Lielā Šauļu ģeotūre
Šajā nedēļas nogalē mēs devāmies ceļojumā uz Dienvidiem. Turklāt nevis vienkārši uz Dienvidiem, bet uz Ārzemēm! Par sava ceļojuma gala mērķi izvēlējāmies kādu pilsētu, kuras vēsture sniedzas līdz pat 13.gadsimtam. Tiesa, tā vienā vakarā tik tālu ceļu mērot šķita pārspīlēti, tāpēc nakšņot izvēlējāmies kādā pilsētā pa ceļam (bet arī jau ārzemēs), turklāt arī otrā pilsēta ir gaužām ievērojama - tajā dzimis viens no izcilākajiem kāda pasaulē ļoti populāra sporta veida pārstāvjiem, slavenākais savas valsts šī sporta veida pārstāvis. Ja tev vēl nav skaidrs, par kurām pilsētām ir runa, lūk arī atbilde: braucām mēs uz Šauļiem, bet nakšņojām Jonišķī.
Tā kā šī bija riktīga ģeotūre, kurā mums bija līdzi divi gārmini un liels daudzums akumulatoru, gribējām sākt slēpņot jau piektdienas vakarā, taču kaut kā nesaņēmāmies ne pie viena slēpņa piestāt, izlemjot atlikt mežonīgo kastēšanu uz sestdienu. Tā vietā mierīgi sasniedzām Jonišķi, kura centrā mums bija rezervēta istabiņa viesnīcā. Vai vismaz es tā domāju, ka ir. Iegājām "Šaurajos vārtos" (tā to sauc), pavēstīju skaidrā angļu valodā, ka mums ir rezervēta istaba šai naktij, uz ko saņēmu pretī recepcionistes tukšu skatienu un mūsu virzienā pavērstu sarakstu ar numuriņu cenām. Ahā - angļu mēli te nezina, varējām secināt. Neko darīt, vismaz krieviski sarunāties varēja. Tiesa, kundze nekļuva žēlīgāka un tāpat neatzina, ka mums jebkas varētu būt rezervēts, viņai nekādu datu par kaut kādu rezervāciju Booking.com neesot - lai es rādu izdrukāto lapiņu. Skaidrs, ka tādas izdrukas es līdzi nenēsāju jau gadus piecus, bet par laimi internetos izdevās itin ātri atrast, ka rezervācija mums tiešām ir. Nu, labi, tad jau varējām tikt arī istabā (par kuru - nekādu sūdzību, ja nu vienīgi gaisa temperatūra varētu būt mazliet zemāka).
Ātri nosviedām mantas (slēpņošanas aprīkojumu un tā), un devāmies pilsētas ielās. Nē, slēpņu Jonišķī nav, bet mēs cerējām tur atrast kafejnīcu. Bijām jau mājās noskaidrojuši, ka viena tāda tur esot, saucās "Fortūna". Diemžēl fortūna mums nebija sevišķi labvēlīga - no ārpuses izskatījās, ka šī ir viena no tām kafejnīcām, kur var vakariņās dabūt kādu bamsli un varbūt uzēst pērnās nedēļas cepelīnus. Izlēmām, ka salīdzinoši ar to labāk izskatījās blakus esošā iestāde ar nosaukumu "Euro Kebab". Domājams, tu vari nojaust, ka "Euro Kebab" nav A klases restorāns, kurā tu vari cerēt saņemt kādu dāvaniņu no pavāra un kur viss personāls ar tevi runā franciski. Gluži otrādi, "Euro Kebab" ir tieši tāda mazliet nošņurkusi kebabnīca/picērija, kādu tu to iztēlojies, izdzirdot nosaukumu - ar trīs čaļiem pelēkās trenuškās pie galdiņa, ar meiteni pie letes, kura nesaprot ne krieviski, ne angliski (lietuvieši jau ir liela nācija - kam viņiem svešvalodas?) un ar picām draudzīgās cenās - 32cm pica nāk par 3.6 eirolitiem. Pasūtījām picas, aizstaigājām uz pārtikas bodi "Grūde" pēc kaut kā brokastīm un tējas vakaram, un drīz vien tikām arī pie savām vakariņām (kebabnīca bija tāda, ka picu prātīgāk šķita ēst viesnīcas numuriņā). Ar to arī beidzās mūsu vakara aktivitātes.
