Kazhes pierakstu burtnīca

Dāmas un kungi! Kā nelielu atelpu no apjomīgā Balkānu bamšļa mēs jums piedāvājam iepazīties ar kādu pilnīgi citu dzērienu - Maltās gaļas kokteiļa jeb aprakstu tam, kā man gāja Vidusjūras Maltā (pretstatā tam, kā man gāja Latgales Maltā, par ko šeit neko nestāstīšu).


Sākās viss gaužām triviāli - sēdēju kādu vakaru mājās un domāju par tēmu "sen nekur nav būts". Ar gurdenu skatienu nopētīju Eiropas karti. Kā tur ir ar vēl neapmeklētajām Eiropas valstīm? O, varētu aizbraukt uz Maltu! Un tā arī notika - pasūtīju sevi aviobiļeti Kauņa-Malta-Kauņa un devos uz nedēļas nogali siltās jūras krastā.

Ceļojums bija gaužām īss - ceturtdien vakarā ierados Maltā, bet svētdien pusdienlaikā jau devos mājup. Taču vismaz minimāla deva plānošanas tāpat bija nepieciešama. Proti, vajadzēja izdomāt, kā īstenot nokļūšanu Kauņā un atceļā - mājās no Kauņas, un kaut ko izdomāt ar naktsmītnēm. Bija doma ceturtdienu pavadīt strādājot viena draudzīga lietuviešu startup birojā Viļņā, bet no tā nekā nesanāca. Bija doma trīs naktis Maltā kaučsērfot, bet arī no tā nekā nesanāca. Rezultātā uz lidostu devos ar mikroautobusu (kā pasažieris, nevis pie stūres), bet Maltā atradu diezgan lētu naktsmītni caur airBnB. Ar to plānošana arī beidzās - par tādiem sīkumiem kā "ko es Maltā darīšu?", "kas tur ir apskates vērts?" un "kur ēdīšu vakariņas?" kaut kā nebija ne laika, ne vēlmes domāt, pieņēmu, ka šīs lietas varēs arī improvizēt.

Maltā es ierados nedaudz pēc desmitiem vakarā. Naktsmītnes īpašnieks bija izrādījies ļoti laipns un atbrauca man pretī uz lidostu, tādējadi aiztaupot nepieciešamību domāt, kādā veidā lai vēlu vakarā nokļūstu savā miestā ar nosaukumu Qormi. Patiesībā laipna, šķiet, bija viņa sieva, jo pats īpašnieks sēdēja pasažiera, nevis šofera vietā. Uzreiz vērts piebilst - šoferis Maltā sēž labajā pusē (jo tur ir arī stūre) un satiksme notiek tā, kā to varētu gaidīt bijušajā britu kolonijā - pa kreiso pusi. Saņēmu norādījumus par tuvumā atrodamajiem bāriem (vienatnē uz tādiem gan neeju), to, kur no rīta atradīšu autobusu uz Maltas galvaspilsētu Valetu (biju jau izlēmis turp iet ar kājām) un ka lidostā būs jāierodas ne mazāk kā pusotru stundu pirms izlidošanas (izklausās apšaubāmi, bet nu labi). Istabiņa man bija vienkārša un askētiska - bet būtiskākais, ka ar tualeti un dušu numurā, kas ar 15 eiro cenu par nakti šķita gluži labs variants.


Tā kā vēl nebija gluži bezdievīgi vēls, izmantoju iespēju aiziet un atrast savu slēpni numur 3000. Līdz tuvākajam slēpnim no manas dzīvesvietas (ja neskaita kādu multi, kuru pa tumsu noteikti nevēlējos risināt) bija nieka 1.8 kilometri, apvidus lauciniecisks, viss tumšs un neapgaismots - kālab gan lai uz šādu vietu neaizietu? Turklāt vismaz kaut cik apskatījos, kā izskatās Qormi tumsā, kas arī bija labi, jo nākamos divus vakarus līdz tumsai jau biju atgriezies savā istabiņā. Pēc Latvijas standartiem gan slēpnis, kur aptuveni pusotru metru jāpakāpjas kokā, īsti Terrain 4 prasībām neatbilstu, bet apaļas jubilejas slēpnim nebija nemaz tik slikti. Tad gan bija laiks doties gulēt, kaut vai tāpēc, ka saimnieks bija pavēstījis, ka Internets tikšot salabots vien nākamajā rītā.


