Lovelace
Pirms nu jau vairāk kā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.
Filmas laikam jau pats efektīvākais paņēmiens slēpjas tajā, ka tā stāstu par Lindu, viņas vīru Čaku un "Dziļo rīkli" mums izstāsta divreiz. Pirmajā reizē mēs redzam to no fasādes puses - kā vēstījumu par seksuālās atbrīvošanas tēmu, dīvainu mīlasstāstu starp meiteni no konservatīvas kristiešu ģimenes un viņas vīru - ambiciozu čali, kurš pārliecina "investorus", ka viņa sievai ir visi dotumi, lai kļūtu par pornogrāfiskā kino karalieni. Sekojošā slava, pazīšanās ar Semiju Deivisu jaunāko un Hjū Hefneru, glamūrs un tā tālāk. Iespējams, šīs filmas daļas laikā tu vari pat (gandrīz) padomāt, ka varbūt tas pornobizness (vismaz septiņdesmitajos gados) nav tik traka padarīšana, bet tik vien kā (normālos apstākļos, ja nenotiek kas pretlikumīgs) pieaugušu cilvēku izklaides. Un tad sākas stāsta otrā versija.
Otrajā daļā mums rāda bieži tās pašas ainas - tikai ar turpinājumu, un šis turpinājums vēsta, ka Lindas vīrs Čaks Treinors bija vardarbīgs maita, kas sievu piespieda darīt to, ko viņš pats vēlējās, un tas, ko viņš vēlējās, parasti bija viens un tas pats - nauda narkotikām. Linda tikām tika sista, izvarota un pazemota tikai Čakam par prieku, un katrs viņas mēģinājums sadumpoties tika brutāli apspiests.
Saliekot šos abus stāstus kopā, aina veidojas diezgan drūma un biedējoša, lai arī racionālais manī liek uzskatīt, ka visticamākais, patiesība būs bijusi kaut kur pa vidu starp pirmo un otro variantu, kaut vai tādēļ vien, ka ar Čaka metodēm (atbilstoši šai filmai) Linda būtu pastāvīgi bijusi klāta tādiem zilumiem, ka viss "Deep Throat" uzņemšanas budžets tiktu ieguldīts kosmētikā to notušēšanai. Plus vēl filmā ignorētais apstāklis, ka "Rīkle" nebija ne pirmā, ne pēdējā filma ar viņas līdzdalību, līdz ar daudzas ainas tajā, domājams, ir vairāk scenāristu radītas skatītāju izklaidēšanai, nevis faktos balstītas. Taču tas jau pēc idejas ir normāli - nav jau tā, ka šī filma tiktu pozicionēta kā oficiāls un faktoloģiski precīzs Lindas Bormanes biogrāfijas atreferējums.
Par ko drīzāk es šai filmai izteiktu kritiku, tas ir apstāklis, cik ļoti tā ir "pieklājīga", ņemot vērā tās saturu. Skaidrs, ka tā nebūs tik atklāta kā "Deep Throat", taču ir diezgan amizanti, ka no oriģinālās filmas šajā ir pārfilmēti vienīgi komēdijveidīgie "sižeta skati", kuri turklāt tiek rādīti atkal un atkal, radot iespaidu, ka "Deep Throat" patiesībā primāri ir komēdija.
Varbūt savā ziņā tas arī ir labi, ka filmas veidotāji sevišķi necenšas ielīst savu varoņu galvās un līdz ar to Amanda Seifrīda un Pīters Sarsgārds varoņus drīzāk ilustrē, nekā iemieso, jo tā īsti man droši vien nemaz negribētos zināt, kas viņu galvās darās, tomēr lai man šī filma līdz galam patiktu kaut kā te acīmredzami pietrūka - īsti vairāk par "period piece" ar amizantām septiņdesmito gadu ēras frizūrām un tērpiem šī filma kļūt nespēj un īsti pat nemēģina.
