Liepāja - uzvara!
Brauciens uz Liepāju no vienas puses notika teātra dēļ - "Vecās dāmas vizīti" es patiešām gribēju redzēt, lai arī neloloju ilūzijas, ka tā varētu būt sevišķi laba. Taču tāpat vien dzīties pāri puslatvijai tikai vienas izrādes dēļ galīgi nav manā dabā, līdz ar to brauciens bija divdiennieks, ietilpinot tajā arī citas aktivitātes līdzās sēdēšanai pārāk tuvu skatuvei.
Šī bija tā reize, kad neiztika bez organizatoriskiem pārpratumiem no manas (un ne tikai) puses. Sākotnēji pieteicu kolektīva vākšanu uz izrādi 9.oktobrī. Kā man šķita, pieteicās astoņu cilvēku sastāvs (mani un Marinu ieskaitot). Nopirku biļetes. Un te pēkšņi Imants paziņoja, ka 9.oktobrī taču ir Magnēta sezonas noslēgums un apbalvošana. Tā kā no potenciālajiem braucējiem trim (mani ieskaitot) tur noteikti bija plānos piedalīties, nācās domāt, ko lai iesāk ar desmit nopirktajām biļetēm. Labi, ka Biļešu Paradīze izrādījās pretimnākoša un ļāva manu pasūtījumu atcelt, kā rezultātā astoņas biļetes nopirku uz vienu nedēļu vēlāku datumu. Kāpēc astoņas? Kā izrādījās, biju mazliet pārpratis Imanta e-pastu, kura beigās rakstīto "1+2" biju interpretējis kā to, ka Zais uz Liepāju dosies ar divām dāmām. Es taču nebūšu tas cilvēks, kas vērtēs svešu personīgo dzīvi, tāpēc būtu vien priecājies par Imantu. Izrādījās gan, ka neatkarīgi no tā, vai Imantam ir vai nav divas dāmas, ar kurām trijatā doties uz teātri, tas teksts patiesībā ir vien telefona "OnePlusTwo" paraksts, līdzīgi kā "Sent from my iPhone". Mācība man - turpmāk šādus "plus divi" nepieņemt automātiski kā papildu cilvēku pieteikumus, bet gan apvaicāties personīgi. Tad vēl dažas dienas pirms izbraukšanas izrādījās, ka Iveta un Jēkabs ar nebraukšot, līdz ar to steidzamības kārtībā tika uzmeklēti divi jauni līdzbraucēji, izveidojoties sekojošam braucēju kolektīvam: Imants (bez +2), Ilze, Anita, Raitis, Artūrs (Anitas brālis), Agnese (Artūra līgava), Marina un Raimonds.
Sadalījumu pa automašīnām veicām tādu, ka mūsu auto ar mums sēdēja Raitis un Anita, kamēr Imants veda pārējos. No Rīgas abas ekipāžas izlēmām startēt atsevišķi, bet tikties Jūrmalciemā. Kāpēc Jūrmalciemā? Par to - mazliet vēlāk šai pat tekstā.
Man noteikti paveicās, ka Marinai šai reizē bija pieteikusies braukt pie stūres līdz pat Liepājai, līdz ar to nebija bēda nedz tas, ka vakarā biju pārnācis pavēlu pēc Tumsas dialektikas, nedz tas, ka uzreiz iekāpjot mašīnā, Raitis man izsniedza pudeli alus. Kas nestūrē, tas atpūšas, kā teikt. Marina diezgan sen nebija braukusi ar auto, bet nekādu piedzīvojumu garajā ceļā mums nebija, viņa itin sekmīgi tika galā ar veselu plejādi apdzīšanas manevru un sekmīgi nogādāja mūs vispirms vienā no Kurzemes zīmīgākajām vietām - pie "Spēku" pastkastes. Ar ko tieši ir ievērojama šī pastkaste? Precīzāk noteikti zinātu pastāstīt Edijs, kurš aizsāka "Spēku" pasta monitoringu, bet būtiskākais ir tas, ka esot uz Dienvidiem no Liepājas šīs pastkastes apciemojums ir gandrīz obligāts pasākums, tad nu mēs to arī veicām. Vēl aši piestājām Nīcā pie veikala, lai Raitis varētu papildināt alus krājumu, un tad jau devāmies uz Jūrmalciemu, kur mūs gaidīja distance. Patiesībā gan izrādījās, ka distance mūs vēl gluži negaidīja, jo nebija gatava, toties otras ekipāžas auto gan bija jau mums priekšā - kamēr mēs bijām viesojušies pastā un bodē, šie bija ieradušies startā un aizgājuši apskatīt jūru.
