Pēclaiks
Turpinu iepazīt "Es esmu..." sērijā izdotās monogrāfijas. Šai reizē kārta pienākusi Kārlim Skalbem un tam, ko par viņa dzīvi un darbiem uzrakstījusi Lita Silova. Man šī sanāk piektā no trīspadsmit šīs sērijas monogrāfijām, taču patiesībā visas tās nemaz nav izdotas, tāpat, domājams, ir ar romāniem. Līdzīgi kā romāni katrs ir ļoti atšķirīgs, atbilstoši literātam, kuru darbu ietekmē tie tapuši, tā arī monogrāfijas ir katra ar savām īpatnībām un kaut kādus vispārinājumus pēc piecu no tām izlasīšanas droši vien varu veikt.
Primārais secinājums saistās ar to, ka ne vienmēr man ir skaidrs - kas ir konkrētās grāmatas iecerētais lasītājs un līdz ar to - kālab šāda grāmata vispār ir izdota. Izņemot, protams, loģisko atbildi, ka grāmata ir izdota, jo ir bijis pieejams finansējums tās izdošanai. Un tomēr - kam vajadzētu lasīt grāmatu "Pēclaiks"? Man uz šo jautājumu atbildes nav - aktuālais grāmatas statuss Goodreads lapā ir: trīs lasītāji to novērtējuši uz četrām zvaigznēm no piecām, neviens nav uzrakstījis savu atsauksmi. Arī es nerakstīšu, jo man grāmatām ir sava uzskaites sistēma (un man nav nekādas intereses caur Goodreads mēģināt popularizēt savu blogu). Līdz ar to vienīgais, jo varu secināt - mega ažiotāžu šī grāmata nav sacēlusi. Jā, tā izdota nesen - aprīļa beigās, un grāmatā ir pāri par 400 lappusēm, līdz ar to varu pieņemt, ka objektīvu iemeslu dēļ lasītāju skaits nevarētu būt liels. Un tomēr - nenoliedzot ieguldīto darba apjomu (skaidrs, ka tas ir milzīgs), man "Pēclaiks" nešķiet esam kaut kas tāds, no kā ir sevišķa jēga, ka tas ir drukāts uz papīra, izdots "Dienas grāmatā" un nonācis gan grāmatnīcās, gan nespecializētajās bibliotēkās.
Lita Silova šajā darbā visvairāk uzmanības velta nevis tam, ko Kārlis Skalbe savas dzīves laikā darījis un pat ne tam - ko viņš ir rakstījis, bet galvenokārt - kādā veidā viņš to ir darījis. Spilgta (vai arī blāva - atkarībā no interpretācijas) ilustrācija tam ir grāmatas daļa, kas veltīta Skalbes dzejai. Vispār nav nekāds noslēpums, ka dzeja un es - tas vispār nav nekāds izcilais tandēms, taču pat tāds cipargalva kā es diez vai izvēlētos to skaldīt pēc parametra "autora dzejā sastopamie augi". Uzskaitīt dažādus piemērus, kur un kādās funkcijās Skalbe pieminējis ābeli, bet kur - mirti. Šī pieeja man šķiet tik neaizraujoša, ka atgādina manis paša bezkaunīgo gājienu, studiju laikā brīvās izvēles priekšmetā par Mihailu Bulgakovu (pie Silvijas Radzobes) esejā pievērsties tam, cik reizes "Meistara un Margaritas" tekstā vārdā nosaukts Volands un cik - Begemots. Un tad veikt pseidonumeroloģiskus skaidrojumus, ko nozīmē šie skaitļi un kāpēc tie ir tieši tādi. Un, kad ir runa par simboliem literatūrā, man vienmēr ir šādas pārdomas - cik bieži literatūrzinātnieki un viņiem līdzīgo sugu pārstāvji mākslas darbos saskata to, no kā tur patiesībā nav ne miņas.
