem, neviens bojā neies. Protams, izņemot visus tītaru ciema iedzīvotājus, bet tas jau paliek ārpus grāmatas lappusēm. Jā, bija grāmatas daļas, kad Estere mēģināja palūgt pārtraukt tās lasīšanu - viņa tomēr ir visnotaļ bailīga, un tie vilki šajā grāmatā diezgan nejauki.

Iespaidi par šo grāmatu man ir neskaidri. No vienas puses, pati pieeja caur dzīvnieku pasaku vēstīt nopietnas tēmas, un gan jau, ka ne tikai vilkiem tajā pasaulē var atrast prototipus, kad tu lasi, ka šī grāmata esot bez maz vai latviešu "Dzīvnieku ferma", gribas teikt: "Nē, nu, nopietni?" Kvalitāte tomēr ir tāda, nu, pačābīga, ļoti daudz galu ūdenī. It kā, no vienas puses, šajā pasaulē visi labie dzīvnieki ir tie, kas nav 100% gaļēdāji, bet tās savstarpējās attiecības ir stipri dīvains. Ir kaķi, kuri ir salīdzinoši ok, lai arī viņi ēd peles, un peles arī ir personāži šajā grāmatā. Un zirneklis var būt reizē briesmonis, kas ēd kukaiņus, no otras - lāga zellis. Tā vien šķiet, ka autoram pašam nav īsti bijis skaidrs, kā viņš to savu universu uzbūvē, un varbūt tas viņam arī nav nemaz šķitis svarīgi, kas man, savukārt, netīk. Idejas, tas, protams, ir labi, bet ar baltiem diegiem šūts saturs, tas atkal tik labi nav. Un tad nu jāsaka - šī grāmata ir interesanta kā sava laikmeta lieciniece un varbūt pat kādam trimdas pētniekam noderīga, bet kā bērnu grāmata mūsdienu lasītājam - manuprāt, tā ne visai. Lai gan - varbūt arī nav tik traki. Kā jau teikts - neesmu pats drošs par to, kāds ir mans viedoklis.