Kazhes pierakstu burtnīca

Kad Baiba interesējās, vai mēs būtu gatavi startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprinta stafetēs, man laiks pārdomām nepieciešams nebija. Marinai arī ne, ar to vien atšķirību, ka viņas atbilde bija Nē, kamēr manējā Jā. Tas pats par sevi nav neko pārsteidzoši, jo es pēdējā laikā visai regulāri ļaujos pazemojumiem orientēšanās distancēs, līdz ar to kompleksi par tizlumu man ir sveši.


Draugu aptaujāšanas rezultātā sanāca, ka uz sacensībām Kandavā mēs ieradāmies divu pilnu komandu sastāvā - "Darba rezerves 1" un "Darba rezerves 2". Ja nu kas, "Darba rezerves" 1955.gadā kļuva par LPSR čempionvienību futbolā. Un tolaik "Darba rezervju" rindās spēlēja tādi cienījami futbola meistari kā Alfons Jēgers (spēlējošais treneris), Jānis Užulis (abi "Daugavas" sastāvā bija spēlējuši PSRS čempionātā) un citi. Proti, "Darba rezervju" zīmolam arī Latvijā ir vēsturisks spēks. Vispār jau kvalifikācijas pēc es daudz komfortablāk būtu juties 2. komandas sastāvā, taču komandu sastādītāji bija mani ielikuši pirmajā. No skriešanas ātruma viedokļa tas varētu būt pareizs lēmums, bet sprinta (un vispār - pilsētas orientēšanās) nulles pieredze, kura mani, protams, distancē mazliet iegāza, bet par visu - hronoloģiskā secībā.


Uz Kandavu braucām nekur neredzētā sastāvā - piecatā ar Raiti, Anitu un Ediju. Pieturvietas nedz pie slēpņiem, ne dzelzceļa stacijās neveicām, paļaujoties uz to, ka šādām lietām varēs pievērsties atpakaļceļā. Sacensību centrā ieradāmies ļoti savlaicīgi, vēl pirms otras Darba rezervju ekipāžas: Baibas, Irbes, Ilzes, Gunas un Mārtiņa. No mūsu desmitnieka gan tikai seši bija DR dalībnieki, jo Irbe ar diviem Emīliem startēja zem "Ausekļa" karoga. Tikām Marina, Ilze un Anita vispār nebija plānojušas startēt, lai gan itin mierīgi būtu varējušas nosaukties par "Darba rezervēm 3".

Pirms starta mazliet satraukums bija - kā nekā startēju kopā ar pieredzējušiem orientieristiem, bet pats pagaidām tāds puskoka lēcējs vien esmu. Jo īpaši satraukums kāpa pēc tam, kad kopējā startā Edijs paņēma lielāku uzrāvienu nekā visi 20 viņa konkurenti, burtiski aizlidodams distancē. Man sāka jau rasties bažas, vai tik mums nebūs tāda situācija, kas tipiski raksturīga Latvijas biatlona izlasei - pirmā posma veicējs stafeti nodod kā sacensību līderis, bet otrajā posmā ir lēnais divplāksnis, kas pārceļ komandu no vadošās grupas uz pavadošo grupu. Līdz ar to varbūt pat bišķi nomierinoši bija tas, ka pie skatītāju punkta Edijs vairs nebija tik augstu. Skaidrs, ka joprojām satraucos par to, kādus podus es sagāzīšu, bet vairs ne tik dramatiskā mērogā.



Un tad pienāca mana kārta doties distancē. Jebkādas pieredzes trūkums te nospēlēja traģikomisku lomu - es veiksmīgi nonācu pie pirmā kontrolpunkta, taču man galīgi nebija pārliecības, ka tas bija īstais kontrolpunkts, jo numerācija uz kartes un numerācija dabā šādos pasākumos nesakrīt. Būtu es iedomājies veltīt 5 sekundes un apskatīties uz leģendu kartes malā, ar to arī visa izklaide beigtos, bet es izdarīju tieši to, ko nekādi nevajadzēja darīt - aizskrēju tālāk cerībā, ka viss būs labi. Un tad, kad sapratu, ka uz otro punktu skrienu no kaut kādas nepareizas puses, man sākās panika - vai maz pirmais punkts būs bijis pareizs? Un ko darīt - skrēju atpakaļ, pārliecinājos no visām pusēm, ka jā - šī tiešāk bija īstā vieta un viss jau sākotnēji bija kārtībā. Bet piecas minūtes šādā veidā vienkārši pilnīgi bezjēdzīgi nopūdelēju. Tā ir ar tiem iesācējiem. Tālāk viss aizgāja jau puslīdz normāli - šur tur gan izvēlējos ne gluži optimālo trajektoriju un pie viena punkta gandrīz nokļūdījos ar numuriem, bet vismaz pamata uzdevumu - dabūt ieskaitītu rezultātu - izpildīju. Finišā gan karstuma, gan apjukuma dēļ kādu brīdi nevarēju ieraudzīt Baibu, lai nodotu stafeti.