Pamodos es ļoti savlaicīgi - ap sešiem trīsdesmit, un tā kā nekā ēdama man nebija, ātri vien varēju doties ielās. Mans sākotnējais plāns bija aiziet ar kājām līdz Valetai un tad rīkoties atbilstoši situācijai - proti, absolūti nezināju, kā grasījos aizvadīt manā rīcībā esošo laiku Maltā. Gan jau būs interesanti, tā aptuveni varētu raksturot manu loģiku. Kaut ko tomēr vajadzēja ieēst, tāpēc nogāju gar iepriekšējā vakarā noskatīto "Lidl", kur apgādājos ar siermaizēm un apelsīnu sulu. Veikala apmeklējuma rezultātā gan izvēlējos kaut kādu dīvainu ceļu centra virzienā - vispirms gāju gar hipodromu pa šosejas malu (bez tādām ekstrām kā nomale vai trotuārs), tad nokļuvu lokveida krustojuma priekšā, kur man nebija nekādu cerību tikt vajadzīgajā virzienā, jo mašīnu plūsma bija nemitīga un ļoti strauja. Nācās kādu gabalu kātot atpakaļ līdz virszemes pārejai.


Lai padarītu situāciju tavās acīs, dārgo lasītāj, pažēlošos par problēmām ar kājām, kas mani piemeklēja šajā rītā - biju uzvilcis jaunas zandales, kuras nopirku jau ceļā uz Kauņas autobusu, līdz ar to tās galīgi nebija iestaigātas un ātri vien noberza tulznas. Tā kā sapratu, ka ilgstoša šāda staigāšana būs mokoša, izvēlējos praktisku, bet vienlaikus ne gluži populāru variantu - novilku zandales un tālāk gāju basām kājām. Kā teikt - nejutos Maltā pietiekami uzkrītošs - milzīga auguma, gaišiem matiem, hūtē un ar fotoaparātu kaklā, dabiski, ka vēl vajadzēja kļūt par baskāji.


Ja tu domā, ka šādā veidā izpelnījos ļoti daudz apkārtējo skatienu, tev nebūs gluži taisnība - Maltā kā jau tas vecajā Eiropā ir pieņemts nevienu sevišķi neuztrauc tas, kā tu izskaties un ģērbies - viss ir pieņemams un pierasts. Un man vismaz šķiet, ka neviens mani par bezpajumtnieku neuzskatīja un ne tikai tāpēc, ka bezpajumtnieki reti kad ir bruņojušies ar fotoaparātu, Garmin GPS ierīci un vēl GPS pulksteni.


Valeta visai labi raksturo to, ko Maltā var redzēt arī citviet - kaļķamens būves, daudz mūrējumu, skaistas, bet vienveidīgas baznīcas, mazstāvu apbūve un itin visur - diezgan daudz cilvēku. Nedaudz apbēdināja, ka sāka līt lietus - man jau pilnībā bija pieticis nokrikšņu Balkānu ceļojumā, lai Maltā varētu iztikt bez šī prieka. Labi gan, ka šeit vismaz bija silts, varētu pat teikt - ļoti silts, tāpēc lietum vienīgā vaina bija tajā, ka vajadzēja noslēpt somā fotoaparātu, kurš nav gluži ūdens izturīgs.


