Kazhes pierakstu burtnīca

Reta situācija: parasti es līdz gada beigām pabeidzu visus iekavētos ceļojumu aprakstus, raujoties vaigu sviedros decembra pēdējā nedēļā, bet 2021. gadā kaut kā par šo aizmirsu, līdz ar to apraksts ar nosaukumu "Lielā Austrumlatvijas tūre" beidzās ar tīzeri "Vai Viļakā mēs Hitleru tomēr satikām - par to uzzināsi nākamreiz!", kurš divus gadus tā arī nesniedza atbildi. Tagad beidzot būtu pienācis laiks atzīt - arī Viļakā mēs Hitleru nesatikām.

Mūsu vizītes sākums šajā pilsētā bija saistīts ar mēģinājumiem atrast ceļu uz Viļakas ezera salu. Tur ir pastaigu taka, bet 2021. gada vasarā tā nebija gluži gatava, šur tur bija saliktas norādes, kas neatbilda patiesībai, citur norāžu nebija vispār, līdz ar to mēs diezgan ilgi noņēmāmies, līdz sapratām, kā uz šis salas iespējams nokļūt. Sala gan izmēros ir neliela, bet apmeklēt to ir vērts - pa perimetru tai ved laipa, ir apskatāmas pilsdrupas (ļoti sadrupušas) un pils makets, kurā tu vari saprast, no kā tieši atliekas tu nupat esi apskatījis. Neatceros, kāda mums bija motivācija, bet pašas pilsētas apskati atlikām uz nākamo dienu, kamēr šīs vakarpusē devāmies uz viesu namu vietā ar mīklainu nosaukumu "Balkānu kalni". Palikām gan mēs, protams, teltī, nevis viesu namā. Šī bija diezgan minimālistiska naktsmītnes vieta bez jebkāda grandioza servisa, bet principā viss tur bija kārtībā.



Turpinājumā pildījām uzdevumu lapu ar dažādiem jautājumiem par Viļaku, staigājām šurpu-turpu, taču uznāca lietus un pamazām staigāt kļuva arvien grūtāk. Varētu būt, ka mēs atbildes uz visiem jautājumiem atradām, bet iespējams arī, ka nē. Vismaz man šķiet, ka visas tās atbildes vajadzēja kaut kur iesniegt, bet to gan mēs neizdarījām. Toties vismaz mums bija skaidrs veids Viļakas apskatei, pilsētā ir vairāki itin labi vides objekti, kopumā es teiktu, ka man šī pilsēta patika.





Pēc Viļakas kārta pienāca Balviem, kuros atšķirībā no Viļakas droši atceros esam iepriekš bijis vairākkārt. Kā nekā te bija punkts arī vienā no Lodža Latgales slēpņiem. Sākām ar pastaigu pa Lāča dārzu un muižas parku, turpinājām ar baznīcām un Balvu Staņislavu - pieminekli Latgales partizāniem (brīvības cīņu laika partizāniem, būsim precīzi). Tiesa, ar pēdējo nekas spožs nesanāca, jo atklājās, ka tas ir remontā un nemaz nav apskatāms. Apmeklējām arī Balvu novada muzeju, kurš izrādījās būtiski modernāks un interaktīvāks, nekā es to būtu gaidījis. Noteikti varu rekomendēt tā apmeklējumu.





Kaut kur turpat noteltojām, bet nākamajā dienā devāmies uz vienu no vismazāk atpazīstamajām Latvijas pilsētām, proti, Lubānu. Kāpēc tā ir tik neatpazīstama? Jo tikai retais nojauš, ka Lubāna vispār ir pilsēta. Tā gan nav pat mazākā pilsēta Latvijā, bet tās atrašanās vieta ir nomaļa, ne ar ko sevišķi zināma šī pilsēta nav, un nevaru arī teikt, ka mūs tā būtu pamatīgi pārsteigums. Labi, vienīgais, ar ko tā mani pārsteidza - tajā ir Tūrisma informācijas centrs, kurš gan nav gluži patstāvīga iestāde, un tur varēja dabūt informāciju par pilsētu uz vienas melnbaltas A4 lapas - šādu tūrisma materiālu līdz šim redzējis nebiju. Pilsēta ir patiešām pavisam necila, bet vienlaikus - gana sakopta un kārtīga, taču man joprojām nav skaidrs, kā tas sanāca - tai tikt pie pilsētas statusa (deviņdesmito gadu sākumā).


šajā dienā mums nācās pieņemt smagu lēmumu, ka nākamo nakti paliksim iekštelpās - Jurģis bija saslimis un lai arī braukt mājās vēl gatavi nebijām, turpināt teltot arī nevarējām. Ilgu pārdomu rezultātā (šķiet, ka īsti citu variantu arī nebija) izvēlējāmies palikt padomju laika viesnīcā "Madona" Madonā. Sen nebija gadījies nakšņot šāda veida viesnīcā, bet jāatzīst - nebija viss tik slikti, kopumā viesnīca ir normālā kondīcijā, vienkārši tas galīgi nav mūsu standarta stils. Turpat Madonā uzēdām picu, bet tā kā vēl bija tikai pusdienlaiks, tad turpin;ājām pilsētu tūri.

