Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā dīvainajā laikā viens no patvērumiem, kuros rodu kaut ko mieram līdzīgu, protams, ir mūzika. Un, ja man vajadzētu izvēlēties vienu ierakstu, kas sevī iemieso visplašāko šajā gadā aktuālo emociju spektru, tad tas būtu šis Leonarda Koena koncertieraksts. Pat nezinu, cik reizes gada laikā to esmu noklausījies (ņem vērā - tas ir pilnas trīs stundas garš), bet nav šaubu, ka visas šogad Spotify klausītākās dziesmas man ir no šī ieraksta. Koncerts Dublinā notika 2013. gada 12. septembrī, dokumentējot Koena mūža pēdējo koncertturneju. Zinu, ka liela daļa tā materiāla pārklājas ar iepriekšējās tūres Londonas koncertu, Dublinas koncertam ir viena liela priekšrocība (šī konkrētā materiāla gadījumā) - tas ir garāks, proti, trīs un nevis divu kompaktdisku apjomā. Un, kamēr attiecībā uz studjas ierakstiem, mana politika parasti ir "izgriez ārā liekos taukus", ar koncertiem ir cita lieta. Un īpaši - ar man tuvu mūziķu koncertiem.

Koenam koncertā pret Koenu studijas ierakstā lielākais pluss slēpjas apstāklī, ka 2013. gadā muzikālā gaume un tendences bija tādas, ka skanējumam bija jābūt īstam un nevis sintētiskam. Es esmu laika gaitā iemācījies saklausīt skaistumu Koena astoņdesmito gadu dziesmās, bet tā laika viņa ierakstu instrumentācija nepārstāj šķist pārāk lēta. Un koncertā tādu problēmu nav - šeit, ja arī parādās kāds Casio sintezators, tad tikai vietās, kur tāds ir obligāti nepieciešams, piemēram, "Tower of Song". Koncerta repertuārs pārstāv gandrīz visus līdz tam laikam izdotos Koena studijas albumus - sākot ar 1967. gada "Songs of Leonard Cohen" un līdz pat 2012. gada "Old Ideas". Ne visas šīs dziesmas bija manas favorītes attiecīgajos albumos, bet tā panorāma, kas izveidojas šajā koncertā, ir tik visu aptveroša, ka vienkārši nesaprotu, kā šo ierakstu var neiemīlēt.

Atkarībā no noskaņojuma, mani iecienītākie momenti šajā koncertā mainās. Pievēršoties šī gada aktualitātēm, prātā nāk "The Future", "Everybody Knows" un "First We Take Manhattan" (kurā ir rinda "You know the way to stop me, but you don't have the discipline", kas vienlīdz labi der attiecībā uz vīrusa ķēdes pārraušanu un Trampa nepārvēlēšanu, tajā gan, pārsteidzošā kārtā, disciplīnas tomēr pietika). Kad noskaņojums ir skumīgi liriskāks, vietā būs "Dance Me to the End of Love", "Alexandra Leaving" vai "So Long, Marianne". Romantisks, bet ne depresīvs: "In My Secret Life", "Take This Waltz", "Save the Last Dance for Me". Ne tik ļoti nopietnos brīžos derēs "Tower of Song" vai "I'm Your Man". Un, protams, kad esi īpaši apcerīgs, tev derēs "Hallelujah", "If It Be Your Will" vai "Who By Fire". Interesantā kārtā skriešanas treniņu laikā sanāk pretējais variants - nevis mans noskaņojums nosaka to, kādas Koena dziesmas klausos, bet klausāmās Koena dziesmas nosaka manu noskaņojumu.

Koens daudz vietas izvērsties dod arī savai pavadošajai grupai, kas ir vairāk nekā dabiski, ņemot vērā, ka 2013. gadā pats Koens bija 79 gadus vecs un arī savos ziedu laikos viņš nebija apveltīts ar "the gift of a golden voice", kādu viņš sev piedēvē "Tower of Song". Ar solo partijām atzīmējas gan instrumentālie dalībnieki - ģitāristi Mičs Votkinss (Teksasas universitātes profesors, kā to uzsver Koens) un Havjērs Mass, vijolnieks Aleksandru Bubliči un taustiņnieks Nīls Larsens, kā arī dziedātājas: Koena ilggadīgā radošā partnere Šārona Robinsona (viņas dziedātā "Alexandra Leaving" ir viens no aizkustinošākajiem skaņdarbiem visā trīs stundas ilgajā koncertā) un angļu māsas Čārlija un Hetija Vebas. Droši vien izklausīšos pēc memļaka (kā tas man reizēm gadās), bet šis ir viens no retajiem ierakstiem, kas mani spēj novest līdz asarām. Burvīgs ieraksts, nojaušu, ka arī nākamgad tas manās austiņās būs biežs viesis. Koens pilnīgi noteikti ir viens no tiem mūziķiem, par kuriem man ir īpaši žēl, ka viņa uzstāšanos nekad neredzēšu klātienē.