Sevišķi ilgi pa Valetu staigāt nebija īsti iespējas - tā kā vēsturiskajā pilsētā mīt vien 7000 cilvēku, skaidrs, ka nekāda megapole tā nav. Vispār interesanti - Malta ir mežonīgi blīvi apdzīvota (teritorija līdzvērtīga Salas novadam Latvijā, bet ar 100 reizes vairāk iedzīvotājiem nekā Salas novadā), bet iedzīvotāju skaita ziņā lielākajā tās pilsētā ir tikai drusku pāri 20&39;000 cilvēku. Kaut kā tas šķiet visai nenopieti, bet fakts. Tāpēc izlēmu doties tālāk - uz Sliemu (kurā, ja kas, dzīvo 15&39;000 cilvēku). No galvaspilsētas tā atrodas mazāk kā kilometra attālumā (Maltā ģeogrāfija vispār ir viena ļoti īpatnēja padarīšana), bet nokļūšana turp ar kājām nemaz tik ātra nebūtu - katra pilsēta atrodas uz savas pussalas un no vienas centra līdz otrai būtu visai labs ejamais gabals. GPS kartē ieraudzīju, ka netālu no manas atrašanās vietas vajadzētu būt kuģītim uz Sliemu, un izlēmu izmantot tā sniegtos pakalpojumus. Patiešām - kuģītis bija, jāgaida bija ne vairā kā 5 minūtes (jābrauc arī ne vairāk) un jāmaksā par šo prieku 1.5 eiro - ne tā baisāka nauda, lai nebūtu jāiet 6 kilometri apkārt. Un vispār man patīk lietot tādus transporta līdzekļus, kas Latvijā nav sevišķi izplatīti (doma braukt uz Sliemu ar autobusu man pat prātā neienāca).


Nezinu, vai pie vainas bija noskaidrojušies laika apstākļi vai arī tā ir objektīva realitāte, bet Sliema šķita daudz tūristiskāka par Valetu - it visur suvenīru bodes, daudz dzird krievu mēli, viss glancētāks un uzpucētāks. Izlēmu kaut ko uzēst, bet tā kā sēdēt kafejnīcā īsti negribējās, nopirku visai jaukā ceļmalas bodītē ciabatu ar vistas gaļu un 0,6 litrus svaigi spiestas apelsīnu sulas un to visu sevī iepildīju vienkārši sēžot uz soliņa. Ceļojot vienatnē parasti nav sevišķas intereses uzdzīvot pa kafejnīcām un lokāliem, tālab no uztura viedokļa Maltas brauciens sanāca visai askētisks. Protams, ja ignorē vairākus apēstos saldējumus.


Atradu abus Sliemā novietotos slēpņus un tad pat īsti nezināju - kur un kāpēc lai dodos tālāk. Klīdu vienkārši uz priekšu, līdz ceļa malā ieraudzīju izkārtni "Car rental. Scooters. Bicycles". Tur nebija divu domu - man vajag riteni, pretējā gadījumā nāksies sākt pārvietoties ar autobusu - un to nu gan es negribēju. Pavaicāju vīram suvenīru bodē, pie kuras bija šī izkārtne, vai riteni patiešām iespējams dabūt - jā, patiešām iespējams. Būs gan 15 minūtes jāuzgaida, kamēr riteni atvedīs. Šāds gaidāmais laiks man šķita pieņemams, tālab... uzgaidīju. Atbrauca puisis, izvilka no busiņa aizmugures itin normāla paskata kalnu divriteni (labi, ka ne pilsētnieku, jo mani plāni diez vai aprobežojās ar došanos uz krogu "Coach and Horses", kuru atbilstoši TripAdvisor apmeklē visi Maltas hipsteri). Līdzi ritenim tika izsniegta arī rezerves kamera, pumpis un veloķivere. Par pēdējo puisis gan apvaicājās, vai tādu grasos izmantot vai arī braukšu hūte. Nenoliedzu, ka reizēm stils ir svarīgāks par drošību, bet valstī ar kreisās puses satiksmi ķivere kaut kā šķita prātīgs risinājums.


Tā kā velosipēds man deva iespējas nosegt lielāku apskatīto Maltas daļu, izlēmu pirmām kārtām braukt uz salas tālāko Austrumu galu. Nekādas sevišķas loģikas šajā izvēlē nebija, bet šāds virziens nebija sliktāks par jebkuru citu. Par ceļamērķi noteicu Svētā Toma torni Marsaskalas ciematā - šo torni 17.gadsimta sākumā uzbūvēja Hospitāliešu ordenis un līdz mūsu dienām tas saglabājies labā stāvoklī. Un pie tā atrodas slēpnis. Sākotnēji mani mazliet uztrauca braukšana pa kreiso ceļa pusi, bet ļoti ātri apradu ar to - patiesībā ar riteni jau tas ir pavisam vienkārši - tikai turies pie savas malas un esi piesardzīgs krustojumos, tad gan viss būs labi. Tā kā ārzemēs braucot ar riteni vienmēr esmu piesardzīgs, ne tikai krustojumos, tad nekādu starpgadījumu ar braukšanu nebija. Aizbraucu līdz tornim, atradu slēpni un sapratu - būtu tā kā laiks nopeldēties!