Aizbraucām uz Cesvaini, vienu no tām pilsētām, kur pat salīdzinoši pārsteidzoši, ka Estere vēl nebija bijusi. Kā nekā šajā pilsētā dzīvo lopu dakteris Gatis, kuru man pa šo laiku, šķiet, ka ir gan sanācis apciemot (apmeklējot viņa slēpju pārgājienu un arī pārgājienu ar kājām). Vienlaikus, lai arī iepriekš Cesvainē bija būts vairākkārt, tāda tieši sakarīga pastaiga pa šo pilsētu nekad nebija veikta - standartā tu apskaties uz Cesvaines pili un dodies uz govju fermu pie Bizes. Šoreiz tikām apmeklējām tūrisma informācijas centru, dabūjām bukletu ar objektiem, ko te apskatīt, nostaigājām gar baznīcu, Marina ar Esteri bija suvenīru bodē, un arī pils apskate neaprobežojās ar nobildēšanos pie fasādes (un varbūt kāda slēpņa atrašanu turpat blakus), bet izgājām arī pastaigu taku aiz pils, apmeklējot arī barona fon Volfa kapu.



Tad gan braucām atpakaļ uz Madonu. Šajā pilsētā Estere, protams, bija jau iepriekš bijusi (varbūt pat vairākkārt), taču neesam jau mēs tik ļoti statistikas apsēsti, lai tas būtu par šķērsli kaut kur atgriezties. Iečekojāmies viesnīcā (iepriekš bijām tikai pierezervējuši numuru) un devāmies pastaigā pa pilsētu. Estere prognozējami visvairāk bija ieinteresēta rotaļu laukumā, kamēr mēs - paēšanā. Ar Madonu vispār ir tā, ka šī ir Latvijas pilsēta, ar kuru man saistās kaut kādas nostaļģiskas sajūtas, jo no tās puses ir mani Vidzemes senči (lai gan reāli Vestiena nemaz tik tuvu Madonai nav, kopš bērnības man galvā notikusi šo vietu aproksimācija), un dažādu iemeslu dēļ šajā pilsētā (kuru laikam var pilnīgi legāli saukt par mazpilsētu) ir sanācis būt itin daudz reižu. Nekādus pārsteigumus tās sarūpēt gan nevar, bet tas īsti arī nav nepieciešams.




Vēl tajā pašā vakarā es aizgāju paskriet (jāatzīst - nezinu, kāpēc es skrēju vakarā, nevis nākamajā rītā, bet tā liecina Strava) - aizskrēju līdz Lazdonai, kur, kā biju lasījis Internetā, kapos pie baznīcas vajadzētu atrasties mana vec-vec-vec-vectēva, pareizticīgo mācītāja kapam. To atrast gan man neizdevās un vēlāk noskaidroju, ka Internetā pieejamā informācija ir aplama un mans sencis apglabāts līdzās citai šīs pašas apkaimes baznīcai. Labi, tas gan nemaz nav tik būtiski.

Nākamajā rītā vēlreiz ar Esteri aizgāju uz Madonas lielāko rotaļu laukuma un, tā kā viņai sala, ietērpu viņu savā jakā - esmu to darījis arī dažas citas reizes, efekts, manuprāt, ir diezgan komisks.

Ar to mūsu mazpilsētu tūre principā būtu pabeigta - Esterei joprojām atlika neapmeklēta Ape, bet izlēmām, ka tā būs pārmērīgs līkums un ka tur varēsim nokļūt nedēļu vēlāk, kad dosimies uz Igauniju. Tomēr uz mājām uzreiz vēl nedevāmies, bet piestājām Cēsīs. Neatceros, vai tam bija vēl kādi citi apsvērumi, bet es izmantoju iespēju aiziet uz Latvijas kausa spēli, kur sacentās Smiltenes komanda ar Jelgavas jaunatnes futbola centra vienību (uz pēdējās spēlēm tajā gadā gāju vairākkārt, tobrīd tā bija mana iecienītākā amatieru futbola komanda Latvijā). Kāpēc Smiltene spēlēja Cēsīs? Jo tobrīd notika mākslīgā seguma maiņa pašas Smiltenes stadionā, un kaut kur jau bija jāspēlē. Smiltenieši kā pirmās līgas komanda bija pārliecinoši favorīti pret Jelgavas vienību no trešās līgas, tomēr zemgalieši turējās itin braši, ar visu to, ka spēles iznākums bija par labu nominālajiem mājiniekiem.



Turpat Cēsīs palikām pa nakti un no rīta vēl aizgāju pēdējo reizi šī izbrauciena laikā paskriet, izmantojot iespēju nu jau kā skrējējs apmeklēt stadionu, kurā iepriekšējā dienā biju bijis kā futbola skatītājs.


Tā arī beidzās mūsu tūre pa Esterei tobrīd neapmeklētajām Latvijas pilsētām. Emocijas divu gadu laikā pabalējušas, nianšu vairs nav daudz, bet bija foršs vasaras izbrauciens.