Atradu tomēr kādu izvērstu materiālu par šo grāmatu - Undīnes Adamaites interviju ar Litu Silovu, kurā tieši dzejas vārdnīca izcelta kā grāmatas negaidītāka daļa. Tas mani vedina uz sajūtu - kas lai arī nebūtu iecerētais grāmatas lasītājs, tas noteikti neesmu es. Varbūt latviešu literatūras skolotājas? Jā, šai publikai kaut kas tamlīdzīgs varētu iet pie sirds, un itin bieži - palīdzēt nodrošināt to, lai arī nākamās latviešu paaudzes no skolas iznāktu ar līdzīgi noraidošu attieksmi pret latviešu literatūru, kāda tā ilgus gadus bija man. Lita Silova gan uzsver, ka Skalbi parasti skata pārāk šauri, nesaskatot to pilno krāsu buķeti, kas ir viņa darbos, bet tur ir uzreiz divi aspekti, kas mani dara skeptisku. Pirmkārt, līdzīgi kā tas bija monogrāfijā par Poruku - tas pats fakts vien, ka autoram ir daudz citu darbu līdzās zināmajiem nevēsta, ka tie pārējie būtu visi vienlīdz labi un vienlīdz uzmanības vērti (un "Pēclaikā" man vismaz trūkst kaut kāda ceļveža - kas tad ir tas, kas Skalbem padevies labāk un kas ne tik ļoti labi, nespēju es noticēt, ka viss, izņemot pašu pirmo dzejoli, par kuru pats Skalbe iesmējis savā autobiogrāfijā, viņam padevās šedevra kvalitātē). Otrkārt, arī pati daudzveidība kā tāda jau nav nekāds kvalitātes rādītājs.
Kas šajā grāmatā, manuprāt, strādā vislabāk - tie ir fragmenti no Skalbes darbiem, kuri tomēr mudina - varētu paņemt kādu attiecīgo grāmatu un to izlasīt. Bet vienlaikus - šo citātu ir par daudz, un atkal jau man pietrūkst kaut kāda ceļveža. Silova uzskata, ka nav pareizi, ka Kanonā iekļautas tikai "Ziemas pasakas", jo Skalbem taču ir arī daudz citu pasaku, kas nav šajā krājumā. Tiesa. Bet vai tās patiešām ir visas vienlīdz labas un vērtīgas?
Jā, es apzinos, ka esmu lasītājs parastais, ka man noteikt trūkst padziļinātas izpratnes, lai es varētu tādus darbus kā "Pēclaiks" novērtēt pilnvērtīgi. Tomēr kā utilitārās pasaules pārstāvis es turpinu sekot principam, ka man grāmatu gadījumā būtisks kritērijs ir - lai tās būtu saistoši lasīt, un es nevaru teikt, ka šis lielais teksta blāķis, kur nozīmīga sastāvdaļa ir jau vairākkārt piesauktā "augu vārdnīca", man sagādāja kādu lasīšanas baudījumu. Tas ir darbs, šo grāmatu lasīt (starp citu - atšķirībā no vismaz daļas Skalbes darbu, ar kuriem man ir bijusi saskarsme, "Mazās piezīmes" ir izcilas!), līdz ar to labākais, ko par šo grāmatu varu teikt - tā man nekrita uz nerviem tik ļoti, kā to darīja "Pie augstā loga" par Poruku.
Primārais secinājums saistās ar to, ka ne vienmēr man ir skaidrs - kas ir konkrētās grāmatas iecerētais lasītājs un līdz ar to - kālab šāda grāmata vispār ir izdota. Izņemot, protams, loģisko atbildi, ka grāmata ir izdota, jo ir bijis pieejams finansējums tās izdošanai. Un tomēr - kam vajadzētu lasīt grāmatu "Pēclaiks"? Man uz šo jautājumu atbildes nav - aktuālais grāmatas statuss Goodreads lapā ir: trīs lasītāji to novērtējuši uz četrām zvaigznēm no piecām, neviens nav uzrakstījis savu atsauksmi. Arī es nerakstīšu, jo man grāmatām ir sava uzskaites sistēma (un man nav nekādas intereses caur Goodreads mēģināt popularizēt savu blogu). Līdz ar to vienīgais, jo varu secināt - mega ažiotāžu šī grāmata nav sacēlusi. Jā, tā izdota nesen - aprīļa beigās, un grāmatā ir pāri par 400 lappusēm, līdz ar to varu pieņemt, ka objektīvu iemeslu dēļ lasītāju skaits nevarētu būt liels. Un tomēr - nenoliedzot ieguldīto darba apjomu (skaidrs, ka tas ir milzīgs), man "Pēclaiks" nešķiet esam kaut kas tāds, no kā ir sevišķa jēga, ka tas ir drukāts uz papīra, izdots "Dienas grāmatā" un nonācis gan grāmatnīcās, gan nespecializētajās bibliotēkās.