Turpat netālu bija pludmale - kā tas Maltā ir raksturīgi - akmeņaina, taču novērtēju kādu citu faktoru - neviena cilvēka redzamības zonā. Nē, es neesmu gluži tik ļoti kautrīgs, lai man obligāti būtu jāpeldas cēlā vientulībā, taču veselais saprāts apgalvo, ka labāk lielu daudzumu mantu atstāt nepieskatītas vietā, kur nevienam neradīsies iespēja redzēt, ka tur šādas mantas ir. Ūdens nebija gluži silts, taču perfekti dzidrs - tāds, ka vietās, kur ūdens ir pāri galvai, joprojām vari perfekti skaidri redzēt dibenu. Jūras dibenu, nevis savu. Sanāca gan dīvaini, ka mazāk kā pusstundu vēlāk notika otra pelde - aizbraucu līdz nākamajam ragam, kur vajadzēja būt slēpnim, bet to pat īsti nesāku meklēt, jo ieraudzīju, ka pavisam netālu (ne vairāk kā 50 metrus no manis) priekšā bija akmens arka jūrā - eja, kurai var izpeldēt cauri. Dabiski, ka man vajadzēja uz turieni aizpeldēt, ko arī veiksmīgi izdarīju. Tiesa, kādā brīdī ar mani joku izspēlēja pārāk skaidrais ūdens, kurā bija grūti saprast, kas atradās dziļāk un kas seklāk - atsitu ceļgalu pret akmeni, kurš šķita esam ļoti dziļi, bet patiesībā - vien dažus desmitus centimetru zem ūdens virsmas. Kopumā tomēr pelde bija izcili patīkama!


Ceļš mani aizveda uz Ghar Dalam - Maltas ievērojamāko alu, kura gan nav ievērojama ar savu dziļumu, velvju augstumu vai jebkādām citām normālam tūristam aktuālām pazīmēm, bet gan ar to, ka tajā atrastas ļoti daudzas liecības par salas senvēsturi - gan dažādu dzīvnieku (nīlzirgs, zilonis), kuri sen vairs Maltā nav sastopami (sen = desmitiem vai pat simtiem tūkstošu gadu), kauli, gan senākās liecības par cilvēka klātbūtni Maltā. Par to, vai šīs alas un tai blakus esošā muzeja apmeklējums patiešām bija 5 EUR vērti, varētu pastrīdēties, bet vismaz kaulu krājumi muzejā bija iespaidīgi un šādi tādi vēsturiski fakti mani ieinteresēja, lai arī pati 144 metrus dziļā ala (no kuras turklāt tūristiem atvērta tikai puse) galīgi nav grandioza.


Toties nākamie punkti, kurus apmeklēju, gan bija ļoti iespaidīgi. Vispirms paviesojos vietā ar nosaukumu Zilais Grots. Kas tas tāds? Raksturošu ar līdzību - iedomājies, ja Gūtmaņa ala atrastos jūrā un būtu no drusku cietākas klints? Apmēram tā, turklāt patiesībā Zilajā Grotā tādu Gūtmaņalu ir vairākas. Skats neapšaubāmi iespaidīgs. Pēc tam devos uz netālu karsta kriteni. Dabiski, ka esmu apmeklējis kritenes tepat Latvijā Skaistkalnes pusē un arī leišos, bet Il-Maqluba kritene tās sit pušu gan dziļumā (15 metri), gan plašumā (300 metri pa perimetru). Un ar to, ka kritenes dibenā ir slēpnis, piekļuve kuram ir gana saistoša - sākumā tu rāpies lejā pa akmenī cirstām kāpnēm, tad izlien pa apakšu uz kāpnēm uzkritušam pamatīgam akmenim, tad - nolaidies dažus metrus lejā pa šajā vietā atstātu virvi, visubeidzot - izlauzies cauri džunģļiem, kas saauguši kritenes dibenā. Reti gadās, ka man kāds slēpnis sagādātu īstu gandarījumu, bet šis bija viens no tādiem gadījumiem.


