Restorānvagona pētnieciskā žurnālistika

2016-02-24

Ar katru nedēļu tuvojas šīs sezonas Vilcieniņu meistarības noslēgums. Likumsakarīgi katra nākamā spēle ir mazliet stresaināka par iepriekšējo, likmes tikai aug un arvien vairāk sašaurinās reālo titula pretendentu loks. Mēdz teikt, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā un ka dubults neplīst, bet labāk septiņas reizes nomērīt un tikai tad vienu reizi griezt, un pār tiltu jābrauc lēnām. Vispār tie cilvēki, kam patīk banāli sakāmvārdi, runā pārāk daudz un labāk viņos nemaz neklausīties! Katram sava uzvarošā vilcieniņu stratēģija jāatrod pašam kļūdu un mēģinājumu ceļā.


Šajās dienās aktualitāti piedzīvoja kāda no sendienām piemirsta spēle par vilcieniņu tēmu - 1935.gadā izdotā Jāzepa Tomaševiča radīta "Ceļojums pa Latviju ar vilcienu". Te uzreiz vērts pieminēt vairākas lietas. Pirmkārt, jebkurš sākumskolnieks (vai vismaz - jebkurš apdāvināts sākumskolnieks) pateiks, ka 1935.gads ir senāks par 2004.gadu - proti, Latvijas vilcieniņu spēle ir teju 70 gadus vecāka kā tās amerikāņu ekvivalents. Līdz ar to varam likumsakarīgi secināt, ka amerikāņi kārtējo reizi ir nočiepuši kādu latviešu izgudrojumu un nodēvējuši to par savējo, līdzīgi kā tas noticis ar džinsu biksēm un tiem bezgožiem no Nešvilas, kuri liedzās atzīt, ka kantrī ir radies Smiltenē. Otrkārt, "Ceļojums pa Latviju" izrādījies klaji diskriminējoša spēle (kas gan, protams, nav nekāds brīnums, ievērojot tikumus pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados). Pirmajā brīdī, apskatot spēles laukumu, viss šķiet, ka ir kārtībā - tur ir redzamas teju visas Latvijas pilsētas (un bieži - arī ciemati), kur cauri reiz gājis vilciens. Taču ir viens nopietns BET - šajā kartē nav Zasulauka! Nē, tu nopietni paskaties uz to karti - Torņakalns ir, bez Zasulauka nav. Nu, kā tā vispār var darīt? Klaja necieņa un vēlme pazemot, neko citu tur saskatīt nevar. Protams, "Restorānvagonam" nav tiešas saistības ar Zasulauku - nevienas augstskolas kopmītnes šajā Rīgas apkaimē nav atrodamas, un tomēr aiz dziļas cieņas pret Kažes kungu, kura hostinga pakalpojumus mēs izmantojam, "Restorānvagona" vārdā iesniegsim notu J.Tomaševiča intelektuālā īpašuma mantiniekiem ar prasību publicēt avīzē "Rīts" (1935.gadā) atvainošanos Zasulauka iedzīvotājiem par viņu diskrimināciju šajā spēlē. Treškārt, "Restorānvagons" ir veicis teju neiespējamo - mēģinājis restaurēt šīs senās galda spēles noteikumus, liekot lietā trīs maģiskās formulas sastāvdaļas: astroloģiju, Aflubin un mazliet kaprona. Pēc palīdzības vērsāmies pie sertificētās astroloģes Honoratas Fuzzas, kura mums pavēstīja lūk ko:

Šis jautājums ir patiešām sarežģīts - paredzēt pagātni ar augstu precizitāti ir daudz grūtāk, nekā to darīt par nākotni. Līdz ar to šai reizē līdzās pārbaudītajiem līdzekļiem - kafijas biezumiem, kristāla bumbai, garu izsaukšanai, tantriskajam seksam, numeroloģijai, calis.lv foruma lasīšanai, taro kārtīm un buramvārdiem (un, protams, manam brīnišķīgajam sponsoram Aflubin) talkā liku arī kādu pavisam ekstremālu līdzekli: veselo saprātu. Ko mēs zinām par šo spēli? Galvenokārt to, ka tā tapusi pirms 80 gadiem. Un vai jūs zināt, kādas galda spēles tajā laikā bija modē? Pareizā atbilde: vienkāršas. Tajos pat trīsdesmitajos gados popularitātes bumu piedzīvoja "Monopols", kurš turklāt skaitījās esam spēle pieaugušajiem (kamēr "Ceļojums pa Latviju" - bērniem), un tā noteikumus itin viegli var apgūt pirmklasnieks, bet spēlētāja iespējas ietekmēt spēles gaitu ir itin līdzīgas tam, kādas viņam ir reālajā dzīvē - itin nekādas. Protams, ja viņš izmanto manus astroloģijas pakalpojumus, situācija būtiski mainās. Un tomēr - skaidrs, ka "Ceļojums pa Latviju" visdrīzāk būs bijusi ne sarežģītāka par Riču Raču. Tomēr ar nojautu vien ir par maz, un tāpēc es pavaicāju pēc palīdzības Kārļa Ulmaņa garam, kā nekā Ulmanis 1935.gadā bija pašā plaukumā, un dabiski, ka viņš šo spēli labi atcerējās, apgalvojot, ka savulaik viņš ar Munteru to labprāt esot spēlējuši pēc vannas. Lūk, ko man pastāstīja Ulmanis:


"Spēle Ceļojums pa Latviju ir lieliska izklaide gan lielam, gan mazam. Šī patriotismu veicinošā spēle ļaus bērniem iepazīt Latvijas pilsētu ģerboņus un to atrašanās vietas, kā arī iepazīt strauju attīstību piedzīvojošo Latvijas dzelzceļu tīklu. Kopš 1934.gada 15.maijā Latvijas tautas Vadonis Dr.Kārlis Ulmanis ņēma situāciju savās rokās un veica Latvijas Republikas atjaunošanu, mūsu valsts piedzīvo tik strauju uzplaukumu, kā nekad iepriekš. Skaistās latviešu ģimenēs aug raženi latviešu bērni, kas veidos lielu un stipru latvisku Latviju. Iegādājoties spēli Ceļojums pa Latviju, tu dod savu artavu Latvijas attīstībā, palīdzi to attīrīt no nevēlamiem cittautu elementiem un pildīt Dr.Kārļa Ulmaņa doto solījumu padarīt Latviju par pārtikušāko zemi Eiropā, par spīti visiem sociķu skauģiem!"

Redakcijas piezīme: var gadīties, ka Kārlis Ulmanis būs mazliet pārspīlējis ar latviskuma piesaukšanu spēles aprakstā, jo diez vai polis J.Tomaševičs būtu tik agresīvi vērsies pret cittautiešiem. Vienlaikus - kas gan esam mēs, lai apšaubītu paša Ulmaņa vārdus - viņš taču teica, ka visi paliks savās vietās, un gandrīz tā arī notika.

Tātad, kādi mūsuprāt būs bijuši spēles noteikumi:
- Spēlē piedalās no 2 līdz 6 dalībniekiem
- Katram ir savs spēles kauliņš, spēlē ir arī viens metamais kauliņš, numurēti un nenumurēti žetoni (numurētie - punkti, nenumurēti - spēles galamērķi)
- Nenumurētos žetonus ievieto necaurspīdīgā maisiņā un samaisa
- Spēlētāji izlozē sākuma secību. Atbilstoši šai secībai viņi izvēlas, kurā pilsētā katrs sāks spēli (tātas ir sešas: Valka, Rītupe, Zilupe, Zemgale, Vaiņode un Liepāja);
- Tāpat katrs spēlētājs izvelk pa žetonam no maisiņa, uzzinot, uz kuru pilsētu viņam būs jābrauc (uz žetoniem ir pilsētu ģerboņi)
- Pulksteņrādītāja secībā spēlētāji izdara gājienus - izmet metamo kauliņu un pavirzās par tik laukumiem sev vajadzīgajā virzienā, cik izkritis uz kauliņa. Gadījumā, ja ceļā gadījusies kāda lielā pilsēta (pilsēta ar ģerboni), tajā spēlētaja kauliņš paliek un tālāk iet nedrīkst (arī ja vēl nav paieti izmestajam kauliņam atbilstošie posmi)
- Spēlētājs, kas sasniedzis savu galamērķi, saņem vienu numurēto žetonu (punktu), kamēr nenumurētais žetons tiek atgriezts maisiņā, un spēlētājs izvelk jaunu pilsētu, kurp doties
- Uzvar spēlētājs, kurš pirmais saņēmis piecus punktu žetonus.

