Still Sucks

Savulaik daudzu (tai skaitā manu draugu) iecienītā un vienlaikus daudzu nīstā numetal grupa "Limp Bizkit" ir atgriezusies ar savu pirmo studijas albumu pēc desmit gadu pārtraukuma. Tas, kas beigās kļuva par "Still Sucks", tapa desmit gadu garumā, līdz ar to šis ieraksts tika dēvēts par ņūmetāla "Chinese Democracy" (veselu mūžību tapis Guns'n'Roses albums, kurš, kad beidzot bija pabeigts, prognozējami izrādījās nekas īpašs) ekvivalentu. Tiesa, te vērts piebilst, ka "Limp Bizkit" reputācija un statuss noteikti ir dažus līmeņus zemāki nekā Rozēm.

Jaunais ieraksts ne sevišķi veiksmīgi balansē uz robežas "mēs apzināmies, ka neesam labākā grupa pasaulē" un "heiteri lai heito, mēs turpināsim darīt to, kas mums patīk, jo mums nospļauties par heiteriem". Tā otrā daļa ir ne tik ļoti pārliecinoša, ja ņem vērā, ka apgalvojums "mums vienalga, ko jūs, heiteri, par mums domājat" slikti iet kopā ar faktu, ka teju puse albuma satura ir tieši par šo tēmu. Proti, skaidrs, ka nav Fredam Dērstam tas tik ļoti vienalga, kā viņš to atkal un atkal atkārto. Un jāatzīmē, ka ir jau arī pamats viņam pārdzīvot - lai arī vadmotīvs, protams, ir "mūs kritizē, jo mēs esam panākumiem bagāti, ne tā kā tie nožēlojamie ņirgas", pašu LB kritiens no slavas Olimpa ir bijis diezgan dramatisks - viņu sekmīgākajam albumam "Chocolate Starfish and the Hot Dog Flavored Water", kas tikai ASV vien bija pārdots astoņos miljonos eksemplāru, jau nākamais ("Results May Vary") bija aptuveni 6 reizes mazāk sekmīgs, bet iepriekšējais veikums "Gold Cobra" 2011. gadā tika notirgots pavisam ne cienījamos apjomos - 63'000 eksemplāru. Un tas tobrīd ļāva ASV Billboard topā sasniegt 16. vietu (jo ierakstu pārdošanas apjomi globāli jau bija kritušies). Tikām "Still Sucks" tajā pašā topā debitējis 155. vietā, kas vēl jo vairāk nav izcili. Protams, online klausījumu rādītāji nav tik slikti - populārākā albuma dziesma "Dad Vibes" šobrīd Spotify savākusi virs 5.5 miljoniem klausījumu, bet kas gan tas ir pret reāliem astoņiem miljoniem pārdotu albumu.

Kaut kādā mērā var uzslavēt Dērstu, ka pašironija viņam nav sveša, citādi diez vai albumā būtu tāda dziesma kā "Dad Vibes", jo šaubu nav, ka piecdesmitgadnieku slieksni pārkāpušais sirmais Freds nevar konstanti uzvesties kā viņš pats pirms divdesmit gadiem. Taču līdzās pašironijai allaž parādās kas tāds kā "Love the Hate", kas gan apgalvo, ka viņam nerūp, ko par viņu domā, bet dara to tik uzstājīgi, ka vari nešaubīties - rūp gan.

Vēl viena detaļa, ko nevar palaist garām, runājot par "Still Sucks", ir albuma ļoti nelielais apjoms - tā ilgums ir 32 minūtes un, ja ņem vērā, ka tajās ietilpst arī nemuzikālā daļa (piem., parodijintervija ar Vesu Borlandu, kura pirmajā klausīšanas reizē ir relatīvi smieklīga, bet jau otrajā dabiski tā vien prasa nospiest "skip"), tad reāli tur ir labākajā gadījumā pusstunda reāla jauna materiāla, kas atbilst trim minūtēm jaunas Limp Bizkit mūzikas par katru gadu kopš iepriekšējā albuma. Vienlaikus, ja tu automātiski nepieņem, ka vairāk Limp Bizkit ir labāk nekā mazāk, tad tas varbūt pat ir pluss un nevis mīnuss.

Kopumā jāsaka, albumu apmēram veido pusi uz pusi agresīvas un enerģiskas dziesmas tādā manierē, kāda savulaik darīja LB populārus ("Out of Style", "Dirty Rotten Bizkit", "Turn it Up Bitch"), kamēr pārāk liela daļa skaņdarbu ir liriska un brīžiem pat akustiska. Melodiski, piemēram, "Don't Change", kas oriģinālā ir INXS dziesma, ir visnotaļ laba, bet nav nekāda iemesla, kāpēc to vajadzētu klausīties Limp Bizkit izpildījumā. Freds Dērsts galīgi nav pasaulē labākais dziedātājs (kad viņš repo vai kliedz, man pret viņu nav iebildumu, bet tradicionālā dziedāšanā viņš ir viduvējs savās labākajās dienās), Vesa Borlanda ģitārspēles tehnikai šādās dziesmās nav nekādas nozīmes un arī DJ Lethal tur īsti neiesaistās, līdz ar to Bizkit balādes manās acīs ir drošākie kandidāti uz "neklausīšos nekad" sarakstu. Un līdzās jau piesauktajai "Don't Change" tādas ir arī "Empty Hole", "Goodbye" un liela daļa no "You Bring Out the Worst in Me" (tai vismaz ir pāris agresīvās daļas, bet tās īsti neizglābj pārējos miegainos 85% dziesmas). Kaut kādā mērā var teikt, ka LB nesēž tikai stingri savā jau iestaigātajā formulā, kas savulaik deva "Nookie", "Breakstuff" un citus grāvējus, šeit brīžiem izklausoties arī pēc Nirvana (Barnacle) un pat Poppy (Pill Popper). Nezinu, vai tas par šo kolektīvu drīzāk saka ko labu vai sliktu, tik vien kā konstatēju faktus.

Vai es plānoju šo ierakstu klausīties atkal un atkal? Nē, šāda plāna man nav. Bet pozitīvais, ko var teikt - šis ieraksts ir labāks par vairākiem saviem priekšgājējiem. Ja Limp Bizkit nav gluži viens no tiem kolektīviem, kas uz vecumu kā vīns kļūst labāks, vismaz tādas šausmas kā "The Unquestionable Truth Part 1" vai "Cobra" šis ieraksts nav. Un vairāk no Freda Dērsta prasīt arī nevajadzētu.

P.S. Bet albuma nosaukums ir tiešām labs.
2021-11-09
6.5
comments powered by Disqus