Pēc kāda brīža distance tomēr tika atklāta, un tad nu katrs atbilstoši savai gatavības pakāpei un noskaņojumam devāmies tajā. Kā jau varēja gaidīt, sarežģīta reljefa apstākļos man gāja grūti un bija vairāki pamatīgi ieberzieni. Dalībnieku "DR Krasta" sacensībās ir par kārtu mazāk kā pierīgas Magnētā, līdz ar to arī nejauša saskriešanās ar citiem dalībniekiem kontrolpunktu apkaimē nebija ticama. Tiesa, beigās sanāca tā, ka daudzas reizes pārklājās mans un Imanta ceļš. Ja vien es nebūtu jau pie otrā punkta "noracies" - lai arī biju virzījies gar pareizo grāvi, kaut kā nesaskatīju kontrolpunktu un sāku šaubīties par īsto vietu, tādējādi pazaudējot gūzmu laika un Imants mani noķēra, tā varbūt arī nebūtu bijis, taču katru reizi, kad priekšā esošajam no mums diviem gadījās kāda ķibele ceļā uz punktu, otrs viņu panāca. Galīgi nevar teikt, ka šī distance gāja raiti, bet finišā kaut kā gan viens, gan otrs nokļuvām, tiesa, es zaudēju Imantam 10 minūtes, kuras pakāsu jau pie otrā punkta (uz finišu jau devāmies kopā, jo pie priekšpēdējā punkta biju Imantu atkal noķēris un vairs nešķita prātīgi atkal jau skriet viņam garām). Arī vairums pārējo mūsu kolektīva biedru šai pasākumā piedalījās - dalības maksa bija izcili draudzīga (1.5 EUR no cilvēka, ieskaitot identa īri), distance interesanta un vēl pēc tam zupa un kliņģeris. Paldies organizētājiem, bija ļoti jauks orientēšanās pasākums! Vispār vajadzētu nākotnē mēģināt biežāk apmeklēt ne-Magnēta skriešanas, lai iepazītu citādas distances un apvidus (un kartes).
Sekojot Ilzes ieteikumam, Raitis un es nopeldējāmies jūrā (atklājot oktobra peldes), tāpat vēlāk šim piemēram sekoja arī Anita. Kopīgiem spēkiem pieveicākm Ilzes līdzpaņemtu Smiltenes sidru un varējām jau braukt uz Liepāju. Naktsmītne mums bija rezervēta Fontaine Royal viesnīcā - četras šauras divvietīgas istabiņas, kurās gan, kā vēlāk noskaidrojām, vajadzības gadījumā sēdēt satilpām visi astoņi reizē. Tā kā teātris mums bija gaidāms vien nākamajā vakarā, tagad mums bija itin daudz brīvā laika, ko izlēmām pavadīt, sadaloties interešu grupās. Raitis, Imants un es devāmies uz pirti, kamēr Artūrs un meitenes - staigāt pa pilsētu. Uz pirti jau tāpat visi reizē iet nevarētu, jo publiskajās pirtīs (dabiski) ir vīriešu dienas un sieviešu dienas, un mūsu nolūkotajā pirtī sestdiena bija atvēlēta kungiem.
Ko es varētu teikt par šo pirti? Tur bija stipri vien karsts - kā apstākļus raksturoja kāds vietējais džentelmenis, šai dienā pirtī grādu bija "do hrena", un tā mēs arī jutām - vizītes pirtī sanāca itin īsas un sāpīgas, daudz vairāk laika pavadījām, dzesējoties priekštelpā. Kā tas pirtīs ir tipiski, visa apmeklējuma laikā ne reizes nedzirdējām latviešu valodu (izņemot mūsu pašu sarunās), jo tā vien šķiet, ka publiskās pirtis Latvijā galvenokārt izdzīvo uz krievvalodīgo rēķina. Tas šajā gadījumā nav ne nopēlums, ne pārmetums, ne kas cits - vienkārši fakta konstatācija. Centāmies jau mēs sildīties pēc labākās sirdsapziņas, bet bija grūti.