Pēc šī lieliskā slēpņa atrašanas man parādījās azarts turpināt aktīvu slēpņošanu, kas gan tipiski noplaka jau nākamā slēpņa neatrašanas laikā. Nē, es tomēr neesmu radīts slēpņošanai bez jautras kompānijas ar šampanieti! Vēl gan paviesojos kādā alā, kura nez kādēļ nosaukta par "Cow cave", bet principā pamazām virzījos uz savas naktsmītnes vietas pusi. Gan tādēļ, ka pamazām nāca virsū pagurums (kā nekā diena bija ļoti karsta un pēcpusdienā saule svilināja tik labi, ka nākamajā dienā nācās vilkt kreklu ar garām rokām, jo jau tāpat biju kļuvis sarkans), gan apzinoties, ka tumsa dienvidos vasarā iestājas daudz ātrāk kā mūsu galā un nedaudz pēc astoņiem ir jau nakts. Iebraucu vēlreiz Lidlā paņemt ko ēdamu vakariņām (izlēmu, ka man nav nekādas motivācijas kaut kur restorānēt) un jau ap astoņiem biju savā istabiņā. No vienas puses - agri. No otras - tā kā biju laukā izgājis bez desmit septiņos, tad drusku jau pa āru izdzīvojies biju. Dienas bilance - 12 kilometri ar kājām, 53 - ar velo. Riteņbraukšanas distance patiesībā smieklīgi maza, bet nekur jau sevišķi nesteidzos, turklāt bija gan jāpeldas, gan jāložņā pa kriteni, gan pat jāapmeklē muzejs. Patiesībā vakarā bija tik labs nogurums, ka pat nesaņēmos turpināt Balkānu ceļojuma aprakstu - vienkārši aizgāju gulēt. Nu, labi, uzreiz gulēt neaizgāju, bet pāris stundas uzspēlēju jaunāko "Broken Sword" (nākamajā vakarā spēle tika piebeigta), gulēt tomēr aizgāju gana savlaicīgi, lai nākamajā rītā atkal pusseptiņos būtu augšā.



Tā arī bija - pamodos agri, un labi, ka tā, jo plāni šai dienai bija apjomīgi. Atkal jau no mājām startēju drusku pirms septiņiem un uzņēmu kursu tieši uz Rietumiem. Šīs dienas pamata uzdevums bija apmeklēt Gozo - otro lielāko Maltas arhipelāga salu. Patiesībā Malta sastāv no itin daudzām salām, taču no tām apdzīvotas ir tikai trīs - lielāko tā arī sauc Malta, pārējās apdzīvotās ir Gozo un Komino. Pēdējā gan ir tikai nosacīti apdzīvota - pastāvīgu iedzīvotāju tur gandrīz nav, taču tūristu sezonas laikā gan netrūkst. Ja manā rīcībā būtu vēl viena diena, droši vien tieši Komino es to būtu veltījis, bet tā nācās iztikt tikai ar Gozo. Ja kas - Gozo, kā atzinuši viedi prāti, esot sala, kurā Homēra "Odisejā" mitinājās burve Kalipso, kas savos valgos ilgu laiku turēja Odiseju.

