Kazhes pierakstu burtnīca

Vēl Lihtenšteinas teritorijā apgādājāmies ar vinjeti godīgai braukšanai pa Austrijas šosejām, jo tik kāri piedzīvojumu meklētāji nebijām, lai paļautos uz veiksmīgu bezmaksas izbraukšanu cauri šai valstij. Turklāt jau Šveicē bijām ietaupījuši, braucot pa publiskas lietošanas ceļiem, kas praksē nozīmēja visai iespaidīgu laika patēriņu. Tad nu uzņēmām kursu uz Insbruku.


Šajā Ziemas Olimpisko spēļu galvaspilsētā iepriekš man nebija gadījies viesoties, līdz ar to biju priecīgs, ka varējām to iekļaut maršrutā (sākotnēji tā nebija paredzēta kā pieturvieta). Nekas sevišķi spraigs šajā pilsētā gan mums neatgadījās, tik vien kā atradām pāris obligātās kastītes visai neizteiksmīgās vietās, apskatījāmies, cik glīti izskatās kalni, kas iekļauj šo pilsētu, un bez liekas domāšanas devāmies tālāk. Cerējām vēl pa dienas gaismu sasniegt Zalcburgu, kas sākotnēji izskatījās visai cerīgi. Plus mums bija papildu plāna punkts - izmest mini līkumiņu cauri Vācijai, tādējādi iekļaujot arī šo valsti mūsu ceļojuma maršrutā.


Taču kaut kad ap pusdienlaiku sākās jautrība. Kādā brīdī konstatējām, ka mašīnā sāk kļūt aizdomīgi vēss, lai neteiktu skarbāk. Iemesls klimatiskajām pārmaiņām mūsu transporta līdzeklī bija gluži vienkāršs - bija pārstājis darboties sildītājs, un silta gaisa vietā mašīnas salonā tas pūta ledaini aukstu. Piestājām ceļmalā, kur Mārtiņš kā vienīgais kompetentais mūsu ekipāžas loceklis inspicēja drošinātājus un ko nu tur vēl ne, bet nekādas atklāsmes viņš dot nespēja. "It kā visam būtu jābūt kārtībā" nav tā vērtīgākā atziņa pasaulē, ja tu redzi - nu, bet nav kārtībā!

Šo dienu mēs sapratām, ka kaut kā gan līdz galam izvilksim, bet ilgāk varētu būt grūti. It īpaši zinot, ka nākamajā dienā bija priekšā 650 kilometri, bet pēdējā - vairāk kā tūkstotis. Kamēr pasažieriem bija visai plašs klāsts ar iespējām, kā sildīties iekšķīgi un ārišķīgi (vairāk drēbju, guļammaisi, tēja, grādīgie dzērieni, draudzīga savstarpēja sildīšana) man kā autovadītājam sevišķi saulainu perspektīvu nebija. Doma par prīmusa dedzināšanu mašīnā arī nešķita sevišķi prātīga.

Tā, saldami iebraucām Vācijā. Iebraucām brīnišķīgā miestā vārdā Pidinga, kur, protams, bija atrodami pāris slēpnīši. Kamēr bijām piestājuši pie viena no tiem, Mārtiņš atkal jau pētīja, kas opelītim vēderā un konstatēja problēmas cēloni - tosola līmenis dzesēšanas sistēmā bija zem jebkādiem normatīviem. Nestrādāja dzesēšana, kā rezultātā nestrādāja apkure. Loģiski. Skaidrs bija, ka mums vajag benzīntanku, kur varētu papildināt antifrīza krājumus, un tad viss būs perfekti. Vismaz teorijā.


Atradām benzīntanku. Kā jau šādos gadījumos tā ir norma, pirmajā antifrīza nebija. Otrajā bija. Nopirku litru šķidruma, ielējām sistēmā. Mārtiņa verdikts: "Vajag vēl." Nu, neko, eju atakl benzīntankā, paņemu vēl litru. Benzīntanka darbinieks jau smaida, redzēdams, ka atkal pērku to pašu. Aiznesu Mārtiņam. Viņš ielej. "Vajag vēl." Ja vajag, tad vajag. Eju pēc trešā litra. Nezinu, ko par mani padomāja čalis benzīntankā. Diez vai tiku atzīts par saprātīgu, bet... gadās. Ar to beidzot bija pietiekami. Taču kopumā visai draņķīgi - ja tev 4.5 litru sistēmā ir vietas 3 litriem, tad kaut kas nav gluži labi. Varējām tikai priecāties, ka kādā brīdī nebija sācis vārīties motors.

Bija ļoti liels atvieglinājums, kad pēc mašīnas iedarbināšanas sildītājs atsāka darboties. Nu jau vairs ne tik ļoti satrauca tas, vai mašīnā ir silts vai auksts - bet bijām novērsuši problēmu un, kā mums šķita, ar mašīnu tagad visam vajadzētu iet kā smērētam.

