Kazhes pierakstu burtnīca

Es neko nesaprotu no mākslas - šāds secinājums reizēm rodas, mēģinot izbaudīt kaut ko tādu, kam teorētiski vajadzētu būt augstajai mākslai. Viestura Kairiša jaunākā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" ir viens no šādiem gadījumiem. Teorētiski tam vajadzētu būt augsti inteliģentam vēstījumam par mūsdienu Latgales traģismu - drāmai par Dievu, dabu un darbu. Praksē vismaz manā gadījumā tā bija filma, kuras laikā kinoteātrī galvenais uzdevums bija neaizmigt. Un radās sajūta, ka kāds ir centies radīt šedevru visiem laikiem un visām dzīves situācijām, bet tas viņam nav īsti sanācis.

Viss sākas ar pavasara plūdiem, kuri ir uzfilmēti patiešām ļoti spēcīgi (vispār jāatzīst, ka operatora Ginta Bērziņa darbs šajā lentē man patika - vairums ainu pašas par sevi būtu ļoti iedarbīgas), tad pamazām mēs saskaramies ar dažādiem cilvēkiem, dažādām Latgalē sastopamām reliģijām un to izpausmēm. Drāma par dzīvību, nāvi un izdzīvošanas jēgu - kaut ko šādu no šīs filmas es gaidīju, bet īsti laikam nesagaidīju. Tā vietā man radās sajūta, ka šī drusku par stundu ilgākā filma ir neizturami gara un bez jebkādas sakarīgas struktūras, un to caurvijošā Gustava Mālera mūzika drīzāk visu bojā, nekā paspilgtina - tā rada tādas pretenciozas pompas iespaidu, kamēr pati filma šķiet saraustīta, visai īpatnēji montēta un diezgan tukša. Vai arī mani neuzrunāja tās vēstījums, bet īsi sakot - nu tiešām nepatika. Visai slikti šeit darbojās piegājiens līdzās dziļam traģismam iepīt nenopietnas vai pat absurdas epizodes. Kovboju tērpos dejojošas sievietes, kad fonā skan Mālers, un tikai neilgu brīdi pirms tam - gluži reāls līķis (kuru filmā rāda būtiski vairāk, nekā būtu nepieciešams. Patiesībā - nemaz nebūtu nepieciešams). Radās sajūta, ka filma ir mērķēta uz kādu intelektuālo eliti, kurai es noteikti neesmu pieskaitāms - brīžiem šķita, ka Kairišs pēc "The Tree of Life" noskatīšanās bija padomājis - vajadzētu uztaisīt kaut ko līdzīgu Latvijā. Plus man radās sajūta, ka vismaz kaut kādā mērā Kairišam pašam sagādā prieku filmā rādīt traģisko un atbaidošo, tāda kā tīksmināšanās. Šī būs tā retā reize, kad Latvijā uzņemta dokumentāla filma manī raisījusi klaju nepatiku, nevis sajūsmu. Un nobeigumā - aizrādījums, ka filmas titros tās nosaukums ir "Pelikāns Tuksnesī" - latviešu valodā nav pieņemts ar Lielo Sākuma Burtu Izcelt Visus Vārdus.