Sestdienas rītā es piecēlos jau pirms septiņiem, jo man bija ieplānots skriešanas treniņš - lai uzlabotu fizisko gatavību pirms slēpņošanas maratona. Šajā reizē izvēlējos skriet izcili vienmuļu maršrutu - 5km pa lielo ceļu turp, un tikpat atpakaļ. Pamodināju droši vien pusi Jonišķa suņu, un itin labi izskrējos. Atceļā gan izrādījās, ka pirmo pusi biju braši skrējis ar vēju mugurā, kas nozīmēja vēju sejā atceļam. Līdz ar to tempa turēšana distances otrajā pusē sagādāja mazliet grūtības, bet ar savu sniegumu biju apmierināts. Pēc tam gan, protams, bišķi laika vajadzēja, lai no skrējiena atietu. Uzēdām brokastis, un pametām viesnīcas telpas.
Mans naktī redzētais sapnis, ka Opelim būs izsists logs izrādījās nepamatots, ko uzskatījām par labu zīmi, lai apskatītu Jonišķa ievērojāmākās celtnes - divas sinagogas (kas mīklainā kārtā ir novietotas blakus viena otrai - tā vien šķiet, ka turienes jūdu ticīgie savulaik nav varējuši visi savā starpā sadzīvot) un vienu baznīcu (vai nu katoļiem nebija šādu problēmu, vai arī lielā baznīcas celtne pārāk daudz izmaksāja, lai varētu atļauties tādu greznību kā šķelšanās). Vēl Jonišķī esot basketbola muzejs, kurā varot apskatīt paša Arvīda Saboņa kedas (iespējams, kā īsts autentisks objekts tās tiek glabātas hermētiskā veidā, saglabājot izcilā groza bumbas meistara sviedrus - tā gan ir tikai mana versija, līdz ar to par tās patiesumu nevaru galvot). Tomēr ilgi kavēties Jonišķī nevarējām - dienas februārī ir īsas, bet slēpņu Šauļos daudz.
Ceļā uz Šauļiem beidzot sākām īstās tūres izdarības - piestājām pie Jakišķu muižas, apgājām tai apkārt un pēc tam atradām arī slēpni. Muiža, kā bija rakstīts plāksnītē, tiekot renovēta, bet pagaidām neko spoži neizskatās, tiesa, vismaz jumts ir kārtībā, līdz ar to tai varētu nedraudēt tāds liktenis kā Jonišķa sarkanajai sinagogai, kurai kaut kad ap 2000.gadu iebruka viena siena (tiesa, tagad visa ēka ir itin glīti atjaunota - līdz ar to varbūt tāda iegrūšana ir pat laba zīme).
Piestājām arī Lietuvas populārākajā tūrisma objektā - Krustu kalnā. Ar to biju jau pazīstams iepriekš, un nekas pēdējo dažu gadu laikā tur radikāli nav mainījies, vienīgi japāņu tūristus iepriekšējā reizē laikam nesatiku. Turklāt slēpnis pa šo laiku Krustu kalnā jauns uzlikts - lieliska iespēja tikt pie +1. Tiesa, izstaigājuši Krustu kalnu, slēpni mēs neatradām. Eh, skāde. Tad jau nebija vērts maksāt 90 centus par stāvvietu (sarkasms, ja nu kas)! Vieta iespaidīga, varbūt ne gluži tāda, ko gribās apmeklēt regulāri, bet man patīk gan tās koncepts, gan realizācija (neatkarīgi no manas attieksmes - vai tās trūkuma - pret reliģiju).
