Kazhes pierakstu burtnīca

Slavenu mūziķu pēcnāves ieraksti ir īpašs stāsts, kura atslēgas vārds lielākoties ir nauda un kurā reti tu atradīsi karjeras lielākās pērles. Ja vien nav gadījies tā, ka mūziķis ir nomiris, būdams jau ļoti tuvu ieraksta noslēgumam, vai pat pēc tā, tikai pirms oficiālas izdošanas, skaidrs, ka tas produkts, kas nonāk tavās rokās, nav gluži tāds, kā to bija iecerējis tā radītājs. Lielākoties pēcnāves albumos nonāk dziesmas, kuras vispār nav bijis paredzēts izdot - paša radītājprāt, neveiksmīgi mēģinājumi, atgriezumi, līdz galam neizstrādāti risinājumi un tā tālāk. Jautājums: vai Leonarda Koena "Paldies par deju" ir izņēmums?

Atbilde, protams, ir: daļēji. Labā ziņa ir tāda, ka šo albumu izveidojis ir cilvēks, kuram noteikti rūpēja kas vairāk nekā tikai pārdošanas rādītāji - Leonarda dēls Ādams Koens, kurš bija arī pēdējā īstā Leonarda albuma "You Want It Darker" producents un galvenais palīgs tēvam viņa pēdējā īstā meistardarba radīšanā. Ādams atkal un atkal uzsver, ka "Thanks for the Dance" nav albums ar dziesmām, kuras tēvs bija atzinis par bezvērtīgām, bet gan ar tādām, kuras bija pietrūcis laika pabeigt. Un, tā kā Koena vokāli šīm dziesmām tika ierakstīti Ādama Koena klātbūtnē, tad viņš arī ar tēvu bija pārrunājis to, ko tieši viņš no katra no šiem skaņdarbiem gribētu dzirdēt. Un, kas ir pats būtiskākais, nekas neliecina, ka Ādams Koens būtu skrējējs pēc ātras naudas, tiešām spēju noticēt, ka šo ierakstu viņš pabeidza aiz mīlestības pret tēvu, nevis pret dolāru.

Cita lieta, ka līdzās "You Want It Darker" šis ieraksts, protams, nobāl. Te nav tādas tematiskas vienotības kā savā priekšgājējā, ko, protams, var saprast, ne visi skaņdarbi ir tādi, ka tu jūti, ka autors arī ar tekstu bija ticis galā, cik meistarīgi lai arī Ādams Koens un piesaistītie mūziķu (kuru vidū ir arī, piemēram, Beck) mēģinātu radīt sajūtu, ka šis ir pilnvērtīgs albums. Šur tur arī jūtamas sasauces ar "You Want It Darker" tādā ziņā, ka viena un tā pati liriskā un/vai melodiskā ideja ir izmantota gan viena, gan otra albuma skaņdarbos. Tas gan nemaina apstākli, ka daži šī ieraksta skaņdarbi kļūst par labu papildinājumu Koena muzikālajam mantojumam - pirmkārt, jau tas ir Koena pēdējais valsis "Thanks for the Dance", kas rada sajūtu, ka tās ir atvadas no "Take this waltz" - pieklusināts, ļoti intīms un tāds, pēc kura tu saproti, ka mājās neviens dejotājs neies vairs nekad. Dziesma "Happens to the heart" varbūt mazliet par daudz atsauc "You Want it Darker" noskaņu, bet tas nemazina tās skumjo skaistumu. Tāpat iepriekšējā ierakstā būtu iederējusies "Moving On", kas ir kārtējās atvadas. Iespaidīgs ir arī ieraksta nobeigums, kurš patiesībā vispār nav dziesma, bet dzejolis, ko Koens nolasīja savā pēdējā preses konferencē - ka ir jāklausās kolibri, nevis Koenā. It kā ļoti vienkārši vārdi, bet savos pēdējos dzīves mēnešos Koens, šķiet, patiešām bija pavēris durvis uz citurieni un viņam patiešām uzreiz nāca ārā īstie vārdi (zināms, ka visa mūža garumā viņš ar katras dziesmas tekstu cīnījās gadiem ilgi, līdz pats bija spējīgs tai noticēt).

Ieraksts ir īss - nepilnas trīsdesmit minūtes, un vairāk droši vien arī nevajag. Protams, tas nespēj sacensties ar Koena labākajiem darbiem, bet kā post scriptum šī patiešām izcilā dziesminieka un dzejnieka daiļradei tas kalpo ļoti labi. Tu tomēr jūti, ka tas ir ieraksts par mīlestību, lielā mērā šajā gadījumā - dēla mīlestību pret mirušo tēvu, nevis par naudas ražošanu no trūdiem. Līdz ar to jāsaka - kaut ko savā dzīvē Leonards Koens pilnīgi noteikti bija darījis pareizi.