Lita Silova šajā darbā visvairāk uzmanības velta nevis tam, ko Kārlis Skalbe savas dzīves laikā darījis un pat ne tam - ko viņš ir rakstījis, bet galvenokārt - kādā veidā viņš to ir darījis. Spilgta (vai arī blāva - atkarībā no interpretācijas) ilustrācija tam ir grāmatas daļa, kas veltīta Skalbes dzejai. Vispār nav nekāds noslēpums, ka dzeja un es - tas vispār nav nekāds izcilais tandēms, taču pat tāds cipargalva kā es diez vai izvēlētos to skaldīt pēc parametra "autora dzejā sastopamie augi". Uzskaitīt dažādus piemērus, kur un kādās funkcijās Skalbe pieminējis ābeli, bet kur - mirti. Šī pieeja man šķiet tik neaizraujoša, ka atgādina manis paša bezkaunīgo gājienu, studiju laikā brīvās izvēles priekšmetā par Mihailu Bulgakovu (pie Silvijas Radzobes) esejā pievērsties tam, cik reizes "Meistara un Margaritas" tekstā vārdā nosaukts Volands un cik - Begemots. Un tad veikt pseidonumeroloģiskus skaidrojumus, ko nozīmē šie skaitļi un kāpēc tie ir tieši tādi. Un, kad ir runa par simboliem literatūrā, man vienmēr ir šādas pārdomas - cik bieži literatūrzinātnieki un viņiem līdzīgo sugu pārstāvji mākslas darbos saskata to, no kā tur patiesībā nav ne miņas.
Atradu tomēr kādu izvērstu materiālu par šo grāmatu - Undīnes Adamaites interviju ar Litu Silovu, kurā tieši dzejas vārdnīca izcelta kā grāmatas negaidītāka daļa. Tas mani vedina uz sajūtu - kas lai arī nebūtu iecerētais grāmatas lasītājs, tas noteikti neesmu es. Varbūt latviešu literatūras skolotājas? Jā, šai publikai kaut kas tamlīdzīgs varētu iet pie sirds, un itin bieži - palīdzēt nodrošināt to, lai arī nākamās latviešu paaudzes no skolas iznāktu ar līdzīgi noraidošu attieksmi pret latviešu literatūru, kāda tā ilgus gadus bija man. Lita Silova gan uzsver, ka Skalbi parasti skata pārāk šauri, nesaskatot to pilno krāsu buķeti, kas ir viņa darbos, bet tur ir uzreiz divi aspekti, kas mani dara skeptisku. Pirmkārt, līdzīgi kā tas bija monogrāfijā par Poruku - tas pats fakts vien, ka autoram ir daudz citu darbu līdzās zināmajiem nevēsta, ka tie pārējie būtu visi vienlīdz labi un vienlīdz uzmanības vērti (un "Pēclaikā" man vismaz trūkst kaut kāda ceļveža - kas tad ir tas, kas Skalbem padevies labāk un kas ne tik ļoti labi, nespēju es noticēt, ka viss, izņemot pašu pirmo dzejoli, par kuru pats Skalbe iesmējis savā autobiogrāfijā, viņam padevās šedevra kvalitātē). Otrkārt, arī pati daudzveidība kā tāda jau nav nekāds kvalitātes rādītājs.
Kas šajā grāmatā, manuprāt, strādā vislabāk - tie ir fragmenti no Skalbes darbiem, kuri tomēr mudina - varētu paņemt kādu attiecīgo grāmatu un to izlasīt. Bet vienlaikus - šo citātu ir par daudz, un atkal jau man pietrūkst kaut kāda ceļveža. Silova uzskata, ka nav pareizi, ka Kanonā iekļautas tikai "Ziemas pasakas", jo Skalbem taču ir arī daudz citu pasaku, kas nav šajā krājumā. Tiesa. Bet vai tās patiešām ir visas vienlīdz labas un vērtīgas?
Jā, es apzinos, ka esmu lasītājs parastais, ka man noteikt trūkst padziļinātas izpratnes, lai es varētu tādus darbus kā "Pēclaiks" novērtēt pilnvērtīgi. Tomēr kā utilitārās pasaules pārstāvis es turpinu sekot principam, ka man grāmatu gadījumā būtisks kritērijs ir - lai tās būtu saistoši lasīt, un es nevaru teikt, ka šis lielais teksta blāķis, kur nozīmīga sastāvdaļa ir jau vairākkārt piesauktā "augu vārdnīca", man sagādāja kādu lasīšanas baudījumu. Tas ir darbs, šo grāmatu lasīt (starp citu - atšķirībā no vismaz daļas Skalbes darbu, ar kuriem man ir bijusi saskarsme, "Mazās piezīmes" ir izcilas!), līdz ar to labākais, ko par šo grāmatu varu teikt - tā man nekrita uz nerviem tik ļoti, kā to darīja "Pie augstā loga" par Poruku.
2024-07-27
comments powered by Disqus