Odu laiks. 2. daļa
Savā ziņā tas ir šokējoši - 1994. gadā iznākušajai grāmatai "Odu laiks. 1. daļa" piecpadsmit gadus vēlāk patiešām iznāca turpinājums, otrā daļa, kas noslēdza šo īpatnējo Odiseju vilcienā ar teļiem. Guntis Berelis apgalvo, ka šīs grāmatas daļas, par spīti daudzajiem gadiem, kas šķir to uzrakstīšanu un arī izdošanu, nemaz nevar vērtēt kā patstāvīgus darbus, taču, tā kā es tās lasīju ar vairāk kā piecu gadu intervālu, man tā sanāk darīt gan.
Sižetiski starp daļām nekādas lielās pārmaiņas nav notikušas - varoņi joprojām brauc kravas vilcienā teļu vagonā, joprojām daudz lieto vīnu un citus dzērienus, joprojām viņu uzvedība nav pārmērīgi adekvāta, un arī pasaule apkārt šiem varoņiem nav kļuvusi ne par mata tiesu adekvātā. Un, kas ir būtiski, šis teksts, tāpat kā grāmatas pirmā daļa, nav tikai stāstījums par ne sevišķi ievērojamiem notikumiem, kas piemeklē grāmatas personāžus, bet gan no daudziem ielāpiem pīts deķis, kurā atspoguļojas visdažādākās atsauces un alūzijas uz teju jebko, ar ko autoru trijotne iepazinusies savas dzīves laikā. Kas mani mazliet pārsteidz - tā vien šķiet, ka vilciens starp grāmatas daļām pārceļojis no septiņdesmitajiem gadiem, kad man šķita risināmies pirmās daļas darbība, uz vēlīnajiem astoņdesmitajiem, kad padomijā jau notika Pārbūve, bet - vai tad tam šādā grāmatā varētu būt kāda sevišķa nozīme.
Atstāstīt sižetu šim darbam joprojām ir pilnīgi bezjēdzīgi - tā ir epizožu kolāža, kur lielākoties, par spīti dažādiem vairāk vai mazāk dramatiskiem atgadījumiem, beigās allaž saglabājas status quo un pat cūku apēstais Sašiņš izrādās nemaz ne tik ļoti apēsts, kur tu vari sastapties gan sevi par disidentu uzskatošu dīvaini, kas noslēpies konteinerī ar padomijā ražotiem šausmīgiem krūšturiem, kas runas defekta dēļ sevi sauc par Prostohuveju, gan personāžu, kas vēlas kopoties ar teļiem, gan gruzīnu, kurš gatavs par Rūtu maksāt piecdesmit aunus, līdz uzzina, ka viņai ir augstākā izglītība un sākumā taksi samazina līdz 20 auniem, bet tad vispār atsauc darījumu, pavēstot, ka sabojāta sieviete viņam nav vajadzīga. Un tā tālāk, un tā joprojām. Rolands joprojām sevi uzskata par labdzimtību, Pēteris joprojām mēģina tikt bagāts, bet netiek, Rūta apjūsmo krišnaītus un allaž pieņem lēmumus kļūt vēl labāka, bet Jorģēns regulāri atminas izsūtījumā Sibīrijā piedzivoto (taču tas neattur arī viņa būšanu gana dullam).
Šis piedzīvojums ir ilgs (otrā daļa ir vismaz divreiz garāka par pirmo), stipri dīvains un visnotaļ absurds, bet noteikti - lasīšanas vērts. Turklāt tas neticami veiksmīgi, par spīti savu piesātināto saturu, pamanās izvairās no kļūšanas par pretenciozu uz augstās mākslas statusu. Diez vai šim darbam ir cerības nonākt latviešu literatūras programmās skolās, bet to itin droši varētu uzskatīt par sviestroka ekvivalentu literatūrā, un man tīri pēc pārliecības pieklājas par šādām lietām priecāties.
