Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadītajā svētdienā notika turpinājums pirms pāris nedēļām aizsāktajam braucienam uz Mālpili. Dažas lietas bija mainījušās, citas palikušas tādas pašas. Pirmkārt, cits bija dalībnieku sastāvs. Kamēr Gundars pabeidza Latvijas robežas apceļošanu, sastāvs izkristalizējās sekojošs: Zē, Jēkabs, VZ, Zakse, Kaže.

Jebkurā braucienā notiek lomu sadalījums. Šajā reizē Zē un Zakse bija atbildīgas par sēņošanu (dažam labam izdevīgā veidā beigu beigās sēnes gan apēda Kaže - bija labas!), VZ bija atbildīgs par virvēm un šampanieti, Jēkabs - par sēdēšanu mašīnā un neiešanu pēc slēpņiem, Kaže - par stūres grozīšanu.

Iepriekšējo vakaru biju pavadījis Dueta Sandra muzikālajā pavadījumā, taču nepieciešamības agri celties dēļ mājās devos salīdzinoši saprātīgā laikā un pat nesagaidīju KODEK uzstāšanos.


Sākām visu tradicionāli kulturāli - ar piestāšanu Juglas Makdonaldā, kur Zē un Jēkabs ēda brokastis, būdami īpaši veselīga uztura cienītāji. Tikām VZ nopirka kaut kādu aizdomīgu kaktusa izcelsmes augli, ar kuru tik labi sadūrās, ka visas turpmākās dienas garumā ar plaķenēm vilka no rokām ārā adatas. Un, protams, nopirka šampanieti. Jo kas gan tas par kulturālas publikas izbraucienu, kas nesākas ar šampanieti brokastīs! Tāpat bija gardas maizīšu brokastis, jo VZ aizliedza Kažem pirkt pīrādziņus. Vismaz kāds seko tam, lai es nenobarotos!


Pirms tam gan tika apciemoti divi slēpnīši - viens pie torņa, kur Kaže jau bija kāpis un nebūtu kāpis vēlreiz, ja vien slēpnī būtu rakstulis (gadījumā, ja slēpņa autors Ābols lasa šo ierakstu - logbuks ir mitrs!), otrs veltīts Džekijam Čanam, kur Zakse veiksmīgi uzkāpa uz VZ pleciem.



Jau pēc ieturēšanās devāmies uz Garkalni. Tur pabijām pie slēpņiem, kuri man jau kādreiz bija bijuši atrasti, taču godīguma uzplūdos biju dzēsis savus logus (jo tajos laikos es pie šiem slēpņiem pašrocīgi ticis nebūtu). Vienu no tiem pamanījāmies neatrast. Pie otra pārliecinājos, ka joprojām īpaši savām līdzsvara spējām neuzticos, bet līdz konteinerim tiku un arī tas jau ir zināms progress. Zakse un Zē tikām visai aktīvi lasīja smiltenes.



Tad sekoja piedzīvojums ar Kvadraciklu sacīkstēm. VZ gan gribēja tajā vietā, lai dotos pēc slēpņa, izbraukt ar kvadru, un viņam droši vien būtu taisnība. Veids, kā mēs šo slēpni mēģinājām iekarot, nebija īsti pareizs, tāpēc par to neko nerakstīšu. Darbošanās ar žumāru man gāja švaki, toties zars krakšķēja labi. Beigu beigās īsti nezinu - atradām mēs slēpni vai nē, bet vismaz kokā pabiju.

Vēl viena būtiska iecere bija paviesoties Nītaurē. Kā nekā šajā apdzīvotajā vietā pasaulē nācis Latvijas prezidents Andris Bērziņš! Dabiski, ka man bija būtiski izveidot prezidentam veltītu slēpni - cieņas apliecināšana valsts vadītājam taču nav joka lieta. Protams, gandrīz sanāca fušieris - sākotnēji slēpni novietojām pie nepareizās skolas, nevis tās, kur augstās zinības apguvis nācijas līderis. Taču paspējām kļūdu savlaicīgi izlabot.



Un kur mēs braucām tad? Protams, ka uz Mālpili! Kāds bija pamanījies tur atkal izveidot jaunu slēpni (nē, tas nebiju es!), un karte bija jāattīra. Ne man gan, jo šādus slēpņus reliģisku apsvērumu dēļ ignorēju. Vēl nebijām devušies pēc slēpņa, jo Zakse pozēja ar cūku, kad Zē ieraudzīja maizi. Pie kādas ļoti aizdomīgas bodes no aizmugures bija pievesta svaiga, vēl gluži karsta maize. Ko šādā situācijā darīt? Protams, ka iepirkt, un daudz! Zem nojumes baudījām šo izcili neveselīgo produktu, iepazinām kaķi Murziku, kurš daļēji sekoja savam saimniekam, atradām slēpni un posāmies tālāk.




Ropaži, Kaže kokā, tuberkulozes slimnīca, vēl šis tas, un tad kārta svarīgākajai dienas daļai - kamīnam! Kā esmu iemācījies, slēpņojot ar kulturālu publiku, slēpņošana nav pilnvērtīga bez šampanieša brokastīs un agrāk vai vēlāk nonākšanu restorānā ar kamīnu. Ne obligāti tam ir jābūt smalkam restorānam, bet kamīns - tas ir absolūti obligāti.


Šoreiz gan restorāna izvēle nebija izcila - VZ rekomendētā iestāde Ikšķilē gan bija gana vizuāli simpātiska, bet price/performance ziņā varētu vēlēties ko vairāk. It kā viss gana simpātiski, bet - bez odziņas. Gulaša zupa, ko ēdu, bija garšīga, bet ne tāda, lai to atcerētos gadiem ilgi. Ne tā kā Mālpils muižas gaileņu zupa.


Tālāk jau principā atlika tik vien, kā braukt mājās, taču sanāca vēl viena negaidīta jautrība. Proti, piestājām Salaspilī pie kāda veca un man personīgi sen atrasta slēpņa. Es pat nekāpu laukā no mašīnas, bet pēc brīža bija paziņojums no pārējiem pasākuma dalībniekiem - būs vēl viena pieturvieta. Kāda? Lunaparks! Izrādījās, ka Salaspilī ir no leišiem atbraukuši karuseļi. Un ko gan citu vajag nopietniem nebūt ne pusaudžu vecuma cilvēkiem (un Jēkabam) svētdienas vakarā, ja ne karuseļus?

VZ teica - jālien Centrifūgā. Man, kā zināms, ir bailes no augstuma un mazliet - no ātruma. Tātad - kāda runa, jāpiedalās! Citi gribētāji gan neatradās, bet tāpat bija labi. Ja nu vienīgi kabīnē, kurā bija jāsēž, manas garās kājas ietilpa daļēji. Iesēšanās vismaz bija ļooooti komplicēta. Bet sajūtas toties tādas, ka pēc tam ilgi negribējās ēst!


Zē un Jēkabs vēl izmēģināja rallija sajūtas simulējošu kasti, un tad jau patiešām uz Rīgu. Varētu vēl pastāstīt par piedzīvojumiem ar mašīnas problēmām, to piestartējot, un vairākkārtējo stumšanu, bet ko nu par tādām lietām rakstīt. Šis tomēr ir izklaidējošs, nevis izglītojošs blogs. Ja būtu izglītojošs, tu te uzzinātu kaut ko par Mālpils vēsturi vai vismaz par zivīm. Bet te cilvēkiem vienas vienīgas muļķības prātā!


P.S. Paldies VZ un Zaksei par bildēm! (pāris bildes pie raksta arī no autora personīgās kolekcijas)