Būsim godīgi, mums nav 100% pārliecības, ka noteikumi bija tieši tādi - var gadīties, ka katru reizi, paviesojoties lielajā pilsētā, vajadzēja izdzert 50 gramus un uzsaukt tostu par godu K.Ulmanim. Vai varbūt vienlaicīgi spēlētājam varēja būt, piemēram, trīs galamērķi un viņš varēja izvēlēties, kādā secībā tos apmeklēt (bet tas varēja būt arī spēles variants lielākiem bērniem), taču lietas būtību tas nemaina - visticamākais šī spēle mūsdienu izlutinātajam jaunietim būtu tikpat aizraujoša kā matemātikas stundas skolā - proti, necik.

Pieņemot, ka par šo spēli visu esam noskaidrojuši, ieskatīsimies Vilcieniņu meistarības turnīra tabulā. Būtu pārspīlējums teikt, ka 10.kārta būtu ieviesusi nopietnas korekcijas vietu sadalījumā - pirmajā sepītniekā tikai viena pārmaiņa - Irbe un Raitis apmainījušies vietām, bet viss pārējais pa vecam. Ja nu vienīgi Gustava pārsvars mazliet sadilis - šobrīd pirmais trijnieks satilpst 12 punktos, kas faktiski nozīmē, ka Gustava, Baibas un Mārtiņa izredzes uz kopējo triumfu ir gandrīz identiskas. Teorētiski uz uzvaru gan pretendē joprojām teju visi turnīra dalībnieki - vienīgi Agnesei un Liesmai par 420 punkti pēdējās 2 kārtās komplektā ar pārējo spēlēm uz nulli nebūtu pietiekami. Tiesa, no otras puses - turnīrā jau teorētiski var gadīties arī mīnusa punkti, līdz ar to tīri matemātiski abām jaunkundzēm iespēja triumfēt joprojām ir. Tiesa, ne diži lielāka kā Adrianam Kliedzējkurmim pierunāt Leontīni Jāņtārpiņu apskatīt viņa gultasveļas kolekciju.

10.kārta izcili veiksmīga bija Jānim, kurš guva 210 punktus un kopvērtējumā pacēlās uz 16.vietu. Tiesa, tas kopumā ir notikums vairāk viņam pašam, nekā turnīram kā tādam, jo līdz vadošajām vietām vēl ļoti tāls ceļš ejams. Tāpat gandrīz ideāli šo kārtu aizvadīja Ilze, kura nostiprinājusies septītajā vietā. Tikām Raimonds kārtējo reizi atzīmējās ar nespēju paturēt muti, kā rezultātā... ui, par to labāk nemaz nerakstīsim, citādi mūs vēl iesūdzēs tiesā par neslavas celšanu. Ā, jā, Marina pirmo reizi paviesojās Mekā, līdz ar to šajā svētajā pilsētā nu jau ir pabijuši visi 18 turnīra dalībnieki. Tikām Ilze ir vienīgā, kurai ir tikai viena neizpildīta misija.

Par stāvokli turnīra tabulā vairāk rakstīsim nākamreiz - esam sarunājuši nākamajam numuram praktikantu no RTU, kurš diezgan labi mākot skaitīt. Tad arī būs daudz lielāka nozīme šādam detalizētam pārskatam, jo varēsim palīdzēt dalībniekiem novērtēt katram savas izredzes pirms pēdējās kārtas, modelēsim iespējamos scenārijus un tā tālāk. Šai reizei tikām pietiks. Iešu noskatīties vēlreiz Supernova atkārtojumu.

Speciāli "Restorānvagonam",
Leontīne Jāņtārpiņa (21, Gulbene)