Uz Gozo var nokļūt ar prāmi, bez līdz prāmim vēl ir jānokļūst. No Qormi - 25 kilometri. Patiesībā sanāca pat vairāk, jo pāris reizes nepamanīju, ka navigators man ieteica braukt citādi, nekā manis izvēlētajā variantā. Turklāt tobrīd vēl nebiju sapratis, ka GPSam jāpavēsta, ka vēlos maršruta plānošanu kājāmgājēju prasībām, jo riteņbraucējiem tas piedāvā tādu pat variantu kā mašīnām. Situāciju īpaši jauku darīja apstāklis, ka šajā dienā bija būtiski labāks (lasi - stiprāks) vējš nekā iepriekš un ka Maltas Rietumu gals ir daudz pauguraināks par tās Rietumu pusi. Protams, ir jau patīkami kādu kilometru vienā piegājienā braukt lejā no kalna, bet tam sekojošie posmi pret kalnu gan daudz prieka nesagādāja, lai neteiktu vairāk. Biju rēķinājies, ka līdz prāmim nokļūšu pusotras stundas laikā, bet nācās braukt ilgāk par iecerēto. Kas mani pārsteidza - jau pulksten septiņos ielas un ceļi bija dzīvības pilni, tā arī nesapratu, kāpēc maltieši ceļas tik mežonīgi agri. Par ko viņi domā? Vai viņi nezina, ka ir dienvidnieki?


Sākotnēji nebija skaidrs, ko man vajadzētu darīt ar velosipēdu - vai tādu vispār var ņemt uz prāmja, vai esmu autobraucējiem rada vai kājāmgājējiem. Iegāju terminālī, tur priekšā - baisākā rinda bez jebkādas dzīvības. Iestājos tās galā, pēc kādām 10 minūtēm rinda milzīgā tempā virzās garām kasei. Biļetes neviens nepērk, neko nesaprotu. Pavaicāju meitenei pie lodziņa - kā darīt ar riteni. Atbilde - ej laukā un pie mašīnām. Tā arī izdarīju. Uz prāmja tiku ļoti operatīvi, biļeti nopirkt gan neviens nepiedāvāja. Pieņēmu, ka tā būs jāpērk atceļā. Kā izrādījās - pareizi pieņēmu.


Gozo no Maltas šķir aptuveni 5 kilometri, plus vēl pa ceļam sanāk nobraukt gar Komino, tā ka vismaz krastus šai salai ieraudzīt sanāk. Prāmis bija gana steidzīgs - brauca ar ātrumu tuvu 20 kilometriem stundā, tā ka par pārmērīgu laika patēriņu varēju nežēloties. Šķiet, ka nebija vēl ne pulksten desmit, kad spēru savu kāju Gozo krastā. Šeit mans mērķis bija gluži vienkāršs - apbraukt salai apkārt.

Plāns gana vienkāršs, bet nebūt ne viegls. Gluži pa perimetru izbraukšana te nespīdēja, jo krasti Gozo ir klinšaini un skarbi, un tikšana pie jūras parasti ir saistīta ar nepieciešamību iebraukt kādā strupceļā (vai ne gluži strupceļā, bet vismaz ceļā, kas nekur tālāk neved, tātad laikam tomēr tas ir saucams par strupceļu). Un šādi izbraucieni pie jūras, protams, ir saistīti ar izcili jauku nobraucienu jūras virzienā un nebūt ne patīkamu atgriešanos atpakaļ augšējā līmenī. Visai bieži manā gadījumā tas beidzās ar riteņa stumšanu, jo braukt ar mazu pārnesumu un lēnām tāpat nav ne prieka, ne jēgas. Toties kopumā jāatzīst, ka Gozo ir skaistāka par Maltu - tā kā šeit reljefs ir pavisam koncentrēts, skati visu laiku ir elpu aizraujoši. Galvenokārt gan, protams, priecē dīvaini klinšu veidojumi, bet ne tikai tie. Pāris reizes, protams, nopeldējos, tai skaitā jaukākā bija pie klinšu tilta - tā sauc šo objektu, uz kura gan oficiāli kāpt ir aizliegts, bet visi kāpj tāpat, bet tā pakājē ir tāds kā jūras baseins - klinšu ieskauts jūras pleķītis, kurā atveldzēties Maltas tveicē.


