Little Women
Nezinu, cik ļoti tas ir šokējoši, bet Luīzes Mejas Elkotas slaveno romānu "Mazās sievietes" (un vēl jo vairāk - tā turpinājumus), līdz ar to literārā mantojuma klātbūtne nekādi neietekmēja manu vērtējumu par filmu un es nevaru teikt kaut ko no operas: "Emma Vatsone galīgi nav Mega!" Protams, pēc filmas noskatīšanās kaut kādu fona informāciju esmu ieguvis, līdz ar to galīgi nezinošs arī nejūtos.
Ir vairākas lietas, ko ir vērts pieminēt, domājot par šo filmu. Pirmkārt, tā, protams, ir kostīmdrāma. Otrkārt, filmai ir pamatīgs Inception moments - tu skaties filmu par to, kā Džo Mārča raksta autobiogrāfisku grāmatu par savu un savu māsu dzīvi, un šai filmai pamatā ir Luīzes Mejas Elkotas (daļēji) autobiogrāfisks romāns par viņas un viņas māsu dzīvi. Un patiesībā tā droši tu nevari apgalvot, ka tas, kas ir redzams uz ekrāna, patiešām ar varonēm notiek, varbūt tas viss ir tikai rakstnieces fantāzija. Tiesa, šķiet, ka teju neviens, izņemot mani tā neuzskata, un maksimums, ko cilvēki ir gatavi atzīt par fantāziju, ir laimīgās beigas, par kurām filma diezgan izteikti atzīst, ka tās ir uzspiestas.
Stāsts, tātad ir par četrām māsām. Katrai no viņām ir savs īpašais talants. Džo - raksta, Megai ir aktrises dotības, Emija glezno, bet Beta - spēlē klavieres. Taču viņas dzīvo skarbos 19.gadsimta apstākļos, kad jaunām sievietēm vienīgā reālā iespēja izsisties dzīvē uz augšu ir izdevīgi apprecēties, taču māsas Mārčas nav tā audzinātas, lai izdevīgas laulības būtu viņu top prioritāte. It īpaši tas attiecas uz filmas centrā esošo varoni Džo jeb Džozefīnu, kuru atveido Sērza Ronana (viņa bija galvenajā lomā arī iepriekšējā Gretas Gērvigas filmā "Lady Bird", kura man patika, bet kuru pāris gadu laikā esmu 100% aizmirsis). Filmas ietvars ir grāmata "Mazās sievietes", kuru Džo raksta par savu ģimeni, lai gan, protams, viņai ir jānonāk līdz tam, kas tieši ir viņas literārais aicinājums. Un te man ir jānopauzē, lai pasūdzētos par mansplaining šajā filmā! Kopumā ir skaidrs, ka "Mazās sievietes" vēsta par to, cik ierobežotas tolaik bija sievietes iespējas jebko sasniegt šajā pasaulē un pastarpināti - ka arī mūsdienās pietrūkst problēmu, bet - kas ir nepieciešams, lai Džo sāktu rakstīt savu "mūža darbu" - vīrietis, kas viņai izskaidro, ka tas, ko viņa ir rakstījusi līdz šim, ir sūds? Un, protams, tas nebūs šāds tāds vīrietis, bet smukulītis Luijs Garels! Tas, manuprāt, mazliet izčakarē šīs filmas vērtību sistēmu.
Vienlaikus atzīstu, ka kopumā man filma patika - 19.gadsimta stāsts ir pasniegts gana piemēroti mūsdienu skatītājam, mazliet distancējoties no tā vēstījuma un iesaistot meta līmeni, vizuāli, protams, filma arī ir ļoti baudāma, bet paredzu, ka "nosēšanās atmiņā" ziņā tā galīgi nebūs izcila.
Ir vairākas lietas, ko ir vērts pieminēt, domājot par šo filmu. Pirmkārt, tā, protams, ir kostīmdrāma. Otrkārt, filmai ir pamatīgs Inception moments - tu skaties filmu par to, kā Džo Mārča raksta autobiogrāfisku grāmatu par savu un savu māsu dzīvi, un šai filmai pamatā ir Luīzes Mejas Elkotas (daļēji) autobiogrāfisks romāns par viņas un viņas māsu dzīvi. Un patiesībā tā droši tu nevari apgalvot, ka tas, kas ir redzams uz ekrāna, patiešām ar varonēm notiek, varbūt tas viss ir tikai rakstnieces fantāzija. Tiesa, šķiet, ka teju neviens, izņemot mani tā neuzskata, un maksimums, ko cilvēki ir gatavi atzīt par fantāziju, ir laimīgās beigas, par kurām filma diezgan izteikti atzīst, ka tās ir uzspiestas.
Stāsts, tātad ir par četrām māsām. Katrai no viņām ir savs īpašais talants. Džo - raksta, Megai ir aktrises dotības, Emija glezno, bet Beta - spēlē klavieres. Taču viņas dzīvo skarbos 19.gadsimta apstākļos, kad jaunām sievietēm vienīgā reālā iespēja izsisties dzīvē uz augšu ir izdevīgi apprecēties, taču māsas Mārčas nav tā audzinātas, lai izdevīgas laulības būtu viņu top prioritāte. It īpaši tas attiecas uz filmas centrā esošo varoni Džo jeb Džozefīnu, kuru atveido Sērza Ronana (viņa bija galvenajā lomā arī iepriekšējā Gretas Gērvigas filmā "Lady Bird", kura man patika, bet kuru pāris gadu laikā esmu 100% aizmirsis). Filmas ietvars ir grāmata "Mazās sievietes", kuru Džo raksta par savu ģimeni, lai gan, protams, viņai ir jānonāk līdz tam, kas tieši ir viņas literārais aicinājums. Un te man ir jānopauzē, lai pasūdzētos par mansplaining šajā filmā! Kopumā ir skaidrs, ka "Mazās sievietes" vēsta par to, cik ierobežotas tolaik bija sievietes iespējas jebko sasniegt šajā pasaulē un pastarpināti - ka arī mūsdienās pietrūkst problēmu, bet - kas ir nepieciešams, lai Džo sāktu rakstīt savu "mūža darbu" - vīrietis, kas viņai izskaidro, ka tas, ko viņa ir rakstījusi līdz šim, ir sūds? Un, protams, tas nebūs šāds tāds vīrietis, bet smukulītis Luijs Garels! Tas, manuprāt, mazliet izčakarē šīs filmas vērtību sistēmu.
Vienlaikus atzīstu, ka kopumā man filma patika - 19.gadsimta stāsts ir pasniegts gana piemēroti mūsdienu skatītājam, mazliet distancējoties no tā vēstījuma un iesaistot meta līmeni, vizuāli, protams, filma arī ir ļoti baudāma, bet paredzu, ka "nosēšanās atmiņā" ziņā tā galīgi nebūs izcila.
2020-05-01
comments powered by Disqus