Iznākuši no pirts, sazvanījāmies ar biedriem un vienojāmies doties vakariņās uz "Doka picu" turpat Liepājas centrā. Nolikām auto pie viesnīcas un gājām uz picēriju pašu spēkiem. Ā, būtiska detaļa - pa ceļam vēl ieskrējām Spirits&Wine, kur Raitis paņēma rīzlingu, Imants - alu, bet es - bezalkoholisko vīnu. Picērijā labi pasēdējām, vairums no mums diezgan mežonīgi pierijās, bet es vēl līdzās citām īpatnībām izdzēru litru kefīra. Ja jau iestāde piedāvā izvēlēties kefīra tilpumu 0.5, kāpēc gan lai es vakariņu laikā neiztukšotu divas šādas kefīra glāzes? Kopumā šo picēriju noteikti varu rekomendēt - viņiem ir plašs arī ne-picu piedāvājums un diezgan ok cenas/kvalitātes attiecība. Tā kā mēs tur jau ieradušies bijām ne sevišķi agri, bijām pēdējie apmeklētāji, kurus jau burtiski izlika ārā pa durvīm, kad bijām beiguši ieturēt maltīti.
Izgājām ārā no picērijas, es ķēru pie somas, un atkorķēju vīna pudeli. Sniedzu Marinai, kura alkoholu nelieto. Viņas sejās neizpratne un sašutums: "Tu galīgi saspiedies esi?" Tad skatiens uz etiķeti un smiekli. Bija vērts pirkt bezalkoholisko vīnu! Protams, nekas vairāk kā vīnogu limonāde tur patiesībā nav, bet pārsteiguma moments noteikti attaisnojās! Ilze, Anita un Artūrs aizgāja vēl uz kādu krogu iedzert pa glāzei alus, kamēr mēs devāmies taisnā ceļā uz viesnīcu. Vakars pagāja sēžot plašākā sastāvā trešā stāva foajē (vai kā labāk nosaukt šo vietu), spriedelējot, malkojot un nesteidzoties. Mans mežonīgais vakars turpinājās - pa virsu litram kefīra izdzēru puslitru bezalkoholiskā vīna - tas nenoliedzami ir ļoti skarbi!
No rīta, kamēr visi pārējie vēl gulēja (es gan neveicu istabu apgaitu, bet tādas aizdomas vismaz man radās), devos obligātajā pasākumā - skrējienā. Jau iepriekšējā vakarā biju noskatījis ļoti glītu astoņu kilometru maršrutu Latvijas kontūras formā, un tad nu devos to izskriet. Tiesa, visu laiku lija sīks lietus, bet mans telefons (kurā sekoju maršruta izpildei) nav ūdens izturīgs, līdz ar to diezgan satraucos par to, vai negadīsies kāda ķibele un skrējiens bija mazliet stresains. Viss tomēr beidzās labi, atstāju telefonu viesnīcā un pats devos izskriet vēl 8 kilometrus ar pulksteni vien, lai būtu izpildīts personīgais normatīvs - 15 kilometri. Kad atgriezos, izrādījās, ka mūsu istabā bija parādījušies arī Raitis un Anita. Un, kad es devos uz dušu, istabā ieradās vēl viens viesis, proti, ne saukts, ne gaidīts, pie mums iešmauca kaķis vai pareizāk - trīskrāsu kaķene, kuru (kā vēlāk uzzinājām) sauc par Pikaču.
Kaķis pie mums uzturējās diezgan ilgi - sagaidīja arī visu pārējo biedru ierašanos istabā un būtu tur droši vien palicis vismaz līdz brīdim, kad devāmies projām, taču Raitis viņu demonstratīvi kādā brīdī izlika aiz durvīm. Un patiesībā - bija jau arī pelnījis, jo kamēr sākumā tas labprāt mīlinājās, uz beigām jau paspēja vairākiem cilvēkiem iekost un paust savu sašutumu par to, kāpēc viņam neliek mieru. Tādējādi stiprinājās sajūta, ka mēs vienkārši esam nelegāli ieperinājušies kaķa istabā.
Bija plāns doties ēst branču kādā iepriekš noskatītā Liepājas kafejnīcā, taču telefona zvana rezultātā noskaidrojās, ka konkrētajā iestādē brančs ir pieejams tikai sestdienās, lai arī viņu mājaslapa vēstīja pretējo (labi, ka piezvanījām). Bet nekas - uzgājām branču citviet un kārtīgi pieēdāmies dažāda veida pankūkas un ne tikai. Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad tiku ieēdis šāda tipa branču - kaut kā kopumā man šāds hipsterīgs dzīvesveids nav raksturīgs, un vispār - pareizāk to noteikti ir saukt par vēlajām brokastīm!
