Lights of New York
Kamēr "The Jazz Singer" tikai ieskicēja to, par ko skaņa varētu pārvērst kino, "Ņujorkas gaismas" bija pirmā filma, kurā personāži patiešām visu laiku runāja, kur jau parādās dialogi un tieši teksts virza uz priekšu sižetu.
Tiesa, drusku mēmā kino atlieku šajā filmā vēl ir - informācija par darbības vietām un personāžu uzvedību reizēm tiek parādīta ar kartiņu palīdzību, kas droši vien liecina, ka scenāristiem (tādu bija 3 gabali šai filmai) nebija vēl īsti skaidrs, kādā veidā šo informāciju nodot skatītājiem, neizmantojot mēmā kino principus. Un, kas arī nav pārsteidzoši, skaņas un mutes virināšanas sinhronizācija šajā filmā ir tāla no izcilības. Ko gan kaut kādā mērā padara mazāk jūtamu visai sliktā attēla (un arī skaņas) kvalitāte.
Vērā ņemama šī filma ir arī ar to, ka pat savā iznākšanas laikā tā netika atzīta par kaut ko diži kvalitatīvu un/vai vērtīgu no mākslinieciskā viedokļa - tā bija kas pilnīgi jauns no tehniskā viedokļa, bet sižetiski, aktierspēles un visās citās ziņās nekā spoža filmā nebija. Un tāpat, protams, tā kļuva par pamatīgu kases grāvēju un faktiski iznīcināja mēmo kino.
Filma stāsta par jaunu čali, kuru pāris blēžu pārliecina ieguldīt viņa mammas naudu it kā ļoti veiksmīgā frizētavā Ņujorkā, taču izrādās, ka frizētava ne tikai nav veiksmīga, bet faktiski funkcionē tikai kā aizsegs nelegālā alkohola tirdzniecībai. Plus pilnai laimei kāds bandīts izlemj šo čali likt lietā kā savu "fall guy" pēc tam, kad ir nošāvis policistu. Jautājums, vai Edijam (tā sauc varoni) un viņa meitenei - dejotājai naktsklubā - izdosies no šī stāsta izķepuroties dzīviem un uz brīvām kājām.
Filma pilnīgi noteikti nav laba, bet vienlaikus tā ir izcila - kā vēsturisks dokuments tā ir līdzvērtīgi svarīga kā pirmās brāļu Lumjēru filmas, jo tā kļuva par pierādījumu tam, ka skaņu kino var kļūt par kaut ko vairāk kā vienkāršu triku skatītāju pievilināšanai.
Tiesa, drusku mēmā kino atlieku šajā filmā vēl ir - informācija par darbības vietām un personāžu uzvedību reizēm tiek parādīta ar kartiņu palīdzību, kas droši vien liecina, ka scenāristiem (tādu bija 3 gabali šai filmai) nebija vēl īsti skaidrs, kādā veidā šo informāciju nodot skatītājiem, neizmantojot mēmā kino principus. Un, kas arī nav pārsteidzoši, skaņas un mutes virināšanas sinhronizācija šajā filmā ir tāla no izcilības. Ko gan kaut kādā mērā padara mazāk jūtamu visai sliktā attēla (un arī skaņas) kvalitāte.
Vērā ņemama šī filma ir arī ar to, ka pat savā iznākšanas laikā tā netika atzīta par kaut ko diži kvalitatīvu un/vai vērtīgu no mākslinieciskā viedokļa - tā bija kas pilnīgi jauns no tehniskā viedokļa, bet sižetiski, aktierspēles un visās citās ziņās nekā spoža filmā nebija. Un tāpat, protams, tā kļuva par pamatīgu kases grāvēju un faktiski iznīcināja mēmo kino.
Filma stāsta par jaunu čali, kuru pāris blēžu pārliecina ieguldīt viņa mammas naudu it kā ļoti veiksmīgā frizētavā Ņujorkā, taču izrādās, ka frizētava ne tikai nav veiksmīga, bet faktiski funkcionē tikai kā aizsegs nelegālā alkohola tirdzniecībai. Plus pilnai laimei kāds bandīts izlemj šo čali likt lietā kā savu "fall guy" pēc tam, kad ir nošāvis policistu. Jautājums, vai Edijam (tā sauc varoni) un viņa meitenei - dejotājai naktsklubā - izdosies no šī stāsta izķepuroties dzīviem un uz brīvām kājām.
Filma pilnīgi noteikti nav laba, bet vienlaikus tā ir izcila - kā vēsturisks dokuments tā ir līdzvērtīgi svarīga kā pirmās brāļu Lumjēru filmas, jo tā kļuva par pierādījumu tam, ka skaņu kino var kļūt par kaut ko vairāk kā vienkāršu triku skatītāju pievilināšanai.
2014-02-03
comments powered by Disqus