Mans tēvs baņķieris
Sen nebija būts kino. Un dabiski, ka uz kino jāiet uz Latvijas filmām. Par Ieva Ozoliņas tēvu baņķieri bija dzirdēts gana daudz, lai būtu skaidrs - šī filma ir jāredz! Dokumentāls kino ar detektīva elementiem - tas vienmēr ir interesanti. Ne velti "Searching for Sugarman" ir vispār viena no labākajām pēdējos gados skatītajām filmām.
Tie laiki, kad tēvs (filmas režisores, ne manējais) bija baņķieris, ir nu jau pasena pagātne. Vairāk kā 20 gadi jau pagājuši, kopš Top Banka nogāja pa burbuli. Ja nu kas - tūliņ būs 20 gadi arī Bankas Baltija atzīšanai par maksātnespējīgu. Kāda jauka jubileja! Boriss Osipovs tolaik gan bija visai tipisks "šiverētājs" - vīrs, kuram galva bija labi uz pleciem, kurš saskatīja iespēju no trūcīga RTU pasniedzēja pārkvalificēties par bagātu baņķieri ar jaunu sievu, daudzām mašīnām un iesaistīšanos visādās netīrās spēlītēs. Taču brīdī, kad bija skaidrs, ka viņa banka tūliņ izputēs un būs iespēja stāties tiesas priekšā, Osipovs nozuda. Ar visu sievu un, kā runāja, sešiem miljoniem skaidrā naudā. Sieva pāris gadus vēlāk atradās, bet par Osipovu klīda runas, ka viņu bijušie "darījumu partneri" sen jau kā novākuši.
Un te nu mēs pārceļamies uz mūsdienām. Ieva Ozoliņa ir Osipova meita no pirmās laulības. Viņa vēl paspēja izbaudīt tētiņa dāsnumu viņa bagātības gados - tika pie glaunām kāzām un privātmājas (šķiet, ka Zolitūdē), lai gan pati laikam arī drusku kaunējās par tēti, kurš bija drusku tā kā pārstājis būt inteliģents. Dzīvoja Ieva mierīgi savu dzīvi, un pēkšņi Interpols paziņo - tētis atradies. Psihiatriskajā klīnikā. Malaizijā. Par to tad arī filma.
Materiāls filmai ir nu ļoti labvēlīgs - patiešām sižets trillera cienīgs. Vēsture, kura dažam vēl svaigā atmiņā, citam - vecāku atstāstīta. Laiki, par kuriem pie mums runā samērā maz (Atmoda tomēr ir daudz pateicīgāka tēma patriotiskam kino, nekā skarbie deviņdesmitie). Kolorīti personāži. Un tas viss - ar personīgo elementu, tā, ka filmas režisore nevar pavisam brīvi nodarboties ar sekciju. Jo sāpj jau pašai un viņas tuvākajiem.
Filmai daudzi, cik saprotu, pārmet, ka tā glorificē cilvēku, kurš pilnīgi noteikti ir noziedzies, turklāt vēl - pret tūkstošiem cilvēku. Nepiekrītu. Filmas mērķis nav attaisnot vai pat izskaidrot, kāpēc Boriss rīkojās tā vai citādāk. Drīzāk - atstāstīt. Un saprast, bet ne ar attaisnošanas mērķi. Līdzīgi kā (kvalitatīvās) filmās par nacistiem Hitlers un viņa biedri netiek atainoti kā monolīti dēmoni, jo pirmkārt tas rada pārcilvēcisko elementu, bet otrkārt - neko neatklāj ne par personāžu, ne par skatītāju. Filmas varonim nav jābūt labam cilvēkam, ja mēs nevēlamies sociālistiskā reālisma bezgaršīgo produkciju, bet dzīvu mākslu. Un šī filma ir ļoti dzīva.
Jā, varētu šo to pārmest par montāžu, filmas dinamiku un mazliet arī struktūru. Un to absurdo apstākli, ka filmas reklāmas materiālos visur tiek slēpta atbilde uz jautājumu - nu, tad ir īstais vai nav? Ne jau tas ir interesantais šajā filmā, vai vīrietis Malaizijā patiešām ir Boriss Osipovs (ir! man neviens nemaksā par klusu ciešanu), bet gan - kāpēc viņš tur ir, kāds ir stāsts tam visam apakšā, un kādas viņa darbība Latvijā atstāja uz viņam tuvākajiem cilvēkiem. Iespējams, attiecībā uz pēdējiem vajadzēja griezt asāk un dziļāk, lai filma būtu emocionāli spēcīgāka. Iespējams, montāžas telpā varēja pastrādāt rezultatīvāk, filmas dinamika reizēm pieklibo. Un vismaz Splendidā bija šausmīga skaņas un attēla sinhronizācija, kas mazliet traucēja. Bet citādi - ļoti interesants kino, noteikti - skatīšanās vērts. Vairāk gan, protams, apakšā esošā satura un nevis konkrētās īstenošanas dēļ.
