Kazhes pierakstu burtnīca

Vientulības festivāla ietvaros nobaudījām ne vien "Sērunādi", bet arī profesora Apses priekšnesumu. Kas tas tāds - profesors Apse? Tas ir kāds matemātikas profesors, kurš zina, ka par jūtām runāt nevajag, bet kurš, kā jau katrs cilvēks, kurš piespiedu kārtā ir kļuvis vientuļš, tev savus stāstus par to, cik dzīve ir netaisnīga, kādas kuces ir visas sievietes un jo īpaši - tā konkrētā, kas salauzusi viņa sirdi, tev stāstīs atkal un atkal, neatkarīgi no tā, vēlies tu tos dzirdēt vai nē. Un skaidrs taču, ka tu nevēlies - bet tu tak esi viņam labs draugs un tālab tas ir tavs pienākums profesoru Apsi uzmundrināt, apstiprināt, ka viņam ir pilnīga taisnība, apsolīt, ka viss būs labi un tā tālāk. Kurš gan no mums savas dzīves laikā nav kādu reizi bijis profesors Apse? Par sevi noteikti varu teikt - o, jā, es esmu bijis profesors Apse! Un, protams, tikai ar laiku tu (proti, profesors Apse) sāc apzināties, ka pats lielā mērā esi bijis savas (ne)laimes kalējs un ka apkārtējo pasauli vari vainot tikai līdz kādam līmenim, kas nemaz nav tik augsts. Un tas nemaz nav tik jauki, jo tev (profesoram Apsem) kaut kādā mērā patīk ciest. Un, ja tu esi profesors Apse, tad, iespējams, tev patīk ciest un radīt dziesmas. Par to tad arī ir šis stāsts.

Tagad tu man jautāsi - paga, ko tu te sāki rakstīt, kaut kādu personīgo grēksūdzi vai kā? Un es tevi nomierināšu, nē, nē, šis tiešām nav par mani šajā dzīves stadijā, tas ir koncerta muzikālā vēstījuma atstāstījums. Proti, Linards Kalniņš "Vientulības festivāla" ietvaros prezentēja savu solo dziesmu ciklu, kas nesen Profesora Apses vārdu. Šīs dziesmas pats to autors izpildīja uz flīģeļa, kura pārvietošanā līdzās komponistam piedalījos ne vien es, bet arī Kārlis Vērdiņš - kā gan lai nepalielies, ka esi nesis flīģeli kopā ar Vērdiņu? Tuvāk koncerta beigām iesaistīto personu skaits pieauga - sākumā pievienotās Toms Gaļinausks uz bungām, bet pēc tam arī Antuanete Prince un Daniela Rozmisa kā vokālistes, un pašās beigās - arī Renāte Kalniņa, tālab koncerta noslēgumā gandrīz vai varēja teikt, ka Linards uzstājās kopā ar kori. Kā jau to varētu sagaidīt no šī konkrētā mākslinieka, muzikālais un tekstuālais saturs atradās kaut kur uz robežas starp "šis ir pavisam nenopietni" un "šis ir absolūti nopietni, varbūt pat traģiski". Nojaušu, ka melodijās netrūka atsauču un kultūrcitātu, bet šajā reizē man galīgi nebija noskaņojuma meklēt pavedienus (patiesībā - neesmu drošs, ka šāds noskaņojums man vispār ir sevišķi raksturīgs, es tomēr mūzikā esmu absolūti neizglītots un vados galvenokārt pēc principa "šis mani uzrunā" un "šis ir kaut kāds sūds"), lai gan... atkal jau mēdz būt dažādas situācijas. Bet nu šajā reizē man tiešām vispār nešķita svarīgi saprast, vai Linards šajā reizē ir palicis uzticīgs savai nosliecei veidot jaunus stāstus no vecām sastāvdaļām vai arī izvēlējies citu pieeju, jo mani pietiekamā mērā uzrunāja jau pats stāsts un tas, kā tas tika pasniegts. Protams, tajā, kas notiek cilvēkā iekšā, tu neieskatīsies (ja vien neesi ķirurgs) un pa svešu privāto dzīvi arī sevišķi nerakājos, līdz ar to - kā man zināt, vai patiešām Profesors Apse ir Linarda alter ego, tādā ziņā, ka tas ir stāsts par pašu Linardu un viņa pārdzīvojumiem (no savas pieredzes varu teikt, ka Eižena Pakša nedienas, cik man zināms, nav manas nedienas), bet - vai tas maz ir svarīgi? Proti, lai stāsts būtu patiess, tam ne vienmēr ir jābūt objektīvajā realitātē balstītam. Un profesora Apses vēstījums man šķita patiess. Un muzikāli rotaļīgs, ar labu komunikāciju ar auditoriju (tas man koncertos bieži šķiet svarīgāk par tehniskā izpildījuma kvalitāti), ar ironiju un pašironiju, un tā tālāk. Jā, publikā bija cilvēki, kas dziesmas zināja un dziedāja līdzi, lai arī šis bija pirmatskaņojums, un tas bija forši - proti, auditorija, kas spēj iesaistīties, tas vienmēr ir pluss.

Nezinu, kādi ir paša mūziķa plāni attiecībā uz profesora Apses muzikālā veikuma tālāko dzīvi, taču gribētos cerēt, ka šī nebija pēdējā reize, kad šīs dziesmas izskanēs. Protams, es jūtos gandarīts, ka mums bija tā iespēja būt klāt pirmatskaņojumā, bet novēlu, lai arī citiem būtu iespēja ar profesoru Apsi iepazīties personīgi.