Kazhes pierakstu burtnīca

Nupat sapratu, ka manā apziņā bija apvienojošies divi savstarpēji ne gluži saistīti sākumskolniekiem paredzēti darbi bērniem - Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" grāmatas un TV raidījums "Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē". Un nav jau brīnums - abos darbos ir rudmataina meitene, kas risina noslēpumus, kas saistīti ar Latvijas izcilāko mākslinieku darbiem. Man nav līdz galam skaidrs, kurš radās pirmais - Mākslas detektīvu Poga vai Mazā Mula. Vienlaikus, kurš no šiem diviem lai arī nebūtu nācis pirmais, tas ir diezgan tipiski jebkurai jomai Latvijā, ka jebkuram oriģinālrisinājumam komplektā nāk kāds pārītis pakaļdarinājumu. Pēc tam gan nav svarīgi, kurš bijis pirmais: "Brum brum" vai "Dip dap" riteņi, kurš no kafijas kioskiem pie Vērmaņdārza, Printful vai Printify (šajā reizē gan tiešām abiem ir atradies gana vietas tirgū), kvalitātes sacensībā ne vienmēr uzvar tas, kurš bijis pirmais, vairāk te runa par to, ka jau tāpat mazajā tirgū allaž jebkuram labam risinājumam parādās kloni. Vispār gan laikam tā nav tikai Latvijas problēma - "Bolt" pret "Wolt", šķiet, ka nav Latvijā radusies neskaidrība.

Stāsts gan patiesībā nav par to, bet es vienkārši nevarēju neaiziet šajā beztēmā. Nē, stāsts ir par to, kā divi bērni nejauši no Jaungada ballītes mūsdienu Rīgā nonāk Jaņa Rozentāla gleznas "Princese ar pērtiķi" pasaulē, mēģinot sadzīt pēdas no gleznas pazudušajam pērtiķītim. Kā jau var nojaust, grāmatas pamata funkcija ir bērnus izglītot par Latvijas mākslas (un ne tikai mākslas) vēsturi, vienlaikus rūpējoties par to, lai mazajam lasītājam būtu interesanti. Un ar šo kombo Pastore tiek galā itin labi. Konkrētais izdevums, ko paņēmām bibliotēkā, gan bija vēl saistošs ar piezīmēm lappušu malās, kuru autors/autore itin nopietni pievērsās dažādu grāmatas elementu analīzei, tai skaitā - piekasoties kļūdām. Pēdējais aspekts mani, protams, īpaši iepriecina - saskarties ar vēl kādu, kuru satrauc tādi fēleri kā džeza plašu klausīšanās 1913. gadā (pat vārds "džezs" attiecībā uz mūziku tolaik vēl netika lietots, bet pirmais reālais džeza ieraksts tapa 1917. gadā). Vienlaikus skaidrs, ka šādas sīkas detaļas galīgi nevar uztraukt mazo lasītāju, Esterei grāmata patika un nu jau esmu apsolījies šodien atkal doties uz bibliotēku un apgādāties ar sērijas otro grāmatu. Uzslavēt noteikti varu arī Elīnas Brasliņas ilustrācijas, kas Pogai un Teo piešķīrušas skaidrus vaibstus.