Tie laiki, kad tēvs (filmas režisores, ne manējais) bija baņķieris, ir nu jau pasena pagātne. Vairāk kā 20 gadi jau pagājuši, kopš Top Banka nogāja pa burbuli. Ja nu kas - tūliņ būs 20 gadi arī Bankas Baltija atzīšanai par maksātnespējīgu. Kāda jauka jubileja! Boriss Osipovs tolaik gan bija visai tipisks "šiverētājs" - vīrs, kuram galva bija labi uz pleciem, kurš saskatīja iespēju no trūcīga RTU pasniedzēja pārkvalificēties par bagātu baņķieri ar jaunu sievu, daudzām mašīnām un iesaistīšanos visādās netīrās spēlītēs. Taču brīdī, kad bija skaidrs, ka viņa banka tūliņ izputēs un būs iespēja stāties tiesas priekšā, Osipovs nozuda. Ar visu sievu un, kā runāja, sešiem miljoniem skaidrā naudā. Sieva pāris gadus vēlāk atradās, bet par Osipovu klīda runas, ka viņu bijušie "darījumu partneri" sen jau kā novākuši.
Un te nu mēs pārceļamies uz mūsdienām. Ieva Ozoliņa ir Osipova meita no pirmās laulības. Viņa vēl paspēja izbaudīt tētiņa dāsnumu viņa bagātības gados - tika pie glaunām kāzām un privātmājas (šķiet, ka Zolitūdē), lai gan pati laikam arī drusku kaunējās par tēti, kurš bija drusku tā kā pārstājis būt inteliģents. Dzīvoja Ieva mierīgi savu dzīvi, un pēkšņi Interpols paziņo - tētis atradies. Psihiatriskajā klīnikā. Malaizijā. Par to tad arī filma.
Materiāls filmai ir nu ļoti labvēlīgs - patiešām sižets trillera cienīgs. Vēsture, kura dažam vēl svaigā atmiņā, citam - vecāku atstāstīta. Laiki, par kuriem pie mums runā samērā maz (Atmoda tomēr ir daudz pateicīgāka tēma patriotiskam kino, nekā skarbie deviņdesmitie). Kolorīti personāži. Un tas viss - ar personīgo elementu, tā, ka filmas režisore nevar pavisam brīvi nodarboties ar sekciju. Jo sāpj jau pašai un viņas tuvākajiem.
Filmai daudzi, cik saprotu, pārmet, ka tā glorificē cilvēku, kurš pilnīgi noteikti ir noziedzies, turklāt vēl - pret tūkstošiem cilvēku. Nepiekrītu. Filmas mērķis nav attaisnot vai pat izskaidrot, kāpēc Boriss rīkojās tā vai citādāk. Drīzāk - atstāstīt. Un saprast, bet ne ar attaisnošanas mērķi. Līdzīgi kā (kvalitatīvās) filmās par nacistiem Hitlers un viņa biedri netiek atainoti kā monolīti dēmoni, jo pirmkārt tas rada pārcilvēcisko elementu, bet otrkārt - neko neatklāj ne par personāžu, ne par skatītāju. Filmas varonim nav jābūt labam cilvēkam, ja mēs nevēlamies sociālistiskā reālisma bezgaršīgo produkciju, bet dzīvu mākslu. Un šī filma ir ļoti dzīva.
Jā, varētu šo to pārmest par montāžu, filmas dinamiku un mazliet arī struktūru. Un to absurdo apstākli, ka filmas reklāmas materiālos visur tiek slēpta atbilde uz jautājumu - nu, tad ir īstais vai nav? Ne jau tas ir interesantais šajā filmā, vai vīrietis Malaizijā patiešām ir Boriss Osipovs (ir! man neviens nemaksā par klusu ciešanu), bet gan - kāpēc viņš tur ir, kāds ir stāsts tam visam apakšā, un kādas viņa darbība Latvijā atstāja uz viņam tuvākajiem cilvēkiem. Iespējams, attiecībā uz pēdējiem vajadzēja griezt asāk un dziļāk, lai filma būtu emocionāli spēcīgāka. Iespējams, montāžas telpā varēja pastrādāt rezultatīvāk, filmas dinamika reizēm pieklibo. Un vismaz Splendidā bija šausmīga skaņas un attēla sinhronizācija, kas mazliet traucēja. Bet citādi - ļoti interesants kino, noteikti - skatīšanās vērts. Vairāk gan, protams, apakšā esošā satura un nevis konkrētās īstenošanas dēļ.
2015-06-11
comments powered by Disqus