Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes
Gadās tādas grāmatas, kur man ar nosaukumu pietiek, lai es saprastu - to man nepieciešams izlasīt. Leldes Jaujas stāstu krājums "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" noteikti tam atbilst. Tiesa, vienīgā līdz šim iepazītā viņas grāmata - bērniem paredzētā "Tās ir tikai superspējas", lai arī Esterei ir ļoti mīļa, man lika vilties autores nekonsekvences dēļ. Proti, tā grāmata vēsta par meiteni, kura nemāk izrunāt burtu "R" un tālab allaž izvēlas tādus vārdus, kuros šī nelāgā burta nav, tāpēc arī viņai ir divi vārdi - "Gabi" un "Ela", lai gan papīros viņa ir parasta "Gabriela". Taču autore kaut kā grāmatas gaitā par šo premisu aizmirst un jau vienā no pirmajā lappusēm tiešās runas fragmentā Gabi Ela saka kaut ko, kur nodevīgais "R" parādās. Vai tas ir korekti - kritizēt bērniem paredzētu grāmatu, rakstot par pilnīgi citu izdevumu, kas turklāt paredzēts pieaugušajiem? Nē, domājams, ka nav gan, taču piesauktā bērnu grāmata, manuprāt, iezīmē Leldei Jaujai kā autorei raksturīgu tendenci - viņai ir labas un oriģinālas idejas, bet bieži pietrūkst vai nu prasmes vai disciplīnas tās pilnvērtīgi izstrādāt. Un šī viņas iezīme kļūst par iemeslu tam, kālab es šim krājumam nedotu četrarpus zvaigznes (gadījumā, ja es vērtēšanai izmantotu piecu zvaigžņu sistēmu).
Vairāki stāstu nosaukumi šajā krājumā man lika gaidīt gardu maltīti, tādu, kas tīk tādam cilvēkam ka es, kurš izbauda savu devu meta humora, rotaļāšanās ar vārdu nozīmēm un arī provokācijas. Piemēram, "Šīm bērēm es dodu trisarpus zārciņus", "Romantisks stāsts vīriešiem", "Intervija ar Sindiju rindā uz tualeti Luvrā", "Kā uzrakstīt stāstu desmit minūtēs". Taču, sācis lasīšanu, es ļoti ātri sapratu - kaut kas tajā visā man īsti nepatīk, gan tajā, kā autore atritina notikumus, gan viņas varoņos, tas viss kaut kā ir daudz parastāks un piezemētāks, nekā es būtu gaidījis no virsrakstiem. Pārāk daudzus šos stāstus es spēju iztēloties publicētus uz neko sevišķu nepretendējošos sieviešu žurnālos, par dažāda veida attiecību tēmu, Jauja raksta it kā "no dzīves", bet pietrūkst kaut kā tāda, kas tos paceltu kaut drusciņ augstāk par vienkāršiem novērojumiem - pareizāk, sajūtas ir tādas, ka autore apraksta pat nevis savus novērojumus no dzīves, bet gan novērojumus tam, ko viņa ir lasījusi žurnālos un internetā. Ir veiksmīgāki stāsti - tādi kā "Zīmes", kur fragmenti nāk no dažādu personāžu skatu punkta, vai... nē, patiesībā es pat īsti nevienu citu, izņemot "Zīmes" nebūtu gatavs izcelt kā kaut ko pāri vidējam līmenim, un pat šis stāsts šķita tāds, ka tur vajadzētu vēl kādu paradoksu, kaut ko, kam pieķerties. Pozitīvais ir tas, ka teju par katru stāstu, šobrīd turot pa rokai grāmatas satura rādītāju, es vismaz atceros, kas tieši tajā notika (līdz ar to - pavisam neizteiksmīgs tas saturs nav), tomēr es nesagaidīju nedz solītos smieklus, nedz solītās pārdomas, ka viss, par ko autore raksta, nemaz nav tik viegli un nenopietni. Iespējams, es varētu autori uzslavēt, ka viņa pāris stāstos realizē drosmīgu gājienu - itin ātri lasītājam kļūst skaidrs tas, ko vajadzētu saprast, arī varonim, bet varonis izrādās spītīgs un to nesaprot līdz pat beigām. Līdz ar to sanāk tāda kā ačgārnā novele, kur atrisinājums nāk pirms kāpinājuma, taču tas nedara lasīšanu baudāmāku. Vismaz es noteikti biju gaidījis, ka šīs grāmatas sniegā pieredze būs ja ne obligāti dziļāka, tad vismaz aizraujošāka. Protams, es apzinos, ka grāmata primāri paredzēta lasītājām - sievietēm un, iespējams, ka es vienkārši šo stāstu krājumu nepareizi lasīju, taču - grāmatai ar šādu nosaukumu, manuprāt, vajadzētu būt drusciņ bezkaunīgākai attiecībā uz saturu, tā, lai tā varētu raisīt asākas emocijas lasītājā - pat ne obligāti pozitīvas, bet vismaz nebūtu sajūtas: "Šo grāmatu var lasīt, un var arī nelasīt."