P. S. Laikā starp abu šo grāmatu lasīšanu Jura Zvirgzdiņa vārds no pilnīgi nezināma man ir kļuvis par ļoti zināmu, jo Esterei priekšā esmu nolasījis ļoti daudzas viņa grāmatas bērniem, kurās savā ziņā jūtama līdzīga maniere kā "Odu laikā", tikai, protams, mazliet citā veidolā.
Sižetiski starp daļām nekādas lielās pārmaiņas nav notikušas - varoņi joprojām brauc kravas vilcienā teļu vagonā, joprojām daudz lieto vīnu un citus dzērienus, joprojām viņu uzvedība nav pārmērīgi adekvāta, un arī pasaule apkārt šiem varoņiem nav kļuvusi ne par mata tiesu adekvātā. Un, kas ir būtiski, šis teksts, tāpat kā grāmatas pirmā daļa, nav tikai stāstījums par ne sevišķi ievērojamiem notikumiem, kas piemeklē grāmatas personāžus, bet gan no daudziem ielāpiem pīts deķis, kurā atspoguļojas visdažādākās atsauces un alūzijas uz teju jebko, ar ko autoru trijotne iepazinusies savas dzīves laikā. Kas mani mazliet pārsteidz - tā vien šķiet, ka vilciens starp grāmatas daļām pārceļojis no septiņdesmitajiem gadiem, kad man šķita risināmies pirmās daļas darbība, uz vēlīnajiem astoņdesmitajiem, kad padomijā jau notika Pārbūve, bet - vai tad tam šādā grāmatā varētu būt kāda sevišķa nozīme.
Atstāstīt sižetu šim darbam joprojām ir pilnīgi bezjēdzīgi - tā ir epizožu kolāža, kur lielākoties, par spīti dažādiem vairāk vai mazāk dramatiskiem atgadījumiem, beigās allaž saglabājas status quo un pat cūku apēstais Sašiņš izrādās nemaz ne tik ļoti apēsts, kur tu vari sastapties gan sevi par disidentu uzskatošu dīvaini, kas noslēpies konteinerī ar padomijā ražotiem šausmīgiem krūšturiem, kas runas defekta dēļ sevi sauc par Prostohuveju, gan personāžu, kas vēlas kopoties ar teļiem, gan gruzīnu, kurš gatavs par Rūtu maksāt piecdesmit aunus, līdz uzzina, ka viņai ir augstākā izglītība un sākumā taksi samazina līdz 20 auniem, bet tad vispār atsauc darījumu, pavēstot, ka sabojāta sieviete viņam nav vajadzīga. Un tā tālāk, un tā joprojām. Rolands joprojām sevi uzskata par labdzimtību, Pēteris joprojām mēģina tikt bagāts, bet netiek, Rūta apjūsmo krišnaītus un allaž pieņem lēmumus kļūt vēl labāka, bet Jorģēns regulāri atminas izsūtījumā Sibīrijā piedzivoto (taču tas neattur arī viņa būšanu gana dullam).
Šis piedzīvojums ir ilgs (otrā daļa ir vismaz divreiz garāka par pirmo), stipri dīvains un visnotaļ absurds, bet noteikti - lasīšanas vērts. Turklāt tas neticami veiksmīgi, par spīti savu piesātināto saturu, pamanās izvairās no kļūšanas par pretenciozu uz augstās mākslas statusu. Diez vai šim darbam ir cerības nonākt latviešu literatūras programmās skolās, bet to itin droši varētu uzskatīt par sviestroka ekvivalentu literatūrā, un man tīri pēc pārliecības pieklājas par šādām lietām priecāties.
P. S. Laikā starp abu šo grāmatu lasīšanu Jura Zvirgzdiņa vārds no pilnīgi nezināma man ir kļuvis par ļoti zināmu, jo Esterei priekšā esmu nolasījis ļoti daudzas viņa grāmatas bērniem, kurās savā ziņā jūtama līdzīga maniere kā "Odu laikā", tikai, protams, mazliet citā veidolā.
2024-06-30
comments powered by Disqus