Vairāk nekādu pieturvietu ceļā mums nebija, un ap pulksten 11:00 nonācām Šauļos. Tur centrā nolikām mašīnu un turpmāko dienas daļu pa pilsētu pārvietojāmies ar kājām. Iespējams, pieredzējušāks ģeostatistiķis mums teiktu "bet ar auto taču var no slēpņa uz slēpni nokļūt ātrāk", un viņam droši būtu taisnība. Bet mēs jau tādi iesācēji, ko no mums var gribēt? Sākām gan mēs diezgan aplinkus - vispirms devāmies uz Šauļu velosipēdu muzeju. Tajā nekādu slēpņu nav, bet jau Rīgā bijām izlēmuši, ka šis muzejs jāapmeklē.
Ievērojot to, ka Šauļi nav gluži metropole, kaut kā man bija sajūta, ka šis muzejs būs pamatīga vilšanās - viena maza istabiņa ar 30 velosipēdiem, un - paldies par uzmanību! Izrādījās, ka biju ļoti tālu no patiesības. Pirmkārt, muzejs ir trīs stāvos. Otrkārt, tajā ir daudz velosipēdu, patiešām daudz. Sākot ar lietuviešu amatnieku paštaisītiem koka brīnumiem ar metāla ratiem (no ēras, kad gumijas riepas vēl nebija nākušas modē), caur militārajiem velosipēdiem, ietverot dažādus sānsoļus un strupceļus velosipēdu attīstībā, līdz pat dažādiem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem brīnumiem. Samaksājot 2 eiro par ieeju (vai 1 eiro, ja esi students), tu saņem audiogidu, kas itin daudz pastāstīs par dažādiem muzeja eksponātiem, plus būs iespēja izbraukt ar pāris no transporta līdzekļiem, kas ir modificēti par trenažieriem. Ļoti labs ir sporta velosipēds, ar kuru tu vari veikt 1.2 vai 2.2 kilometru sacensību distanci pa Šauļu pilsētu (ar attiecīgi pieskaņotu TV attēlu). Tā kā ritenis nav gluži optimizēts manam augumam (un tā pedāļiem prasītos klāt velo kurpes), lai nodrošinātu puslīdz pieklājīgu finiša laiku, nācās mazliet iesvīst. Arī Marina sekoja piemēram, un distanci veica. Gala secinājums - ja gadās būt Šauļos vai to tuvumā, noteikti iesaku apmeklēt šo muzeju! (ja kas - tur var apskatīt arī velosipēdu, ar kuru kāds īpaši centīgs lietuvietis 1998.-2000.g. veica ceļojumu apkārt pasaulei)
Izstaigājuši velo muzeju, turpinājām ceļu pa pilsētu, līdz nonācām vēl vienā muzejā - kaķu muzejā. Tas gan patiesībā ir eksotisko dzīvnieku un kaķu muzejs vienā. Eksotiskajā daļā tev būs iespēja apskatīt un aptautstīt tādus jaukumiņus kā milzu tarakānus un dažādas čūskas (un mazliet pašausmināties par to, ka muzeja diezgan pamatīgajā šaurībā mājo arī pūce un pērtiķis, kuriem diez vai tur ir optimāli dzīves apstākļi), tikām kaķu muzejā varēsi apskatīt milzīgu kaķu skulptūriņu, atklātnīšu, mantiņu un citādu ar kaķiem saistītu dekoratīvu priekšmetu kolekciju, bet arī sadraudzēties ar dažiem izcili komunikabliem kaķiem, kuri domājams katru dienu paspēj pabūt vismaz kādu simts cilvēku rokās, un izskatās ar šādu dzīvi itin apmierināti. Plus ceļā uz muzeju un tā ēkas dekorējumos var manīt kāda izcili kaķu apsēsta metālmākslinieka darbības sekas. Arī šo muzeju tev varu rekomendēt!
