Rainītis
Tas bija drosmīgs solis no manas puses - bibliotēkā paņemt man pilnīgi nezināmas autores (Lindas Šmites) grāmatu tikai tās nosaukuma dēļ. Lielākoties tomēr izvairos no autoriem, par kuriem nav dzirdēts pilnīgi nekas, un lai arī Linda Šmite uz šo brīdi ir jau 13 grāmatu autore, tas automātiski nepadara viņu par atpazīstamu. Iemesls, kālab izvēlējos šo lasīt, protams, ir nosaukums "Rainītis" (literatūras skolotājas Britānes nopelns). Grāmata gan nav par Raini bērnībā (diez vai tas mani būtu interesējis), bet galveno varoni, kura vārds ir Rainers, šādi itin bieži dēvē, turklāt vēl onkulis Uģis, lai par puiku iesmietu, viņu sauc par Pliekšānu.
Stāsts ir gaužām tipisks Latvijas realitātei - kādas mazpilsētas lauku teritorijā aug puika vārdā Rainers. Viņa māte ir aizbraukusi strādāt uz kādu Anglijai piederošu salu, tēvam ir cita ģimene un par šo bērnu viņš neliekas ne zinis, tālab Raineru audzina vecmāmiņa Mimis - sūra un galīgi ne mīļa sieviete. Rainers mācās mazā skolā (kuru noteikti agrāk vai vēlāk slēgs, lai gan grāmatas gaitā vismaz tas nepaspēj notikt), ar sekmēm viņam klājas ļoti grūti, jo deviņgadīgais zēns īsti nemāk ne lasīt, ne rēķināt (arī viņa mamma, cik var secināt, nav bijusi apveltīta ar vieglu galvu), pasauli viņš redz mazliet atšķirīgi no saviem līdzcilvēkiem, ne velti viņš, kad izaugs liels (spoileris - labākajās latviešu literatūras tradīcijās liels viņš neizaugs), viņš vēlas kļūt vai nu par akmeņnieku vai par tēlnieku. Ja nu kas - akmeņnieks, tas ir tēlnieks, Rainītim raksturīga nestandarta vārdu lietošana, gluži kā Rainim oriģinālajam. Skolā Rainītim ir divi draugi - gudra, bet tukla un līdz ar to neveikla meitene vārdā Vija, un mazliet palaidnīgs puika Vitoldiņš, kuram tāpat kā Rainītim, mamma ir prom. Vēl šajā stāstā iesaistās, lai arī galvenokārt attālinātā veidā, Vācietis (tā ir tautība, nevis Ojāra radinieks), kurš uzpērk vietējās zemes un, kā izskatās, pamazām atjauno muižniecības apstākļus, kā arī Rainera skolotāja Marica, kura ir labās skolotājas ideāls, vai vismaz tuvu tam (bet pati arī ar smagu likteni, uzaugusi bērnu namā).
Dzimtais stūrītis zemes, turēšanās pie tā, bargie kungi, skarbā pasaule, kurā jādzīvo mazliet atšķirīgam cilvēkam (ne jau velti Rainera vecmāmiņai un skolotājai jācīnās par to, lai puiku pēc otrās klases nepārceltu uz speciālo skolu), alkoholisms, lielākoties nekas no tradicionālā tēmu komplekta te netiek aiztaupīts. Jā, Rainera mamma vēl ārzemēs tiek pie melnādaina bērna, par ko dzimtajā miestā visi ir sašutuši, un, kā šķiet, sašutušo vidū ir arī autore. Savā būtībā "Rainītis" ir tāds tipisks raudamgabals, kuram es tomēr neesmu mērķauditorija, droši vien šīs grāmatas lasītāju vidū vīriešu procents ir vēl zemāks nekā skolotāju vidū (ja kas, galīgi nav pārsteidzoši, ka Linda Šmite savā pamatdarbā ir skolotāja). Es saprotu sāpi, tā šajā grāmatā galīgi nav izdomāta, un līdz ar to es ticu, ka šī grāmata ir patiesa (ja ne konkrētos faktos, tad vispārīgos), bet tas nemaina lietas būtību, ka autore, kas šeit šķiet iedvesmojusies mazliet no Raiņa, bet daudz no Poruka, sastiķējot "Kauju pie Knipskas" ar "Kukažiņu". Grāmatas noskaņa man vairāk pat atsauca prātā nevis Poruka darbus par bālajiem latviešu zēniem, bet gan Poruka muzeju, kurā gadījās viesoties pirms vairākiem gadiem, kura vadītāja arī bija pilna tā pusmūža literatūras skolotājas "vaiba", kas man ir absolūti svešs. Un tā ir arī ar "Rainīti" - lasīšanas procesā man grāmata pamatīgi krita uz nerviem, un štrunts, ka "Goodreads" visas lasītājas apjūsmo, cik šī grāmata sirsnīga un iejūtīga, es esmu cinisks maita, un nespēju pārdzīvot par 21. gadsimta Cibiņa likteni.
