Hipiji Latvijā
Līva Zolneroviča grāmatā "Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi" visnotaļ nopietni apskata to, kas tie hipiji tādi bija, no kurienes tādi radās, kā kustība attīstījās un kāds ir tās stāvoklis mūsdienās. Grāmata (pamatīgs ķieģelis) sastāv no divām daļām: pirmajā autore sniedz faktoloģisku informāciju un veic izglītojošo darbu, bet otrajā vārds dots pašiem bijušajiem (un daļā gadījumu - esošajiem) hipijiem, kas nepastarpinātā veidā stāsta savu ceļu šajā virzienā.
Nenoliedzami - uzzināju es no šīs grāmatas daudz, jo patiesībā man vispār līdz šim bija nulle izpratnes par to, ka padomijā pastāvēja cilvēki, kuri identificējās kā hipiji (lai gan - īsts hipijs nekad sevi par hipiju nesaukšot), par Gaujas nometnēm varbūt kaut ko pastarpināti varbūt biju dzirdējis, bet nezinu - kur, kad un kādā kontekstā. Kā izrādās - lai arī skaitliski hipiju, protams, nekad nebija sevišķi daudz, bet dažādi padomju varai ne sevišķi draudzīgi ļaudis savu ceļu mēģinājuši iet jau kopš sešdesmitajiem gadiem, turklāt kaut kādā mērā tas viss bija pretrunu plosīts pasākums - Rietumos izveidojusies hipiju kustība bija ideoloģiski kreisi noskaņota un noskaņota drīzāk labvēlīgi pret padomiju, kamēr padomijā - protams, ka nē, jo kāda gan jēga būt opozīcijai sistēmai, ja tev tā patīk? Vienlaikus - vēlīnāka perioda padomju hipijiem bija līdzīga situācija tam, kāda tā bija bijusi amerikāņiem pārdesmit gadus agrāk - doties karot uz Afganistānu bija tikpat nevilinoši kā citiem uz Vjetnamu. Taču hipiji nav un nebija tikai par "make love not war", tam visam klāt nāca vēlme izzināt sevi un pasauli, ar vai bez apziņu modificējošu vielu starpniecību, tiekšanās pēc garīguma, visādas austrumu reliģiskās prakses un tā tālāk (padomju hipijiem gan tur klāt nāca arī kristietība, kas valsts līmeņa ateisma apstākļos arī šķita diezgan seksīga).
Autore savu mājasdarbu ir izpildījusi pamatīgi, pētniecība veikta gan studiju ietvaros, gan arī "brīvā dabā", proti, pati Līva Zolneroviča kopš jaunības gadiem bija tiekusies pēc piederības hipiju pasaulei, un noteikti nevērtē visus šos procesus pilnībā no malas. Un tas man šķiet pieņemami - skaidrs, ka viņa ir mazliet "partejiska", proti, pozitīvi noskaņota pret savu izpētes tematu, bet man tas netraucē.
Grāmatā ir arī pretrunīgākas lietas: ne tas, ka tur ir daudz runāts par dažādām narkotiskām vielām un to, kā tās ietekmē lietotājus (līdzīgi kā Viļa Lācīša Dzīvē, narkotikās un rokenrolā), bet gan ar to, ka intervējamie cilvēki dzīves gaitā no hipijisma aizgājuši dažādos virzienos. Un nav jau brīnums - cilvēki gadu gaitā mainās (neatkarīgi no tā, ir viņi lietojuši hanku, fofas vai ciklodolu), mainās viņu pasaules uztvere, mainās vērtības. Viens, kas bijis dumpinieks un brīvas mīlestības atzinējs, kļūst par Liānu Langu. Cits kļūst par krievmīli. Kamēr kāds cits nemainās, un arī tas mēdz būt gan skaisti, gan skumji. Vienvārdsakot, viss ir sarežģīti, bet par to jau arī ir šī grāmata. Piemineklis laikmetam, kuru personīgi es īsti neesmu piedzīvojis. Bet Liāna Langa man reāli krīt uz nerviem ar savu prātuļošanu, ka viņa ar savu "konservatīvismu" tagad joprojām esot avangardā, un ar atmugurisku vēršanos pret kustību, kurai pati bijusi piederīga, līdzīgi senilā manierē, kā to savulaik darīja Anšlavs Eglītis. Proti, bez jebkādas niansētības, bez apziņas, ka jauniešiem vispār pieklājas cīnīties par citādu pasauli un pret to, ko viņi uzskata par netaisnu.
