W czerwieni

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.

Grāmatas sižetu atstāstīt vispār ir nepaceļams uzdevums. Vienojoša ir vieta: pilsēta Šuves, kura atrodas kaut kur Polijā, lai gan sajūtu līmenī - tālākos Ziemeļos, nekā Polijā tie varētu būt sastopami. Laiks - divdesmitā gadsimta pirmā puse, arī globālie pasaules notikumi Šuvēs mēdz pienākt, taču pāri visam te ir abstrakcija. Tēlu ir daudz, un viņi mainās kā kadri kaleidoskopā. Reizēm kāds no viņiem pagaist, lai tādā pat vai mazliet citā formā atgrieztos pēc kāda laiciņa. Pat reiz izšauta lode var atgriezties pēc vairākiem desmitiem gadu un grāmatas lappušu. Iespējams, tas ir maģiskais reālisms, taču Tulli šajā darbā ietilpina vairāk nekā tikai Gabriela Garsijas Markesa un viņa sekotāju pasauli. Reizēm vienas rindkopas ietvaros Tulli ietver visdažādākos literatūras žanrus, stilus un manieres. Un tā visa kļūst par daudz. Citkārt viņa pārsteidz tevi ar izcili precīziem raksturojumiem, bet tad atkal pēc brīža viss saturs aizpeld kaut kur uz sāniem. Tajā kokteilī, ko viņa šajā darbā ir ielikusi, līdzās jau piesauktajam Markesam es jūtu gan Kafku, gan Prustu, gan Tokarčuku, gan pat Jaroslavu Hašeku. Interesanta ir autores pieeja grāmatas tēlu (par varoņiem viņus saukt nekādi nevar) nāvei - tā ne vienmēr ir kategoriska nāve, personāžs var reizē būt miris un turpināt iesaistīties grāmatas darbībā. Jā, darbības te brīžiem ir ļoti daudz, bet citkārt tevi pārņem apziņa, ka tā nav īsta un visi tajā iesaistītie sen ir miruši, pat tad, ja gluži tā autore nav domājusi.

Tā, izlasījis šo grāmatu, es līdz galam neesmu sapratis, vai tā man patika vai nē. Droši varu teikt, ka tuvākajā laikā vēl kaut ko no šīs autores darbiem es necentīšos. Dīvains darbs, tur šaubu nav, bet īsti neko vairāk par to teikt es tāpat nespēšu.
2002-08-27
7.5
comments powered by Disqus