Loving Vincent
Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk kā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.
Patiesībā arī sižets tomēr nebūt nav peļams - filmu varētu nosaukt par krimiķi, kura sākas ar to, ka galvenajam varonim viņa tēvs liek nogādāt mirušā van Goga pēdējo vēstuli viņa brālim, kas aizsāk ko līdzīgu mistērijai par tēmu, vai patiešām Vinsents van Gogs padarīja sev galu. Kā izrādās, šajā jautājumā patiešām pastāv šādas tādas teorijas, bet nav īsti svarīgi, cik tās ir patiesas, filmas doma primāri ir rādīt tās vietas, kuras viņš gleznoja sava mūža pēdējos mēnešos, iespēju robežās tam visam radot kaut cik sakarīga stāsta iespaidu. Kamēr pati par sevi sižeta līnija ir saistoša, tās realizācija lielā mērā liek domāt, ka tev darīšana ir ar kādu kvesta tipa datorspēli - galvenais varonis runājas ar sastopamiem personāžiem, pārvietojas starp uz kartes esošajām vietām, ievāc jaunu informāciju, tad konfrontē kādu iepriekš sastaptu personāžu, un tā tas iet uz riņķi, līdz mīkla ir vairāk vai mazāk atrisināta. Nē, nebija garlaicīgi to skatīties, tikai bija sajūta, ka scenāristi nebija paši talantīgākie šajā projektā iesaistītie cilvēki.
Kas šķiet diezgan interesanti - filmas varoņi no vienas puses ir reāli cilvēki, kurus van Gogs bija gleznojis, bet no otras - aktieri, kuri šos cilvēkus atveido. Kā noskaidroju nelielā dokumentālā lentē par šīs filmas tapšanu, aktieri bija nepieciešami, lai varoņiem dotu iespēju tikt pie dažādām sejas izteiksmēm, pozām un tā tālāk - māksliniekiem daļēji kopējot van Gogu, daļēji gleznojot aktierus. Ja ņem vērā to, ka filma primāri ir poļu kino projekts, kurā vēl daļa līdzekļu iegūta ar crowdfunding palīdzību, nav pārsteidzoši, ka gluži megazvaigznes tur nepiedalās (lai gan Chris o'Dowd, protams, var uzreiz atpazīt), bet par aktieriem sūdzību man nav. Patiesībā man vispār nav sūdzību - jau sākotnēji biju pieņēmis, ka šīs filmas galvenā vērtība ir tehnikā, kāda tā radīta, radot kaut ko pilnīgi jaunu no kaut kā nebūt ne tik jauna. Pēc tās noskatīšanās bija arī ļoti saistoši cauršķirstīt grāmatu ar van Goga gleznu reprodukcijām, par kuras eksistenci savā grāmatu plauktā biju pilnīgi aizmirsis.
Patiesībā arī sižets tomēr nebūt nav peļams - filmu varētu nosaukt par krimiķi, kura sākas ar to, ka galvenajam varonim viņa tēvs liek nogādāt mirušā van Goga pēdējo vēstuli viņa brālim, kas aizsāk ko līdzīgu mistērijai par tēmu, vai patiešām Vinsents van Gogs padarīja sev galu. Kā izrādās, šajā jautājumā patiešām pastāv šādas tādas teorijas, bet nav īsti svarīgi, cik tās ir patiesas, filmas doma primāri ir rādīt tās vietas, kuras viņš gleznoja sava mūža pēdējos mēnešos, iespēju robežās tam visam radot kaut cik sakarīga stāsta iespaidu. Kamēr pati par sevi sižeta līnija ir saistoša, tās realizācija lielā mērā liek domāt, ka tev darīšana ir ar kādu kvesta tipa datorspēli - galvenais varonis runājas ar sastopamiem personāžiem, pārvietojas starp uz kartes esošajām vietām, ievāc jaunu informāciju, tad konfrontē kādu iepriekš sastaptu personāžu, un tā tas iet uz riņķi, līdz mīkla ir vairāk vai mazāk atrisināta. Nē, nebija garlaicīgi to skatīties, tikai bija sajūta, ka scenāristi nebija paši talantīgākie šajā projektā iesaistītie cilvēki.
Kas šķiet diezgan interesanti - filmas varoņi no vienas puses ir reāli cilvēki, kurus van Gogs bija gleznojis, bet no otras - aktieri, kuri šos cilvēkus atveido. Kā noskaidroju nelielā dokumentālā lentē par šīs filmas tapšanu, aktieri bija nepieciešami, lai varoņiem dotu iespēju tikt pie dažādām sejas izteiksmēm, pozām un tā tālāk - māksliniekiem daļēji kopējot van Gogu, daļēji gleznojot aktierus. Ja ņem vērā to, ka filma primāri ir poļu kino projekts, kurā vēl daļa līdzekļu iegūta ar crowdfunding palīdzību, nav pārsteidzoši, ka gluži megazvaigznes tur nepiedalās (lai gan Chris o'Dowd, protams, var uzreiz atpazīt), bet par aktieriem sūdzību man nav. Patiesībā man vispār nav sūdzību - jau sākotnēji biju pieņēmis, ka šīs filmas galvenā vērtība ir tehnikā, kāda tā radīta, radot kaut ko pilnīgi jaunu no kaut kā nebūt ne tik jauna. Pēc tās noskatīšanās bija arī ļoti saistoši cauršķirstīt grāmatu ar van Goga gleznu reprodukcijām, par kuras eksistenci savā grāmatu plauktā biju pilnīgi aizmirsis.
2018-01-27
comments powered by Disqus