P.S. Lai arī apzinos, ka tā ir apzināta izvēle, tiecoties līdzināties "samizdata" estētikai, interviju daļa, kur teksts iet teju līdz lappuses malai, ir no lasīšanas viedokļa izcili nebaudāma. Citādi - vizuāli ļoti feina grāmata, ar lielisku vāka noformējumu, daudz fotogrāfijām.
Nenoliedzami - uzzināju es no šīs grāmatas daudz, jo patiesībā man vispār līdz šim bija nulle izpratnes par to, ka padomijā pastāvēja cilvēki, kuri identificējās kā hipiji (lai gan - īsts hipijs nekad sevi par hipiju nesaukšot), par Gaujas nometnēm varbūt kaut ko pastarpināti varbūt biju dzirdējis, bet nezinu - kur, kad un kādā kontekstā. Kā izrādās - lai arī skaitliski hipiju, protams, nekad nebija sevišķi daudz, bet dažādi padomju varai ne sevišķi draudzīgi ļaudis savu ceļu mēģinājuši iet jau kopš sešdesmitajiem gadiem, turklāt kaut kādā mērā tas viss bija pretrunu plosīts pasākums - Rietumos izveidojusies hipiju kustība bija ideoloģiski kreisi noskaņota un noskaņota drīzāk labvēlīgi pret padomiju, kamēr padomijā - protams, ka nē, jo kāda gan jēga būt opozīcijai sistēmai, ja tev tā patīk? Vienlaikus - vēlīnāka perioda padomju hipijiem bija līdzīga situācija tam, kāda tā bija bijusi amerikāņiem pārdesmit gadus agrāk - doties karot uz Afganistānu bija tikpat nevilinoši kā citiem uz Vjetnamu. Taču hipiji nav un nebija tikai par "make love not war", tam visam klāt nāca vēlme izzināt sevi un pasauli, ar vai bez apziņu modificējošu vielu starpniecību, tiekšanās pēc garīguma, visādas austrumu reliģiskās prakses un tā tālāk (padomju hipijiem gan tur klāt nāca arī kristietība, kas valsts līmeņa ateisma apstākļos arī šķita diezgan seksīga).
Autore savu mājasdarbu ir izpildījusi pamatīgi, pētniecība veikta gan studiju ietvaros, gan arī "brīvā dabā", proti, pati Līva Zolneroviča kopš jaunības gadiem bija tiekusies pēc piederības hipiju pasaulei, un noteikti nevērtē visus šos procesus pilnībā no malas. Un tas man šķiet pieņemami - skaidrs, ka viņa ir mazliet "partejiska", proti, pozitīvi noskaņota pret savu izpētes tematu, bet man tas netraucē.
Grāmatā ir arī pretrunīgākas lietas: ne tas, ka tur ir daudz runāts par dažādām narkotiskām vielām un to, kā tās ietekmē lietotājus (līdzīgi kā Viļa Lācīša Dzīvē, narkotikās un rokenrolā), bet gan ar to, ka intervējamie cilvēki dzīves gaitā no hipijisma aizgājuši dažādos virzienos. Un nav jau brīnums - cilvēki gadu gaitā mainās (neatkarīgi no tā, ir viņi lietojuši hanku, fofas vai ciklodolu), mainās viņu pasaules uztvere, mainās vērtības. Viens, kas bijis dumpinieks un brīvas mīlestības atzinējs, kļūst par Liānu Langu. Cits kļūst par krievmīli. Kamēr kāds cits nemainās, un arī tas mēdz būt gan skaisti, gan skumji. Vienvārdsakot, viss ir sarežģīti, bet par to jau arī ir šī grāmata. Piemineklis laikmetam, kuru personīgi es īsti neesmu piedzīvojis. Bet Liāna Langa man reāli krīt uz nerviem ar savu prātuļošanu, ka viņa ar savu "konservatīvismu" tagad joprojām esot avangardā, un ar atmugurisku vēršanos pret kustību, kurai pati bijusi piederīga, līdzīgi senilā manierē, kā to savulaik darīja Anšlavs Eglītis. Proti, bez jebkādas niansētības, bez apziņas, ka jauniešiem vispār pieklājas cīnīties par citādu pasauli un pret to, ko viņi uzskata par netaisnu.
P.S. Lai arī apzinos, ka tā ir apzināta izvēle, tiecoties līdzināties "samizdata" estētikai, interviju daļa, kur teksts iet teju līdz lappuses malai, ir no lasīšanas viedokļa izcili nebaudāma. Citādi - vizuāli ļoti feina grāmata, ar lielisku vāka noformējumu, daudz fotogrāfijām.
2026-08-16
comments powered by Disqus