Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.
Sev par kaunu esmu spiests atzīt, ka manas zināšanas par Gunāru Astru un viņa biogrāfiju pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija gaužām zemas - tik vien kā pamata fakti, ka disidents, vairākkārt tiesāts un izsūtīts, viens no latviešu disidentisma simboliem, viņa vārdā nosaukta iela un nesen izveidots arī piemineklis. Un, kā izrādījās, lai lasītu Laura Gundara grāmatu "Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A." tieši šādas zināšanas bija ļoti vietā - jo grāmata jau lielā mērā ir par to, kā pats Lauris Gundars bija dzīvojis citā realitātē nekā tā, kuru pieredzēja Gunārs Astra, kurš brīžam atradās turpat rokas stiepiena attālumā.
Atsauksmēs par šo grāmatu portālā Goodreads esmu lasījis sūdzības, ka Gundars pārāk daudz raksta par sevi un pārāk maz par Gunāru Astru, taču, manuprāt, tā ir viena no šīs grāmatas labākajām īpašībām - šis nav tik lielā mērā varoņstāsts par izcilu indivīdu, kas spēja nepakļauties sistēmai, bet gan reālistisks vēstījums par vienkāršu cilvēku, kuram it kā patika reizēm ieņemt kaut kādu pozu, bet kurš kopumā dzīvē peldēja pa straumi un vienīgo īsto rakstura pārbaudījumu neizturēja. Vienlaikus - arī pats stāsts par Gunāru A. sevī ietver varoņa rādīšanu izaugsmē, izteiksmīgi parādot kontrastu starp to, gados vēl visai jauno Astru, kuru tiesāja pirmo reizi un kurš mēģināja iespēju robežās glābt savu ādu, un viņa otro tiesu, kuras gala runa kļuva par daudz lielāku pieminekli Gunāram Astram nekā tas, kas tagad uzstādīts Rīgā.
Grāmatas struktūra ir gana savdabīga - kā jau režisors (kino un teātra), Lauris Gundars ik pa brīdim kādas ainiņas inscenē tā, it kā tu lasītu filmas scenāriju, iztēlojas dialogus, kas varētu būt risinājušies starp vairāk vai mazāk reāliem cilvēkiem (reizēm - ar viņa paša līdzdalību), līdz ar to izvairoties no tipiska biogrāfiska stāsta formulas. Tiesa, tā kā te patiesībā ir divi biogrāfiski stāsti, tad jau pēc noklusējuma šī nevarētu būt gluži pareiza biogrāfija. Grāmata uzdod gana daudz jautājumu par konformismu, kolaboracionismu un to, kas dara cilvēku pietiekami lielu, lai viņš spētu stāvēt tam pāri, pašu sevi autoram galīgi nerādot kā pozitīvo piemēru, bet vienlaikus saglabājot apziņu, ka kaut kādos brīžos arī tie patiešām lielie un drosmīgie nonāk gana tuvu tam, la viņiem kājas nodrebētu un viņi nonāktu turpat lejā, kur parastie gļēvuļi. Līdz ar to sanāk, ka šajā grāmatā Lauris Gundars nemēģina ne tevi kā lasītāju pārliecināt, ka tu varētu tāpat kā Gunārs Astra - nenodrebēt, palikt Liels, ne arī rada tev neticību saviem spēkiem - sak, ko nu es, tas jau pa spēkam tikai pārcilvēkiem, drīzāk varētu teikt, ka šī visa doma ir tāda - viss šis ir gaužām sarežģīti, bet realitāte ir tāda, ka mēs kā cilvēki normālie lielākoties izvēlamies no kaut kādiem jautājumiem vienkārši izvairīties, lai pēcāk varētu mazgāt rokas nevainībā un teikt: "Ko tad es? Es neko nezināju." Un tā, protams, nebija tikai padomju okupācijas apstākļos, bet arī visos citos laikos un citās vietās. Noteikti izlasīšanas vērta grāmata, un ne tikai, lai bagātinātu savas faktoloģiskās zināšanas.
Atsauksmēs par šo grāmatu portālā Goodreads esmu lasījis sūdzības, ka Gundars pārāk daudz raksta par sevi un pārāk maz par Gunāru Astru, taču, manuprāt, tā ir viena no šīs grāmatas labākajām īpašībām - šis nav tik lielā mērā varoņstāsts par izcilu indivīdu, kas spēja nepakļauties sistēmai, bet gan reālistisks vēstījums par vienkāršu cilvēku, kuram it kā patika reizēm ieņemt kaut kādu pozu, bet kurš kopumā dzīvē peldēja pa straumi un vienīgo īsto rakstura pārbaudījumu neizturēja. Vienlaikus - arī pats stāsts par Gunāru A. sevī ietver varoņa rādīšanu izaugsmē, izteiksmīgi parādot kontrastu starp to, gados vēl visai jauno Astru, kuru tiesāja pirmo reizi un kurš mēģināja iespēju robežās glābt savu ādu, un viņa otro tiesu, kuras gala runa kļuva par daudz lielāku pieminekli Gunāram Astram nekā tas, kas tagad uzstādīts Rīgā.
Grāmatas struktūra ir gana savdabīga - kā jau režisors (kino un teātra), Lauris Gundars ik pa brīdim kādas ainiņas inscenē tā, it kā tu lasītu filmas scenāriju, iztēlojas dialogus, kas varētu būt risinājušies starp vairāk vai mazāk reāliem cilvēkiem (reizēm - ar viņa paša līdzdalību), līdz ar to izvairoties no tipiska biogrāfiska stāsta formulas. Tiesa, tā kā te patiesībā ir divi biogrāfiski stāsti, tad jau pēc noklusējuma šī nevarētu būt gluži pareiza biogrāfija. Grāmata uzdod gana daudz jautājumu par konformismu, kolaboracionismu un to, kas dara cilvēku pietiekami lielu, lai viņš spētu stāvēt tam pāri, pašu sevi autoram galīgi nerādot kā pozitīvo piemēru, bet vienlaikus saglabājot apziņu, ka kaut kādos brīžos arī tie patiešām lielie un drosmīgie nonāk gana tuvu tam, la viņiem kājas nodrebētu un viņi nonāktu turpat lejā, kur parastie gļēvuļi. Līdz ar to sanāk, ka šajā grāmatā Lauris Gundars nemēģina ne tevi kā lasītāju pārliecināt, ka tu varētu tāpat kā Gunārs Astra - nenodrebēt, palikt Liels, ne arī rada tev neticību saviem spēkiem - sak, ko nu es, tas jau pa spēkam tikai pārcilvēkiem, drīzāk varētu teikt, ka šī visa doma ir tāda - viss šis ir gaužām sarežģīti, bet realitāte ir tāda, ka mēs kā cilvēki normālie lielākoties izvēlamies no kaut kādiem jautājumiem vienkārši izvairīties, lai pēcāk varētu mazgāt rokas nevainībā un teikt: "Ko tad es? Es neko nezināju." Un tā, protams, nebija tikai padomju okupācijas apstākļos, bet arī visos citos laikos un citās vietās. Noteikti izlasīšanas vērta grāmata, un ne tikai, lai bagātinātu savas faktoloģiskās zināšanas.
2023-11-15
comments powered by Disqus