Saprasties
Par turpinājumu izrādei pusaudžiem šajā VVTF man kļuva izrāde bērniem (nākamais loģiskais solis būtu iet uz "Vēdera sajūtām" - izrādi bēbīšiem, kas gan nebūtu iespējams, ja vien kāds mums neaizdotu zīdaini) "Saprasties". Vecuma auditorija izrādei noteikta 5+, mūsējie abi (9 un 6) līdz ar to kvalificējās. Ar bērnu izrādēm, protams, situācija ir tāda, ka nav jau nepieciešams, ka mēs uz tām dotos četratā, arī variants iet trijiem būtu pilnīgi pieņemams, taču VVTF ietvaros kaut kā iegājies ir kopīgs apmeklējums, un tas droši vien arī ir loģiski - ja ar bērniem iet viens vecāks, tas liecina par šaubām, ka tu kā pieaugušais šo izrādi izbaudīsi, kas, savukārt, nozīmē, ka tam vienam, kurš iet, tas ir tā kā pienākums un sods, un tas savukārt emocionālā līmenī šķiet nepareizi. Ja runa ir par izrādi teātrī Rīgā, situācija šķiet citādāka, nevaru skaidri formulēt, kāpēc, bet tur drīzāk darbojas loģika - uz izrādi dodas tas no mums, kurš to vairāk vēlas (nevis - tas, kurš mazāk nevēlas), un ir arī zināms, ka bērni uz izrādēm labprāt iet atkārtoti, līdz ar to - ja būs tā vērts, tad arī otram šī iespēja vēl tiks. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Labi, tātad - "Saprasties". Izrāde vēsta par to, kā tas ir - saprasties bez vienojošas valodas. Konkrētajā gadījumā - ja viens no diviem sarunas dalībniekiem ir nedzirdīgs. Pirms izrādes sākuma tās režisore Liena Šmukste informēja publiku, ka tā būs divās valodās: zīmju valodā un izdomātā valodā. Proti, šī ir tā retā izrāde, kur nedzirdīgs skatītājs uztvertu vairāk satura nekā dzirdīgs. Puisis un meitene (Edvarts Kurmiņš un Jolanta Znotiņa) komunicē katrs savā veidā, līdz viņi nonāk pie kopsaucēja. Iepazīstoties Wikipedia ar Jolantas Znotiņas biogrāfiju, secināju, ka bija taisnība Esterei, kura izteica versiju, ka vājdzirdzīga/nedzirdīga ir ne tikai viņas atveidotā varone, bet arī pati aktrise. Tas, protams, manu vērtējumu izrādei tikai ceļ uz augšu. Edvarts Kurmiņš tikām primāri ir dejotājs, un viņa pienesums (līdzās patiesībā ļoti organiskai aktierspēlei) izrādē lielā mērā ir viņa plašās spējas rīkoties ar savu ķermeni - tas, ko viņš dara, mazos un ne tikai mazos skatītājus spēj pārsteigt. Izrādes skatītāju vidū bija itin daudz bērnu, kas arī to norādīto piecu gadu slieksni nebija sasnieguši, un no uzmanības noturēšanas viedokļa arī viņiem ar šo izrādi nekādu problēmu nebija - aktieri daudz darbojās ar kartona kastēm, saturs bija dinamisks un vizuāli atraktīvs, un - nebija teksta, kuru vajadzētu uztvert (ja tu nezini zīmju valodu, protams). Taču vienlaikus uzskatu, ka vecuma cenzs bija noteikts pareizi - jo viens ir tas, ka izrāde spēj noturēt pavisam maza skatītāja uzmanību, kas cits - vai viņš no šīs izrādes kaut ko paņems sev līdzi, vai tur redzamā problēmatika viņam ir aktuāla. Protams, arī vecumā līdz pieciem gadiem spēja saprast vienam otru ir svarīga, bet drusku citādā griezumā. Jāpiebilst, ka bērniem arī patika, ar Esteri bija, ko par šo izrādi pārrunāt. Ar Jurģi mazāk - viņš vēl īsti nav izkāpis ārā no tā līmeņa, kur uz: "Kas tieši tev patika/nepatika?" atbilde ir: "Viss." un nekādi papildjautājumi nelīdz izlobīt izvērstāku atbildi, bet tam vispār nav saistības ar šo konkrēto izrādi. Lai gan - vispār jāizmēģina būtu variants par izrādi un tās iespaidiem varētu aprunāties kādas dienas pēc izrādes noskatīšanās, lai saprastu - kas tieši ir nosēdies. Bet kā bērna vecāks noteikti varu izrādei veltīt labus vārdus, ja nu tā nonāks Cēsu mazā teātra repertuārā (šis izklausās pēc ticama scenārija), noteikti var to savām atvasēm atrādīt.
