La Preuve
Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.
Lūk, arī esam nonākuši otrajā daļā, kas saucās "Pierādījums". Brāļi tagad ir tikuši pie vārdiem. Palikušais ir Lukass, aizgājušais ir Klauss. Lukass dzīvo vecmammas mājā, kopj lopus, audzē dārzeņus. Valstī pie varas ir komunisti (lai arī šis vārds netiek lietots), notiek terors, bet Lukass personīgi no tā necieš. Pie viņa nonāk dzīvot jauna sieviete ar mazuli (tur ir skumjš incesta stāsts) ar invaliditāti. Mazais Matiass varētu kļūt par vēl vienu Lukasu, jo arī viņš aug nepareizs un ar savu skatījumu par to, kādi ir pasaules noteikumi. Taču pateikšu tev priekšā - tas viņam nebūs lemts. Vispār šī grāmata ir droši vien skumjāka kā "Lielā burtnīca", jo Lukass ir pieaudzis (vai pareizāk - pieaug tās gaitā), nav te vairs vietas delverībām, un personāžu stāsti kļūst tikai skumjāki. Līdzās Jasmīnei, kura mīl savu incestiozo (nez, vai tāds vārds maz pastāv?) tēvu, te ir arī Klāra, kuras vīru Tomasu nošāva par valsts nodevību un pēc tam reabilitēja, tā it kā tas kaut ko mainītu, tagad viņa strādā bibliotēkā, no kuras lasītāji nedrīkst ņemt grāmatas, jo tās nav politiski pieņemamas, un viņai ir skumjš sakars ar Lukasu, bet viņa dodas uz lielo pilsētu iesaistīties protestos (domājams - 1956.gadā). Tad vēl tur ir Viktors - kancelejas preču veikala īpašnieks, kurš pārdod savu veikalu Lukasam un aizbrauc dzīvot pie māsas, mēģinot rakstīt grāmatu, bet rezultātā nodzeroties un nogalinot māsu. Vēl te ir kāds vīrs, ko gadiem ilgi moka bezmiegs un kurš tipiski ar visiem uzsāk sarunu, vaicājot, cik ir pulkstenis.
Kā jau tas Kristofas darbiem ir raksturīgi, arī cilvēkam ar manu ierobežoto franču valodu, lasās viegli, bet domājas ne tik ļoti viegli, jo grāmata patiešām ir skumja, un šoreiz vairs nebija tik daudz pikantu detaļu, ko no tās atstāstīt, cik daudz ir apziņas par to, ka autore tur itin pamatīgi ielikusi arī savu pieredzi, un sajūtas, ka abas lasītās triloģijas daļas ir gaužām atšķirīgas, laikam jau tāpēc, ka bērnības variantā abi tēli ir kā vienots veselums, bet te tā galīgi vairs nav. Un beigās vēl vispār rodas jautājums, vai Pierādījums - zēnu rakstītais burtnīcā un vēlāk Lukasa turpinātais - patiešām spēj kalpot par pierādījumu tam, ko te mēģina noskaidrot.
Vispār jau interesanti, ka abu šo grāmatu saturu ir iespējams arī Latvijā redzēt uz skatuves - Dailes teātra iestudējumā "Lielā melu burtnīca". Nezinu, vai sadūššos to noskatīties teātrī, bet patīkami, ka līdz Latvijai šis Kristofas darbs ir nokļuvis. Man gan vajadzēs kaut kur tikt pie triloģijas noslēdzošās daļas, lai varētu saprast - būs tam visam atrisinājums vai nē.
Lūk, arī esam nonākuši otrajā daļā, kas saucās "Pierādījums". Brāļi tagad ir tikuši pie vārdiem. Palikušais ir Lukass, aizgājušais ir Klauss. Lukass dzīvo vecmammas mājā, kopj lopus, audzē dārzeņus. Valstī pie varas ir komunisti (lai arī šis vārds netiek lietots), notiek terors, bet Lukass personīgi no tā necieš. Pie viņa nonāk dzīvot jauna sieviete ar mazuli (tur ir skumjš incesta stāsts) ar invaliditāti. Mazais Matiass varētu kļūt par vēl vienu Lukasu, jo arī viņš aug nepareizs un ar savu skatījumu par to, kādi ir pasaules noteikumi. Taču pateikšu tev priekšā - tas viņam nebūs lemts. Vispār šī grāmata ir droši vien skumjāka kā "Lielā burtnīca", jo Lukass ir pieaudzis (vai pareizāk - pieaug tās gaitā), nav te vairs vietas delverībām, un personāžu stāsti kļūst tikai skumjāki. Līdzās Jasmīnei, kura mīl savu incestiozo (nez, vai tāds vārds maz pastāv?) tēvu, te ir arī Klāra, kuras vīru Tomasu nošāva par valsts nodevību un pēc tam reabilitēja, tā it kā tas kaut ko mainītu, tagad viņa strādā bibliotēkā, no kuras lasītāji nedrīkst ņemt grāmatas, jo tās nav politiski pieņemamas, un viņai ir skumjš sakars ar Lukasu, bet viņa dodas uz lielo pilsētu iesaistīties protestos (domājams - 1956.gadā). Tad vēl tur ir Viktors - kancelejas preču veikala īpašnieks, kurš pārdod savu veikalu Lukasam un aizbrauc dzīvot pie māsas, mēģinot rakstīt grāmatu, bet rezultātā nodzeroties un nogalinot māsu. Vēl te ir kāds vīrs, ko gadiem ilgi moka bezmiegs un kurš tipiski ar visiem uzsāk sarunu, vaicājot, cik ir pulkstenis.
Kā jau tas Kristofas darbiem ir raksturīgi, arī cilvēkam ar manu ierobežoto franču valodu, lasās viegli, bet domājas ne tik ļoti viegli, jo grāmata patiešām ir skumja, un šoreiz vairs nebija tik daudz pikantu detaļu, ko no tās atstāstīt, cik daudz ir apziņas par to, ka autore tur itin pamatīgi ielikusi arī savu pieredzi, un sajūtas, ka abas lasītās triloģijas daļas ir gaužām atšķirīgas, laikam jau tāpēc, ka bērnības variantā abi tēli ir kā vienots veselums, bet te tā galīgi vairs nav. Un beigās vēl vispār rodas jautājums, vai Pierādījums - zēnu rakstītais burtnīcā un vēlāk Lukasa turpinātais - patiešām spēj kalpot par pierādījumu tam, ko te mēģina noskaidrot.
Vispār jau interesanti, ka abu šo grāmatu saturu ir iespējams arī Latvijā redzēt uz skatuves - Dailes teātra iestudējumā "Lielā melu burtnīca". Nezinu, vai sadūššos to noskatīties teātrī, bet patīkami, ka līdz Latvijai šis Kristofas darbs ir nokļuvis. Man gan vajadzēs kaut kur tikt pie triloģijas noslēdzošās daļas, lai varētu saprast - būs tam visam atrisinājums vai nē.
2016-10-05
comments powered by Disqus