Bijām visai pozitīvi noskaņoti, kad sasniedzām Zalcburgu. Tiesa, bija jau tumšs un bija skaidrs, ka pilsētu apskatīsim ne vairs dienasgaismā, bet tas kaut kā pat īsti neuztrauca. Šoreiz gan sanāca visai dīvaini ar naktsmājām: biju sarunājis, ka mūs izmitinās kāds 20 gadīgs čalis, kas dzīvo ar vecākiem, kuram it kā vietas ir tikai trim cilvēkiem, bet kaut ko gan jau varētu izdomāt. Atbraucām. Izrādījās, tur viņi dzīvo visai liela ģimene, mums bija atvēlēta istaba, kurā sākotnēji visur mētājās visdažādākās mantas. Tas arī nebija īsti pārsteidzoši, jo atradāmies faktiski ārpus Zalcburgas, lauku ciematā, un zināms, ka laukos mēdz būt lielāka nekārtība, nekā manā dzīvoklī pašlaik. Vajadzētu jau tā kā sakārtot, bet slinkums. Un viņiem droši vien tāpat - tā kā atbrauca ārzemnieki, nācās istabu sakārtot, tiesa, grīda kā bija ļoti netīra, tā tāda arī palika.


Kā lai arī nebūtu, mums jau gribējās doties uz pilsētu. Izrādījās gan, ka tādā gadījumā visai minimāli sastapsim mūsu oficiālo saimnieku, jo Mihaēls savukārt grasījās doties prom vakarā, aptuveni ap laiku, kad mēs varētu atgriezties. Nu, neko darīt. Braucām vien uz Zalcburgu apskatīt Ziemassvētku tirdziņu un pavakariņot. Tā arī izdarījām - izstaigājām man jau principā zināmās vietas Zalcburgas centrā, mazliet apskatījos kreiso spēku mītiņu ar aicinājumiem patriekt nacistus, atradām dienišķos slēpņus, apskatījām mega aktivitātes tirdziņā, nogājām gan Mocarta dzimto māju un pa glauno pavakariņojām kādā itāļu restorānā. Šī bija, šķiet, mūsu glaunākā ēdienreize visā braucienā. Kā teikt - vienu taču var!


Atgriezušies mūsu naktsmītnē, sastapām tikai Mihaēla vecākus, ar kuriem pārmiju kādus vārdus vāciski, un tad bija jautājums, ko vēl lai iesāk šajā vakarā. It kā gulēt iet par agru, doties laukā par vēlu. Labi, ka mūsu istabā bija atrodama galda spēle "Ticket to Ride", kuru tad arī uzspēlējām. Janai kā profesionālai dzelzceļniecei to vienkārši pieklājās iepazīt, Marinai un Mārtiņam šajā spēlē savukārt bija iespaidīgs stāžs, tikai es tāds - nekāds. Lai gan no otras puses - arī dzelzceļu cienītājs, pārgājienu veicējs, tā ka - viss labi. Spēlē gan es nevinnēju, bet zaudēt Marinai jau nav žēl - kurš gan negribēs piekāpties skaistai sievietei! (reizēm man šķiet, ka komplimenti mana bloga rakstos ir bišķi "cheesy", bet - viss tik no sirds, viss tik no sirds!) Bija gan novele par šahu, kurā vīrietis apzināti ļāva sievietei uzvarēt, un tad viņa padomāja, ka viņš ir stulbenis, bet es nemēdzu padoties, es tikai atzinīgi vērtēju svešas uzvaras. Nē, reizēm es tomēr aizraujos ar savas personības izcelšanu, pat pašam riebīgi kļūst.

Par ko es te vispār? Ā, nu jā, izspēlējām vilcieniņus un tad gan gājām gulēt. Vienīgā gulta, šķiet, šoreiz tika Janai, pārējie iekārtojāmies uz matracīšiem. Žēl, protams, ka mums neviens neiedeva slotu, ar ko uzkopt grīdu.

No rīta cēlāmies ļoti agri, un izbraucām ļoti agri, jo priekšā bija daudz kilometru.

Vēl uz atvadām viens piedzīvojums Austrijā mums sanāca. Tagad gan neesmu īsti drošs, vai tas tiešām bija nākamajā rītā pēc Zalcburgas, bet laikam jau nav īsti svarīgi. Braucu pa kādu mazpilsētu, pēkšņi mani apstādina policija. Ko es varētu būt atkal sadarījis? Neievērojis kādu zīmi un mani pieķēris radars? Atkal jau izskatos pēc narkotiku pārvadātāja? "Automašīnas dokumentus un visu pases, lūdzu," pavēstīja policista kungs. Par mana izskatu atbilstību pases bildei šoreiz iebildumu nebija, bet ar kaut ko mēs šķitām aizdomīgi. Pases aiznesa uz pārbaudi, apskatīja mūsu mašīnas bagāžnieka saturu (kur pirkāt alu?), pavaicāja par maršruta mērķiem un to, uz kurieni dodamies. Sākumā policists šķita visai nedraudzīgs, tāpēc sarunas vidū pārgāju uz vācu valodu, kas iedarbojās pozitīvi. Vismaz viņš pavēstīja, ka viņam jau arī nepatīkot piekasīties, bet pārbaudes ir jāveic, tādi pienākumi un tā tālāk, un tā joprojām. Kā lai arī nebūtu - neko, par ko piesieties, viņš neatrada, un mēs veiksmīgi tikām atlaisti brīvībā. Vēl vienu reizi tikšanās ar spēka struktūrām bija beigusies labvelīgi.

Un uz šādas priecīgas nots - ar mašīnu, kurā darbojas apkure, un policistiem, kuri neprasa naudu, šī apraksta daļa beigsies. Taču esi brīdināts - brauciena nobeigumā gaidāmi vairāki dramatiski pavērsieni! Turpinājums sekos, un vēl kāds!