Mālpili - zivīm!
Sestdienas vakarā, pārrunājos piedzīvojumus ar Pastnieku, kurš allaž zvana divreiz, padzirdēju, ka Iveta ar Raiti un Gundaru plānoja svētdien doties kādā geoizbraucienā. Tā kā man nekādas vīzijas paša izdarībām šajā dienā nebija, visai bezceremoniāli uzprasījos līdzi. Tiesa, uz manu vaicājumu par brīvām vietām neviens nereaģēja, tālab es pieņēmu, ka cilvēki ir cūkas, neviens mani nemīl un ka nāksies vien pavadīt svētdienu vienīgā uzticamā drauga "Hektora" sabiedrībā. Vai arī tā gluži nepadomāju, bet tas lai paliek vēsturei.
Kā lai arī nebūtu, pārnācis mājās saņēmu ziņu no Gundara, ka varu tomēr braukt viņiem līdzi. Un tādu pašu - no Raita. Uzreiz atguvu ticību cilvēcei un zaudēju ticību Hektoram. Tā arī gadās.
Izbraucam ap desmitiem - tieši īstajā laikā, paspēju vēl no rīta mazliet apšņakarēt ceriņus vecāku dārzā un ieēst divas brokastis pirms došanās ceļā. Jau esot mašīnā, painteresējos - uz kurieni tad mēs plānojam braukt? Izrādās - uz Mālpili! Sehr gut - jau divas nedēļas, kā tur nav būts! Taču skaidrs, ka šoreiz būs daudz vairāk uzsvara uz slēpņošanu un mazāk uz dabas takām, jo kartogrāfisks fetišs nevienam no līdzbraucējiem nav novērots.
Krasta ielā piestājam Makdonalda un Statoila krustpunktā, kur Iveta apgādājas ar McD brokastīm, bet Raitis, kā jau smalks cilvēks - ar rīta šampanieti, pat glāzi no maķīša izdodas sarunāt. Es tikām neko kolorītu nedaru. Visi jau nevar, visiem jau nepienākas.
Pirmie pāris slēpņi tika atrasti vēl Rīgā - sekojot Ivetas "master plan", kurš gan bija mazliet iedragāts ar apstākli, ka viņa nebija slēpņus ielādējusi Garmin&39;ā. Tālāk piestājām gan zināmās vietās, gan nezināmās. Kaut kā pamanījāmies aizbraukt nepareizā virzienā, rezultātā nokļuvām Egļupē. Tur devāmies uz dzelzceļa tiltu meklēt slēpni, diži priecīgi gan tas neizvērtās, jo Raita virvju komplekts nekādi nebija liekams lietā. Ko darīt? Stutēt cilvēku trepes trīs stāvos? Kaut kā nešķiet droši. Braukt tālāk, atstājot slēpni citai reizei? Nē, padoties nedrīkst! Tepat simts metru attālumā ir tuvākās mājas, ierosinu - jāiet tur sarunāt aizņemties trepes. Ivetai doma nepatīk - kādu lai atrod pamatojumu, kam mums vajag trepes uz desmit minūtēm. Piedāvāju standarta atrunu - uzdoties par žurnālistiem. Gatavojam rakstu par dzelzceļu tiltu konstrukcijām un mums ir nepieciešams uz balsta nofotografēt mūsu modeli Raiti. Kad tuvojamies vajadzīgajai mājai, no tās tieši parādās jaunietis, nesot rokās kāpnes. Pavaicājam, vai tās varētu aizņemties uz 10 minūtēm. "Kam jums tās vajag? Gribat ņemt geocache?" Izrādās - puika arī ar slēpņošanu ir pazīstams. Kaut kā sākotnēji viņš gan mums kāpnes dot negrib, bet kad saņem atļauju no, šķiet, vecākā brāļa, tomēr iedod, un pat nāk mums līdzi uz patilti. Ar kāpnēm, protams, slēpņa iekarošana vairs nekādu sevišķu izaicinājumu nesagādā.
Tālāk dodamies uz objektu, kurš tiek dēvēts par noslēpumainu baseinu mežā. Vēlāk gan atklājas, ka nekā satriecoši noslēpumaina tur nav - tik vien kā pamesta skābbarības bedre. Toties šajā bedrē atrodam zalkti, kurš tur vai nu ir iekritis un netiek ārā vai arī sataisījies uz ziemas guļu. Pēc nelielas fotosesijas zalktis tiek izvilkts ārā. No sirds atvainojos zalkša kungam vai kundzei, ja tas bedrē bija nokļuvis apzināti. Vai vismaz apzinātāk kā mēs.
Nākamā pieturvieta ir patiešām brīnišķīga - pamesta ferma, pie kuras uzstādīts viens no skaistākajiem govju tēmas pieminekļiem, kādus man nācies redzēt - Lemberga Ventspils govis var tikai dvieļus padot šim šedevram, kurš gan nedaudz līdzinās tumsas pavēlniekam. Un loģiski, ka cilvēkam ir interesanti apskatīties, kas darās sātanam galvā. Kā izskatās - tur darās slēpnis.
Vēl paviesojamies kādā pienotavas dibenā, par ko man nekā sevišķi sakāma nav - vieta interesanta, bet tā kā Gundars nesadūšojas iespert dibenam ar kāju, plūdus neizbaudām.
Standarta slēpņotāju stilā līdz Mālpilij no Rīgas tiekam piecu stundu laikā, uzmeklējuši vēl pārīti slēpņu, izlemjam, ka būtu laiks iestiprināties. Biju dzirdējis, ka mani ceļabiedri ir skaistas dzīves cienītāji, kuriem geoizbraucienos būtiska sastāvdaļa ir restorāns ar kamīnu, un no personīgās pieredzes zināju, ka Mālpilī ar kamīnrestorāniem neko laba situācija nav. Kā izrādās, svētdienā pilsētas centrā iespēju paēst vispār nav, pat “Augustiņš” paņēmis brīvdienu. Ko nu? Ambiciozs lēmums - brauksim uz restorānu Mālpils muižā. Dzīvot skaisti taču nav aizliegts ar likumu, vai ne? Protams, jautājums, vai slēpņotāji gumijas zābakos un netīrām kājām labi iederēsies restorānā ar viesmīli un baltiem galdautiem, bet - to jau varam noskaidrot. Ceļā uz restorānu rodas vēl viena ambicioza doma - pasūtīt ēdienu un kamēr tas gatavosies veikt geopeldi uz Mālpils centra dīķa salu, kur, protams, atrodams slēpnis. Manuprāt, viena no episkākajām iecerēm, kāda piedzīvota slēpņošanas pasākumos.
Tā arī izdarām - pasūtam smalku ēdienu un paskaidrojam, ka mums vēl ir “darīšanas”. Pamatīgi gāž lietus, gaiss nemaz nav silts, ūdens arī nav kā piens, bet zināms taču, ka tie slēpņotāji nav īsti normāli. Slēpnis atrasts un ar mierīgu sirdsapziņu var doties pie kamīna, kuršgan nav iekurts, tajā tik vien kā deg sveces. Bet pēcpusdiena tāpat skaista un smalka. Pamazām apžūstam un izbaudām gastronomskās izvirtības. 
Pēc restorāna sevišķas motivācijas daudz slēpņot vairs nav, vēl tikai drusku kastīšu, tai skaistā pastaiga pa Mergupes dabas taku, kas jau pirms divām nedēļām veikta (bet tad tur nebija slēpņa), un var doties mājup.
Skaista, kontrastiem bagāta diena aizvadīta. Paldies Ivetai, Paldies pārējiem!