Pateicoties Baibas raitajam solim distancē pāris vietas kopvērtējumā mūsu komandai izdevās atgūt un beigās vieta nebija gluži tik slikta, kā tas varētu gadīties, bet ir skaidrs, ka konkrēti man ir ļoti plašas izaugsmes iespējas - šobrīdējais līmenis ir gana tizls, lai būtu daudz vietas uzlabojumiem.

"Darba rezervēm 2" gan jāatzīst, ka arī neveicās diez ko spoži. Startā Mārtiņš izvēlējās apdomīgu pieeju un nekur uzreiz neaiztraucās, tomēr īsti augļus tas nedeva, jo beigās viņa laiks (bez tik katastrofālām kļūdām kā manas 5 minūtes) distancē bija praktiski identisks tam, ko es uzrādīju 2.posmā. Otrās komandas vidējā posma veicējs Raitis tikām pamanījās kļūdaini atzīmēties vienā punktā, par ko komandai iešķieba diskābeli, un faktiski vairs nebija lielas nozīmes tam, cik labi nostartēja Guna (kura gan distancē devās, protams, nezinot, ka komandai viss jau tāpat ir cauri). Irbe tikām (kā gan citādi) tika medaļās, pateicoties kam arī mēs tikām pie gabaliņa kliņģera un iespējas iepazīties ar žurnāla "Sīrups" janvāra numuru (balvās medaļnieki saņēma ne pašu jaunāko presi).


Pasākums man ļoti patika, esmu itin pārliecināts, ka nākamgad braukšu atkal, ja atradīsies kādas rezerves, kurās mani uzņems (pēc šī gada starta es personīgi sevi nebūtu ņēmis vēlreiz, taču tagad manā priekšā ir vesels gads, lai uzlabotu pilsētas orientēšanās iemaņas un šorīt jau pirmo reizi izmēģināju risinājumu, kas ļauj zināmā mērā trenēt šim orientēšanās paveidam vajadzīgās iemaņas). Edijam vēl bija nepieciešams savākt dažus skriešanas kilometrus, Ilze tikām gribēja bez sacensībām izskriet orientēšanās distances trasi, tad nu devāmies skriet - Ilze pa priekšu orientējās, mēs sekojām kā miesassargu vienība nedaudz nopakaļus. Neko ātri jau mēs neskrējām, bet sviedri tāpat lija aumaļām un viegli nebija.

Kultūras un izklaides programmas turpinājumā mēs pilnā sastāvā devāmies uz Kandavas atklāto baseinu (kurš īpašu popularitāti ieguva līdz ar filmu "Kolka Cool"). Pārsteidzošā kārtā šajā vietā man līdz šim nebija gadījies pabūt - lūk, sekas tam, ka šajā vietā nekad nav bijis neviena slēpņa (vai vismaz neesmu piefiksējis tādu eksistenci). Jāsecina, ka filmā šis baseins bija parādīts ļoti atšķirīgi no tā, kās izskatās dabā - tai skaitā ignorējot Neptūna un Nāras skulptūras, kas rotā šo baseinu, bet peldvieta nenoliedzami interesanta. Nopeldējāmies mēs visi desmit, bet lēcienus baseinā izpildīja tie, kas jutās par sevi šai jautājumā vispārliecinātākie. Relatīvi lielākā augstuma tramplīnus izmantoja Vimba un Mārtiņš, taču jāatzīst, ka vietējie puikas lēca no pašas augšas, kamēr mūsu vīri - no pirmā stāva.



Kad ir labi papeldēts, ir laiks labi paēst. Tiesa, Kandavas centra kafejnīcā izrādījās, ka liela pasūtījuma dēļ gaidāma ilga gaidīšana, tāpēc izlēmām laimi meklēt citur. Pa ceļam vēl piestājām pie Kandavas dzelzceļa stacijas, lai jaunās "vilcieniņu" spēles dalībnieki varētu tur atzīmēties, bet tad gan - ēst. Šķiet, ka ēdām pie Jāņa - tā sauc traktieri Pūrē, kur iestiprinājāmies. Jāgaida gan tāpat bija diezgan ilgi, bet porciju izmēri bija gaidīšanas vērti, un es katrā ziņā biju pieēdies tādā mērā, ka es pat nepretendēju uz atlikušajiem Baibas kartupeļiem. Tomēr kolektīvā gars bija stiprs, un kopīgiem spēkiem mēs visu apēdām - atlēti kā nekā.

Turpinot LDz spēli, apmeklējām arī Tiltu uz nekurieni, kurā neatradām slēpni (ne pirmo reizi), sabildējāmies un vienkārši kādu laiku padirnējām. Bija doma par vēl vienu staciju, bet beigās izlēmām, ka iztiksim tāpat, tā ka faktiski jau izklīdām pa mājām (ja neskaita Ilzi un Irbi, kuras bija palikušas Kandavā). Tomēr vienu reizi vēl piestājām, un visai īpatnējā veidā. Saruna par "Eirovīziju" (teātra izrādi) noveda pie tā, ka tapa šis ļoti vērtīgais video:


Un ne mazāk vērtīgas bildes:


Pavisam piemirsu - šai dienā par godu iepriekšējā vakara Čempionu līgas finālam notika futbola kritienu paraugdemonstrējumi, kuri tika iemūžināti arī video, bet man šāda materiāla nav, tāpēc ar tādu nedalos.