Lasot šo grāmatu tagad, loģiski ir uzdot jautājumu - vai to lasu līdzīgos apstākļos kā tad, kad Blojs rakstīja? Pareizā atbilde, protams, - nezinu, ceru, ka nē, bet gluži mazticami nav. Taču ne jau par gaidāmo/negaidāmo karu Blojs lielākoties raksta savās dienasgrāmatās (un vēstulēs, kuru grāmatā arī ir daudz), vairāk te ir par tēmām "rakstnieks katolis", attiecībām starp katoļiem un ebrejiem, un citām tēmām, daļa no kurām mūsdienu lasītājam ir aktuālas, kamēr citas nav. Manai gaumei šajā grāmatā bija pārāk daudz vēstuļu, vienlaikus bija šādas tādas interesantas pasāžas, kuras pēkšņi daždesmit lappušu vēlāk guva turpinājumu (kā tas ir normāli tekstam, kurš tapis ilgākā laika gaitā). Līdz ar to varu teikt, ka "Absolūtā svētceļnieks" ir itin laba grāmata, noteikti viens no sakarīgākajiem tekstiem franču valodā, ko esmu uzgājis senču literatūras krājumos.