Nekādi sevišķi piedzīvojumi man Gozo neatgadījās - tik vien kā braukāju ar riteni, pamazām slēpņoju, paviesojos Gozo lielākajā pilsētā Viktorijā, kuras viduslaiko cietoksnī apskatīju patvertnes, kas izbūvētas Otrā Pasaules kara laikā, piesargoties no vācu uzbrukuma (kas, cik saprotu, nopostīja Valetu Maltas salā) - cietoksnis bija tiešām interesants, un vēl muzejs ar bezmaksas ieeju - ko gan tāds budžeta ceļotājs kā es vēl vairāk varētu vēlēties? Kaut ko mazliet uzkodu, fotografēju apbrīnojamos skatus, kuri gan bildēs sanāk sīciņi (ko citu var gaidīt, fotografējot ar zivjacs objektīvu?), un tā arī diena pagāja. Uz pēcpusdienu sāku jau mazliet satraukties par to, lai savlaicīgi nokļūtu atpakaļ galvenajā salā, lai varētu pirms tumsas sasniegt savu guļvietu, jo doma braukt ar riteni pa tumsu Maltā mani nemaz nevilināja - vienīgais lukturis man bija telefonā, un uz to labāk sevišķi nepaļauties, bet autovadītāji te ir visai īpatnēji - tā arī nesapratu, cik bieži viņu pīpināšana ir agresīva, cik bieži - sasveicināšanās ar kaimiņiem, un kur nu vēl ieradums nobloķēt lauku ceļu abos virzienos, jo tev pretī braucis draugs, ar kuru nepieciešams aprunāties tepat, neizkāpjot no mašīnas!


Atceļā ar prāmi man sevišķi nepaveicās - iebraucu ostā tieši tajā brīdī, kad tas devās prom, līdz ar to nācās 45 minūtes gaidīt nākamo. Sagaidīju. Aizbraucu. Ceļam uz Qormi nācās vien pamatīgi iespringt - labi vēl, ka Garmin šoreiz man deva viltīgus padomus, kā braukt iespējami taisnāk, rezultātā Qormi ierados gandrīz precīzi astoņos. Vēl aizsteidzos uz veikalu pēc pārtikas un tad - atpūsties! Dienas bilance - 100 kilometri. Varētu teikt - tas taču nav nekas! Un zināmā mērā būtu tiesa, taču karstums, kalnains ceļš un citi līdzīgi apstākļi liek apgalvot, ka rezultāts tomēr bija diezgan labs. Īpaši situāciju sarežģīja apstāklis, ka reizēm lejā nācās braukt pa šauriem līkumainiem celiņiem ar ļoti dīvainu asfaltu tā, ka nācās lejup braukt ar izspiestām bremzēm, tādējādi negūstot labumu pat no stāvākajiem nobraucieniem. Bet neuztver to kā attaisnojumu un žēlošanos - viss man patika, vienkārši saku - tik viegli tomēr nebija!





Un tā jau pienāca pēdējais rīts. Vispār jau daudz laika atlicis nebija, vajadzēja vēl nodot velosipēdu un tad uz galu. Aizbraucu uz pilsētiņu Mdina, kur apskatīju vēl vienu cietoksni, tad - izbijušās Maltas vienīgās dzelzceļa līnijas tuneli (600 metri tuneļa 13 kilometru līnijai ir diezgan nopietna padarīšana!), un tad patiesībā arī viss cauri. Aizbraucu uz Sliemu, nodevu riteni un devos ar kājām uz lidostu. Jā, desmit kilometri jāiet, bet kālab gan lai neietu? Vienīgo reizi tiku pie siltas maltītes (full English breakfast), un kātoju vien tālāk. Gāju. Vēl mazliet gāju. Beigu beigās aizgāju. Un aizlidoju mājup. Tā arī beidzās šīs īsās brīvdienas Maltā.


Nobeigumā secinājumi. Brauciens izdevās - redzēju daudz, kārtīgi izbraukājos ar riteni, pārliecinājos, ka varu bez stresa braukt ar riteni arī pa kreiso pusi un apvidū, kur velobraucējus īsti nepazīst un neciena. Sava sabiedrība man vēl nav apnikusi. Un tomēr skaidrs - bariņā ir jautrāk, un vairāk kā reizi gadā šādus solo izbraucienus labāk neieplānot. Kā teikt - visā zini mēru. Vai nezini, ka mēru nevajag - vai viņa uzvārds būtu Lembergs vai Ušakovs.


Foto albums