Filmas laikam jau pats efektīvākais paņēmiens slēpjas tajā, ka tā stāstu par Lindu, viņas vīru Čaku un "Dziļo rīkli" mums izstāsta divreiz. Pirmajā reizē mēs redzam to no fasādes puses - kā vēstījumu par seksuālās atbrīvošanas tēmu, dīvainu mīlasstāstu starp meiteni no konservatīvas kristiešu ģimenes un viņas vīru - ambiciozu čali, kurš pārliecina "investorus", ka viņa sievai ir visi dotumi, lai kļūtu par pornogrāfiskā kino karalieni. Sekojošā slava, pazīšanās ar Semiju Deivisu jaunāko un Hjū Hefneru, glamūrs un tā tālāk. Iespējams, šīs filmas daļas laikā tu vari pat (gandrīz) padomāt, ka varbūt tas pornobizness (vismaz septiņdesmitajos gados) nav tik traka padarīšana, bet tik vien kā (normālos apstākļos, ja nenotiek kas pretlikumīgs) pieaugušu cilvēku izklaides. Un tad sākas stāsta otrā versija.
Otrajā daļā mums rāda bieži tās pašas ainas - tikai ar turpinājumu, un šis turpinājums vēsta, ka Lindas vīrs Čaks Treinors bija vardarbīgs maita, kas sievu piespieda darīt to, ko viņš pats vēlējās, un tas, ko viņš vēlējās, parasti bija viens un tas pats - nauda narkotikām. Linda tikām tika sista, izvarota un pazemota tikai Čakam par prieku, un katrs viņas mēģinājums sadumpoties tika brutāli apspiests.
Saliekot šos abus stāstus kopā, aina veidojas diezgan drūma un biedējoša, lai arī racionālais manī liek uzskatīt, ka visticamākais, patiesība būs bijusi kaut kur pa vidu starp pirmo un otro variantu, kaut vai tādēļ vien, ka ar Čaka metodēm (atbilstoši šai filmai) Linda būtu pastāvīgi bijusi klāta tādiem zilumiem, ka viss "Deep Throat" uzņemšanas budžets tiktu ieguldīts kosmētikā to notušēšanai. Plus vēl filmā ignorētais apstāklis, ka "Rīkle" nebija ne pirmā, ne pēdējā filma ar viņas līdzdalību, līdz ar daudzas ainas tajā, domājams, ir vairāk scenāristu radītas skatītāju izklaidēšanai, nevis faktos balstītas. Taču tas jau pēc idejas ir normāli - nav jau tā, ka šī filma tiktu pozicionēta kā oficiāls un faktoloģiski precīzs Lindas Bormanes biogrāfijas atreferējums.
Par ko drīzāk es šai filmai izteiktu kritiku, tas ir apstāklis, cik ļoti tā ir "pieklājīga", ņemot vērā tās saturu. Skaidrs, ka tā nebūs tik atklāta kā "Deep Throat", taču ir diezgan amizanti, ka no oriģinālās filmas šajā ir pārfilmēti vienīgi komēdijveidīgie "sižeta skati", kuri turklāt tiek rādīti atkal un atkal, radot iespaidu, ka "Deep Throat" patiesībā primāri ir komēdija.
Varbūt savā ziņā tas arī ir labi, ka filmas veidotāji sevišķi necenšas ielīst savu varoņu galvās un līdz ar to Amanda Seifrīda un Pīters Sarsgārds varoņus drīzāk ilustrē, nekā iemieso, jo tā īsti man droši vien nemaz negribētos zināt, kas viņu galvās darās, tomēr lai man šī filma līdz galam patiktu kaut kā te acīmredzami pietrūka - īsti vairāk par "period piece" ar amizantām septiņdesmito gadu ēras frizūrām un tērpiem šī filma kļūt nespēj un īsti pat nemēģina.
2017-01-10
comments powered by Disqus