Divi muzeji nu būtu izstaigāti - tad gan būtu laiks ķerties pie slēpņošanas! Un patiesi - vienu slēpni mēs atradām. Vairāk gan ne - vajag taču arī bišķi mēru! Nē, mēs vēl vairākus meklējām, bet bez jebkādiem rezultātiem (vai nu pietrūka pacietības, vai zvaigznes slikti sastājušās, bet nekā prātīga no tiem nesanāca). No otras puses - divi atrasti slēpņi taču nemaz nav tik maz! Tikpat daudz, cik apmeklētu muzeju! Nē, beigās muzeju tomēr sanāca vairāk, jo mēs vēl iegriezāmies vietējās Akadēmiskās bibliotēkas telpās, kur ir istaba - memoriāls litiņam, proti, Lietuvas nacionālajai valūtai. Visas istabas sienas un griesti izlikti no Lietuvas centu monētām, un ir pat litu tronis, kurā vari apsēsties un paraudzīties uz monētu veidā tapušu Lietuvas karti, kurā zeme ir centi, bet pilsētas - liti. Tātad: Muzeji 3 - Slēpņi 2.
Tiesa, pirms litu ekspozīcijas mēs vēl bijām pusdienās - otro dienu pēc kārtas man sanāca pārtikt no picas, jo kaut kā ar nepicērijveidu kafejnīcām Šauļos sevišķi spoži neizskatījās (vai arī nepareizā vietā meklējām), bet par Ģedimina picēriju neko sliktu teikt nevaru - prognozējami tur pica bija kvalitatīvāka nekā Euro Kebab nodrošinātā. Plus izmantojām iespēju ēšanu apvienot ar atklātnīšu rakstīšanu, izmantojot bērnu stūrītī nočiepto trauku ar zīmuļiem. To gan mums pēc laiciņa atņēma, jo bija ieradies bērns, kas vēlējās kaut ko krāsot. Gadās arī tā.
Vēl izstaigājām līdz galam Viļņas gatvi - ielu, par kuru velo muzeja reklāmas materiālā bija teikts, ka tā esot bijusi pirmā gājēju iela visā PSRS. Šajā ielā mans iecienītākais objekts noteikti ir skulptūra "Mūziķe", kurā attēlotā dāma ir tērpusies svārkos un atpogātā blūzē. Neesmu drošs, ka Latvijā esmu jebkur redzējis, ka skulptūra ar kailām krūtīm būtu novietota tieši pretī skolai, bet te tieši šāds risinājums ir. Esmu diezgan drošs, ka tur attēlota kāda leģendāra Šauļu ģimnāzijas mūzikas skolotāja (kas gan cits?).
Gandrīz piemirsu pieminēt vēl pāris apskates objektus, pie kuriem mēs paviesojāmies slēpņošanas tūres laikā - milzīgu dzelzs lapsu, par kuru tiek apgalvots, ka tā esot lielākā dzelzs lapsa ne vien Šauļu pilsētā, bet pat visā Lietuvā, un Haima Frenkeļa villu, kura ir droši vien greznākā celtne visā pilsētā un kuras dārzā ir apskatāma itin plaša ugunsdzēsēju auto kolekcija (un divas lielas mucas, zem vienas no kurām reiz esot mājojis slēpnis). Apskatījuši visus objektus, ko nu Šauļos varējām atrast, devāmies māju virzienā. Atceļā vēl piestājām pie viena slēpņa uz Lietuvas-Latvijas robežas, kuru dabiski neatradām, un tad jau itin drīz bijām mājās no šīs grandiozās slēpņošanas tūres. Vajadzēs kaut kad ko līdzīgu atkārtot - vienīgi nezinu, vai ir prātīgi tik lielu uzsvaru likt uz slēpņošanu, gribās jau reizi pa reizei arī kādā muzejā ieiet. Bet to tad citreiz!