Labi, tātad - "Saprasties". Izrāde vēsta par to, kā tas ir - saprasties bez vienojošas valodas. Konkrētajā gadījumā - ja viens no diviem sarunas dalībniekiem ir nedzirdīgs. Pirms izrādes sākuma tās režisore Liena Šmukste informēja publiku, ka tā būs divās valodās: zīmju valodā un izdomātā valodā. Proti, šī ir tā retā izrāde, kur nedzirdīgs skatītājs uztvertu vairāk satura nekā dzirdīgs. Puisis un meitene (Edvarts Kurmiņš un Jolanta Znotiņa) komunicē katrs savā veidā, līdz viņi nonāk pie kopsaucēja. Iepazīstoties Wikipedia ar Jolantas Znotiņas biogrāfiju, secināju, ka bija taisnība Esterei, kura izteica versiju, ka vājdzirdzīga/nedzirdīga ir ne tikai viņas atveidotā varone, bet arī pati aktrise. Tas, protams, manu vērtējumu izrādei tikai ceļ uz augšu. Edvarts Kurmiņš tikām primāri ir dejotājs, un viņa pienesums (līdzās patiesībā ļoti organiskai aktierspēlei) izrādē lielā mērā ir viņa plašās spējas rīkoties ar savu ķermeni - tas, ko viņš dara, mazos un ne tikai mazos skatītājus spēj pārsteigt. Izrādes skatītāju vidū bija itin daudz bērnu, kas arī to norādīto piecu gadu slieksni nebija sasnieguši, un no uzmanības noturēšanas viedokļa arī viņiem ar šo izrādi nekādu problēmu nebija - aktieri daudz darbojās ar kartona kastēm, saturs bija dinamisks un vizuāli atraktīvs, un - nebija teksta, kuru vajadzētu uztvert (ja tu nezini zīmju valodu, protams). Taču vienlaikus uzskatu, ka vecuma cenzs bija noteikts pareizi - jo viens ir tas, ka izrāde spēj noturēt pavisam maza skatītāja uzmanību, kas cits - vai viņš no šīs izrādes kaut ko paņems sev līdzi, vai tur redzamā problēmatika viņam ir aktuāla. Protams, arī vecumā līdz pieciem gadiem spēja saprast vienam otru ir svarīga, bet drusku citādā griezumā. Jāpiebilst, ka bērniem arī patika, ar Esteri bija, ko par šo izrādi pārrunāt. Ar Jurģi mazāk - viņš vēl īsti nav izkāpis ārā no tā līmeņa, kur uz: "Kas tieši tev patika/nepatika?" atbilde ir: "Viss." un nekādi papildjautājumi nelīdz izlobīt izvērstāku atbildi, bet tam vispār nav saistības ar šo konkrēto izrādi. Lai gan - vispār jāizmēģina būtu variants par izrādi un tās iespaidiem varētu aprunāties kādas dienas pēc izrādes noskatīšanās, lai saprastu - kas tieši ir nosēdies. Bet kā bērna vecāks noteikti varu izrādei veltīt labus vārdus, ja nu tā nonāks Cēsu mazā teātra repertuārā (šis izklausās pēc ticama scenārija), noteikti var to savām atvasēm atrādīt.
2026-08-08
comments powered by Disqus