Kazhes pierakstu burtnīca

Izlasījis Laura Gundara grāmatu par Gunāru Astru, devu viņam tādu uzticības kredītu, kādu parasti autoram no manis izpelnīties ir ļoti grūti, proti, es atzinu viņu par gana labu esam, lai ķertos pie citas viņa grāmatas ar vairāk kā 500 lappusēm. Parasti es šajā ziņā esmu ļoti aizspriedumains - autoram ar vairākām ne tik biezām grāmatām ir mani jāpārliecina, ka man ir darīšana ar vienu no tiem literātiem, kas spēj noturēt manu interesi par savu vēstījumu tik lielā lappušu skaitā. Un tā mēs nonākam pie "Apglabāt uz valsts rēķina".

Grāmatas anotācija vēsta sekojošo: "Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība — acīmredzami izaicinoša politiska provokācija. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki — veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai." Jā, dažus gadus pēc tā nākšanas klajā atsevišķas šī romāna detaļas vairs ar realitāti nesaistās. Piemēram, pirmās šīs grāmatas lappuses lasīju mašīnā iepretim Rīgas futbola skolai Uzvaras bulvārī. Grāmatas darbība risinājās turpat blakus, pieminekļa pakājē. "Kāda pieminekļa? Nav tur nekāda pieminekļa!" atbildēsi tu, un tev būs pilnīga taisnība. Arī, kad vienam šīs grāmatas personāžam rodas doma, ka vajadzētu beidzot ņemt lietas savās rokās un to okupekli uzspridzināt, kā 2022. gadu izdzīvojis cilvēks, varu teikt: "Tas taču ir zināms, ka ar spridzināšanu tur cauri netikt, vienīgais reālais variants ir drupināšana, faktiski - nociršana."

Tātad, šis patiešām ir detektīvromāns, kura formālais uzdotais jautājums ir - kurš un kāpēc nogalināja nacionāļu deputātu Intu Bērziņu? Realitātē gan tieši šis jautājums grāmatā nemaz nav tik centrāls. Tur ir tik daudz dažādu personāžu un sarežģījumu viņu savstarpējās attiecībās, ka Bērziņa slepkavība ir ne vairāk kā viena neliela daļiņa apjomīgā mozaīkā, kurā atrodas vieta visdažādākajiem netīro spēlīšu dalībniekiem. Grāmatas reklāmas materiālos teikts, ka autors pievēršas sprādzienbīstamiem jautājumiem par latviešiem, krieviem, okupāciju un tā tālāk, bet grāmatā visa kā ir tik daudz, ka beigās es vairs nespēju pateikt - kas šajā grāmatā ir pats svarīgākais, un vai vispār ir. Te ir visdažādākie personāži, kur katram ir savas īpatnības, ka kaut viņus visus paturēt prātā ir gandrīz neiespējami. Taču, kā jau cilvēkam ar uzskaitīšanas noslieci raksturīgi, mēģināšu te viņus pierakstīt (bet gan jau ne visus, jo personāžu ir pārāk daudz un ne visiem es bez skatīšanās grāmatā, kura jau nodota bibliotēkā, varēšu atcerēties vārdus):

Upuris un viņa ģimene:
- Ints Bērziņš, gados jaunākais Saeimas deputāts, nacionālis, drosmīgs un ideālistisks; un miris;
- viņa dvīņubrālis Aldis - puisis ar sindromu, gandrīz nerunā, fenomenāla atmiņa, dīvaina pasaules uztvere;
- tētis Jānis - dzīvo mūža bailēs par sava tēva nodarīto un gaidāmo saņemamo atmaksu;
- māte Zigrīda - nekad iepriekš nav Tēvam iebildusi pretī, vīrs viņu kā cilvēku vispār neredz;
- dvīņu brālēns Varis - no viņa baidās Jānis, ne bez iemesla, bet ne tā, kā vajadzētu;
- Vara mamma - pēdējos sešus gadus apmēram mirusi, grāmatas gaitā nomirst;

Potenciālais slepkava un viņa ģimene:
- Aleksejs - taksists, kuram riebjas 9. maijs un viss ap to saistītais; grāmatas beigās atklājas, ka viņam ir okšķera superspējas; uz viņa auto kapota nogalina Intu Bērziņu;
- Vladimirs - Alekseja tētis, izbijis Saeimas deputāts no "krievu partijas", kuru savējie atstūmuši, jo viņš pēc Krimas okupācijas atzinis, ka ir ukrainis (tiesa, viņš joprojām ir pārliecināts komunists);
- Oksana - Alekseja sieva, fanātiska komuniste, kurai riebjas ne tikai "latviešu cūkas", bet arī vietējie krievu politiķi, kuri ir pārdevuši ideālus un neaizstāv komunistiskās vērtības;
- Maksims - Oksanas un Alekseja dēls, kuru mamma izmanto savās spēlēs, lai sašūpotu Latvijas sabiedrību;
- Roma - lietuvietis, Oksanas brūtgāns, kurš mīļotās dēļ izdarīs visu, tomēr nepieciešamības spiests sadarbojas ar policiju;