Stāsts ir gaužām tipisks Latvijas realitātei - kādas mazpilsētas lauku teritorijā aug puika vārdā Rainers. Viņa māte ir aizbraukusi strādāt uz kādu Anglijai piederošu salu, tēvam ir cita ģimene un par šo bērnu viņš neliekas ne zinis, tālab Raineru audzina vecmāmiņa Mimis - sūra un galīgi ne mīļa sieviete. Rainers mācās mazā skolā (kuru noteikti agrāk vai vēlāk slēgs, lai gan grāmatas gaitā vismaz tas nepaspēj notikt), ar sekmēm viņam klājas ļoti grūti, jo deviņgadīgais zēns īsti nemāk ne lasīt, ne rēķināt (arī viņa mamma, cik var secināt, nav bijusi apveltīta ar vieglu galvu), pasauli viņš redz mazliet atšķirīgi no saviem līdzcilvēkiem, ne velti viņš, kad izaugs liels (spoileris - labākajās latviešu literatūras tradīcijās liels viņš neizaugs), viņš vēlas kļūt vai nu par akmeņnieku vai par tēlnieku. Ja nu kas - akmeņnieks, tas ir tēlnieks, Rainītim raksturīga nestandarta vārdu lietošana, gluži kā Rainim oriģinālajam. Skolā Rainītim ir divi draugi - gudra, bet tukla un līdz ar to neveikla meitene vārdā Vija, un mazliet palaidnīgs puika Vitoldiņš, kuram tāpat kā Rainītim, mamma ir prom. Vēl šajā stāstā iesaistās, lai arī galvenokārt attālinātā veidā, Vācietis (tā ir tautība, nevis Ojāra radinieks), kurš uzpērk vietējās zemes un, kā izskatās, pamazām atjauno muižniecības apstākļus, kā arī Rainera skolotāja Marica, kura ir labās skolotājas ideāls, vai vismaz tuvu tam (bet pati arī ar smagu likteni, uzaugusi bērnu namā).
Dzimtais stūrītis zemes, turēšanās pie tā, bargie kungi, skarbā pasaule, kurā jādzīvo mazliet atšķirīgam cilvēkam (ne jau velti Rainera vecmāmiņai un skolotājai jācīnās par to, lai puiku pēc otrās klases nepārceltu uz speciālo skolu), alkoholisms, lielākoties nekas no tradicionālā tēmu komplekta te netiek aiztaupīts. Jā, Rainera mamma vēl ārzemēs tiek pie melnādaina bērna, par ko dzimtajā miestā visi ir sašutuši, un, kā šķiet, sašutušo vidū ir arī autore. Savā būtībā "Rainītis" ir tāds tipisks raudamgabals, kuram es tomēr neesmu mērķauditorija, droši vien šīs grāmatas lasītāju vidū vīriešu procents ir vēl zemāks nekā skolotāju vidū (ja kas, galīgi nav pārsteidzoši, ka Linda Šmite savā pamatdarbā ir skolotāja). Es saprotu sāpi, tā šajā grāmatā galīgi nav izdomāta, un līdz ar to es ticu, ka šī grāmata ir patiesa (ja ne konkrētos faktos, tad vispārīgos), bet tas nemaina lietas būtību, ka autore, kas šeit šķiet iedvesmojusies mazliet no Raiņa, bet daudz no Poruka, sastiķējot "Kauju pie Knipskas" ar "Kukažiņu". Grāmatas noskaņa man vairāk pat atsauca prātā nevis Poruka darbus par bālajiem latviešu zēniem, bet gan Poruka muzeju, kurā gadījās viesoties pirms vairākiem gadiem, kura vadītāja arī bija pilna tā pusmūža literatūras skolotājas "vaiba", kas man ir absolūti svešs. Un tā ir arī ar "Rainīti" - lasīšanas procesā man grāmata pamatīgi krita uz nerviem, un štrunts, ka "Goodreads" visas lasītājas apjūsmo, cik šī grāmata sirsnīga un iejūtīga, es esmu cinisks maita, un nespēju pārdzīvot par 21. gadsimta Cibiņa likteni.
2024-07-04
comments powered by Disqus