Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Vispirms - par Haraldu Sīmani. Ar zināmu devu kauna jāatzīst, ka par šo dziesminieku nezinu teju vai neko, neesmu viņu klausījies ne ierakstā, ne dzīvajā, lai gan Sīcis ar garantiju viņu ir reklamējis ne reizi vien. Patiešām - kauns man, jo izrādījās, ka Sīmanis ir interesants gan kā mūziķis (atšķirībā no Kārļa Kazāka), gan kā cilvēks (atšķirībā no Kaspara Dimitera). Līdz ar to - būs jāpaklausās arī ierakstu formā.

Tikām ar ansambli "Manta" man tagad ir īpašas attiecības - kopš izveidoju slēpni Voleros, kas veltīts "Mantas" dziesmai, esmu tīri vai oficiāli kļuvis par šī ansambļa propagandētāju un, pateicoties slēpnim, "Viva Voleros" ļoti labi varēju dziedāt līdzi un, domājams, vēl dažiem cilvēkiem šī teksta zināšanas tas varētu būt uzlabojis.
Satura ziņā nekādas būtiskas atšķirības starp šo koncertu un iepriekš skatītos "Mantas" uzstāšanos "Labā dabā", protams, nebija - dziesmas zināmas, izpildījums gan, protams, saspiestajā Teātra bāra atmosfērā nedaudz atšķirīgs, bet jau pierasti labs, nepiespiests, ne bez Šubrovska atzīšanās, ka iepriekšējā dziesma skanējusi kaut kā šķībi. Man jau patīk, diez vai citādi būtu vēlējies šo grupu skatīt atkal un atkal. Ar nepacietību gaidu to dienu, kad būs iespējams iegādāties kādu "Mantas" ierakstu.