Nacionāļi un viņiem pietuvinātie:
- Laimonis Kalns - nacionāļu frakcijas līderis Saeimā, faktiski - nejaušs ieliktenis, kuram dzīvē veicies; laimīgi precējies, bet slēpts gejs (kā nu bez tā!);
- Monika - Laimoņa sieva, kuras seksualitāti daudzi novērtē par zemu. Samierinās, ka vīram viņas klātbūtnē atsūkā, aizrautīga adītāja;
- Krists - Laimoņa aktuālais "dārznieks", iepīts daudz nopietnākās lietās, nekā to varētu sagaidīt

Krievu politiķi:
- Bugajs - tāds kā Jānis Urbanovičs, krievu partijas līderis, mīl dārgas mašīnas un daudz sieviešu, lai arī formāli ir sociālists, brīžiem uzvedas kā absolūts bandīts, tomēr nevēlas, lai mainās aktuālā lietu kārtība;
- Miša - viņa labā roka, jurists, lietu kārtotājs, ebrejs

Policisti un viņējie:
- Svetlana Liepa - policijas inspektore, kuru sākotnēji nozīmē Inta Bērziņa slepkavības izmeklēšanai, taču pēc tam atstādina; grāmatas galvenā supervarone, pārtapšanas meistare, nacionālās indentitās neskaidrību mocīta, sarežģītās seksuāli profesionālās attiecībās ar savu priekšnieku; iemīlas aizdomās turamajā Aleksejā un izpestī viņu;
- Rihards Liepa, Svetlanas tēvs, zemessargs, savos 70+ gados joprojām aktīvs mačo, reizēm, kad viņš mēģina kaut ko atrisināt, sačakarē to vēl vairāk;
- Valdis - Svetlanas priekšnieks, ar kuru viņa līdz šim gulējusi, vecās raudzes korumpētais policists;
- Normunds - jaunās raudzes policists karjerists, šefs viņu uzskata par slēptu homoseksuāli, lai arī tā nemaz nav;
- Pēteris - Drošības policijas priekšnieks, kompetentāks par pārējo varzu;
- Valda sieva, no kuras viņš nevar sadūšoties aiziet;

Ārpusklasifikācijas personāži:
- Verners - miljonārs, kas izsludina atlīdzību slepkavas atrašanai, ļoti aizdomīgs tipāžs pats par sevi;
- Anita - māklere, caur kuru savas lietas kārto kā krievu, tā latviešu politiķi; ņem nelabu galu;
- Kristaps - pensionēts grāmatvedis ar žiguli, suni un pedantismu

Plus vēl daudz lokālākas nozīmes personāžu, kuri gan reizēm nonāk stāstījuma centrālajā fokusā, tomēr nav atsevišķas izcelšanas vērti

Grāmatas darbība risinās aptuveni desmit dienu garumā, hronoloģiski pareizi, bet ļoti regulāri lēkājot no viena personāža skatupunkta pie cita, sākotnēji tas viss vairāk ir "par lielo bildi", bet tad mozaīka sadalās arvien sīkākos atsevišķos vēstījumos, kam visam gan ir kopīgā tēma, bet tā visa šķiet pārāk daudz, lielākā daļa sānlīniju ir bez kādas īpašas vērtības, un tie smagie jautājumi, kurus grāmata mums sākumā sola, beigās paliek ne tikai neatbildēti, bet pat vairs īsti nevienam neinteresanti (un pat okupeklis netiek uzspridzināts). Iespējams, ja šis darbs būtu tapis par miniseriālu, nevis grāmatu, es būtu par to labākās domās, tomēr kā 500+ lappušu romāns "Apglabāt uz valsts rēķina" mani savam dramatiskajam saturam pārāk daudz garlaikoja, un uz grāmatas beigām mana galvenā vēlme bija - kaut ātrāk šis finišētu, nebeidzamās personāžu savstarpējās dēkās, mēģinājumi vienam no otra izspiest kādu patiesības graudiņu, pakaļdzīšanās un kautiņi saplūda arvien pelēkākā masā un beidzu šo grāmatu lasīt, emocionāli iztukšots un nekādas dižas atziņas neieguvis. Biju cerējis, ka uz kādām lietām šī grāmata man ļaus paraudzīties citām acīm, nekā iepriekš, bet tā nenotika.