Svētdien atkal notika dalīšanās interešu grupās ar pirts apmeklējuma elementiem, tikai šajā reizē uz pirti devās Ilze un Anita, kamēr pārējie - staigāt pa Liepāju. Rezultātā Marina, Agnese un Artūrs atzīmējās ar divām pastaigām pa Liepāju. Sākotnējais plāns mums bija doties uz Liepājas muzeju, taču pa ceļam Raitis uzstāja uz nepieciešamību piestāt Lielajā Dzintarā ar mērķi izstaigāt šo koncertzāli. Bija šaubas par to, vai telpas ir tik ļoti publiski pieejamas, bet Raitis nebūtu tas, kas par to raizētos. Tad arī dzima spārnotā frāze: "Не спросишь - и тебя не пошлют" (tiem maniem lasītājiem, kas nezina krievu valodu: nepavaicāsi - un tevi nepasūtīs trīs mājas tālāk). Mēs gan patiesībā neko nepavaicājām un vienkārši devāmies iekšā. Kā nekā ceturtajā stāvā bija publiski apskatāma fotogrāfiju izstāde, kas kalpoja par ieganstu izstaigāt arī citus stāvus. Un piebiedroties sākumskolnieku klases ekskursijai, lai nokļūtu iekšā lielajā zālē, kura iepriekš bija aizslēgta. Tiesa, tik droši kā Raitis un Imants es tur nejutos, tik vien kā uzņēmu dažas fotogrāfijas un devos prom (arī ekskursijas saturs mani kopumā sevišķi neinteresēja), kamēr šie vēl pamanījās uzkāpt uz skatuves, ielīst tehniskajās telpās un vēlāk arī paviesoties kamerzālē. Secinājums - būt nekaunīgam atmaksājas.
Mēs gan nebijām sevišķi nekaunīgi un devāmies uz muzeju. Liepājas muzejā iepriekš nebija būts, tādējādi kaut ko jaunu ieraudzījām un uzzinājām. Galvenie bonusi tur ir skaisti restaurētā senatnīgā ēka un etnogrāfiskā ekspozīcijas daļa pagrabstāvā. Pamata ekspozīcija pirmajā stāvā - tāds tipisks provinces muzeja saturs par vietējās vēstures tēmu. No pagraba satura tikām lielāko iespaidu atstāja vāzes projekcija. Izmantojām iespēju arī apskatīt īsāka perioda izstādes - vienu, kas veltīta grupai "Līvi" un otru - foto izstādi. Par "Līvu" izstādi (galīgi nebūdams liepājroka fans) varu teikt, ka interesantākā tās daļa bija materiāli no arhīva mapēm, kur varēja apskatīt gan dažādus vēsturiskus goda rakstus, gan ar roku rakstītus dziesmu tekstus, gan šādus tādus padomju birokrātijas dokumentus, piemēram, sarakstu ar dziesmām, ko "Līvi" kādā koncertā veltīja padomju darbonim Jānim Rudzutakam (tai skaitā "Dzelzsgriezējs"), gan grupas dalībnieku personīgos raksturojumus atļaujai koncertēt kādā no brālīgajām padomju republikām ("Jānis Grodums ir morāli noturīgs, mūsu valsts politiku izprot pareizi").
Raitis un Imants tikām sēdēja uz soliņa pie uzraksta "Interesantu cilvēku klubiņš" un malkoja vai nemalkoja alu. Toties pēc tam visi seši devāmies pastaigā jūras virzienā, atradām laikam arī kādu slēpni, uzspēlēju ar Raiti šahu uz šaha soliņa (telefonā), un pamazām jau pienāca laiks doties pusdienās, kur bija paredzēts satikt arī abas pirtotājas. Šoreiz mūsu plānā bija iestāde ar nosaukumu "Cepelīni", kur bija domāts uzēst cepelīnus, taču izrādījās, ka Anita un Ilze, ieradušās agrāk par mums, tos bija jau paspējušas izpirkt. Ja tā padomā, man jau nemaz tik ļoti arī neprasījās gaļu, līdz ar to šo zaudējumu nepārdzīvoju, toties izmantoju iespēju iedzert vēl puslitru kefīra klāt pie veģetārās plates, kas izrādījās pārsteidzoši sātīga. Un tad jau devāmies uz teātri.
Par to, kādi bija mani iespaidi par Vecās dāmas vizīti, jau esmu vienreiz rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Pēc teātra atlika vien straujā tempā braukt uz Rīgu, ko arī darījām, tāpēc šoreiz pie stūres sēdos es, jo stāžs man tomēr drusku lielāks kā Marinai. Nedēļas nogale, manuprāt, bija izdevusies laba - daudzveidīga un piedzīvojumiem bagāta. Paldies ceļabiedriem, paldies Liepājai!