Sveiks, Vali!

Laura Gundara grāmatai "Sveiks, Vali!" ir viens manā skatījumā nozīmīgs trūkums, ciktāl tas attiecas uz bērniem priekšā lasāmajām grāmatām - tā ir lasāmviela vien dažiem vakariem. Ja grāmata būtu neveiksmīga, es to gan būtu saucis tieši par tās plusu - kaut ko draņķīgu jau nav sevišķas motivācijas lasīt ilgstoši, kamēr, ja tev gadās tādi varoņi, pie kuriem tev gribētos pakavēties, ir visai bēdīgi, ja šķirties sanāk pārāk ātri. Vērienīgākajā šīs grāmatas apskatā, ko esmu lasījis, tā nosaukta par "garstāstu", bet nudien teikšu - nekāds garais tas nav. Protams, reizēm Esterei joprojām tiek lasītas arī tādas grāmatas, kas vispār ir vienā piegājienā lasāmas - piemēram, sērija par "Kiku Miku", taču tā jau ir cita opera.

Pirmais, ar ko manu uzmanību piesaistīja šī grāmata, ir pats Valis - grāmatā figurējošais vectētiņš, kura āriene Anetes Meleces zīmējumos ļoti līdzinās manam tētim viņa tagadējā versijā. Varbūt ar grāmatas Vali uzvedībā (un arī attiecībās ar mazmeitu - mēs tēti neekspluatējam kā pilna štata auklīti, lai arī Estere pie viņas viesojas, protams, regulāri) līdzības nav tik lielas, bet arī vizuālajam ir sava nozīme. Vizuāli "Sveiks, Vali!" ir stipri līdzīgs droši vien zināmākajai Meleces grāmatai - "Kioskam", turklāt kopīga ir arī atpazīstamu Rīgas vietu klātbūtne grāmatā. Tas, ja kas, manās acīs ir izteikts bonuss, ka vari bērnam pastāstīt, kur tieši atrodas zīmējumā redzamā vieta un varbūt salīdzinājumam piedāvāt arī Google Streetview skatījumu uz to.

Apjomā grāmata ir visai neliela, un arī sižeta tur nav tik ļoti daudz. Spindzele ir pirmsskolas vecuma meitene, kurai mīļākais cilvēks pasaulē ir viņas vectēvs Valis. Taču Valim ir viens liels netikums - viņš parkā nesveicinās ar cilvēkiem (līdzīgi, kā tas vispār raksturīgi visiem pieaugušajiem). Spindzele uzskata, ka šī lieta ir jālabo, lai arī vectēvs, protams, pretojas. Un par to faktiski arī ir grāmata - par sveicināšanos. Kā jau tas pieklājas grāmatai, kuras galvenais varonis ir bērns, sava tiesa tās satura aiziet ar līkumu galvenajai tēmai, jo visu laiku taču ir kaut kas jauns, ko ieraudzīt, par ko padomāt. Lasās ļoti viegli un raiti, Esterei nebija nekādu grūtību uztvert tur notiekošo (lai arī personīgi manā skatījumā te varētu būt vairāk darbības), autora valodas lietojums man patīk. Nav gluži tā, ka es būtu par šo grāmatu stāvā sajūsmā - gan apjoms, gan jau piesauktais sižeta plānums nav īsti tas, kas mani līdz galam pārliecinātu, taču atzīt par bērniem lasīšanai ieteicamu grāmatu šo noteikti varu, ko atkal veicina lieliskā vizuālā puse. Grāmata, ko iekļautu kategorijā: es to varētu aizdot Tev, lai nolasi priekšā savam bērnam, pēc tam grāmatu gribēšu atpakaļ. Vienlaikus - vai Tev vajag savu eksemplāru, par to pārliecināts neesmu.
2021-10-15
7.5
comments powered by Disqus