Vairāki stāstu nosaukumi šajā krājumā man lika gaidīt gardu maltīti, tādu, kas tīk tādam cilvēkam ka es, kurš izbauda savu devu meta humora, rotaļāšanās ar vārdu nozīmēm un arī provokācijas. Piemēram, "Šīm bērēm es dodu trisarpus zārciņus", "Romantisks stāsts vīriešiem", "Intervija ar Sindiju rindā uz tualeti Luvrā", "Kā uzrakstīt stāstu desmit minūtēs". Taču, sācis lasīšanu, es ļoti ātri sapratu - kaut kas tajā visā man īsti nepatīk, gan tajā, kā autore atritina notikumus, gan viņas varoņos, tas viss kaut kā ir daudz parastāks un piezemētāks, nekā es būtu gaidījis no virsrakstiem. Pārāk daudzus šos stāstus es spēju iztēloties publicētus uz neko sevišķu nepretendējošos sieviešu žurnālos, par dažāda veida attiecību tēmu, Jauja raksta it kā "no dzīves", bet pietrūkst kaut kā tāda, kas tos paceltu kaut drusciņ augstāk par vienkāršiem novērojumiem - pareizāk, sajūtas ir tādas, ka autore apraksta pat nevis savus novērojumus no dzīves, bet gan novērojumus tam, ko viņa ir lasījusi žurnālos un internetā. Ir veiksmīgāki stāsti - tādi kā "Zīmes", kur fragmenti nāk no dažādu personāžu skatu punkta, vai... nē, patiesībā es pat īsti nevienu citu, izņemot "Zīmes" nebūtu gatavs izcelt kā kaut ko pāri vidējam līmenim, un pat šis stāsts šķita tāds, ka tur vajadzētu vēl kādu paradoksu, kaut ko, kam pieķerties. Pozitīvais ir tas, ka teju par katru stāstu, šobrīd turot pa rokai grāmatas satura rādītāju, es vismaz atceros, kas tieši tajā notika (līdz ar to - pavisam neizteiksmīgs tas saturs nav), tomēr es nesagaidīju nedz solītos smieklus, nedz solītās pārdomas, ka viss, par ko autore raksta, nemaz nav tik viegli un nenopietni. Iespējams, es varētu autori uzslavēt, ka viņa pāris stāstos realizē drosmīgu gājienu - itin ātri lasītājam kļūst skaidrs tas, ko vajadzētu saprast, arī varonim, bet varonis izrādās spītīgs un to nesaprot līdz pat beigām. Līdz ar to sanāk tāda kā ačgārnā novele, kur atrisinājums nāk pirms kāpinājuma, taču tas nedara lasīšanu baudāmāku. Vismaz es noteikti biju gaidījis, ka šīs grāmatas sniegā pieredze būs ja ne obligāti dziļāka, tad vismaz aizraujošāka. Protams, es apzinos, ka grāmata primāri paredzēta lasītājām - sievietēm un, iespējams, ka es vienkārši šo stāstu krājumu nepareizi lasīju, taču - grāmatai ar šādu nosaukumu, manuprāt, vajadzētu būt drusciņ bezkaunīgākai attiecībā uz saturu, tā, lai tā varētu raisīt asākas emocijas lasītājā - pat ne obligāti pozitīvas, bet vismaz nebūtu sajūtas: "Šo grāmatu var lasīt, un var arī nelasīt."
2026-02-28
comments powered by Disqus