Karaliene Anna
Tas, ka esmu pamanījies joprojām neko neuzrakstīt par "Karalieni Annu", ir diezgan mulsinoši. Kā nekā albums nācis klajā pirms vairāk kā gada, uzreiz to iegādājos, esmu daudzas reizes klausījies, turklāt visas dziesmas zināju jau iepriekš. Bet allaž kaut kā sanāca, ka līdz rakstiskiem secinājumiem par šo ierakstu neizdevās nonākt. Beidzot pienācis laiks to labot.
Zinātāji apgalvo, ka "Manta" šo albumu rakstīja ar apziņu, ka tas būs pēdējais grupas ieraksts. Vai tas ir saucams par otro vai trešo albumu, tas atkarīgs no tā, vai "Buržuāziskās filosofijas marasms" skaitās kā albums vai nē (manuprāt, drīzāk nē). Tā dziesmas noteikti nav nākušas viegli - ne velti vairākas no tām "Manta" spēlēja jau pirmajos koncertos, ko biju apmeklējis - vēl ilgi pirms debijas albuma izdošanas. Turklāt pāris no tām bija mājojušas arī "Marasmā", kas nozīmē tikai vienu - laikā starp "Marasmu" un "Karalieni Annu" klāt bija nācis ļoti nedaudz materiāla. Protams, es esmu "Mantu" koncertos klausījies tik daudz, ka sen vairs nevaru pateikt, kad kura dziesma dzirdēta pirmo reizi, bet tagad, apskatoties šī ieraksta dziesmu sarakstu, šķiet, ka tikai "Zīme", "Pārestības" un "Eva Eva" tapa bez ārēja pieprasījuma kā dziesmas, kas varētu nonākt jaunajā "Mantas" albumā (atšķirībā no, piemēram, "Bērni" un "Krīspadsmit", kas ir dziesmas filmām).
Iedvesmas izsīkums albuma tapšanas laikā un grupa pamazām notiekoša iziršana (tiesa, patiesībā jau "Manta" joprojām reizēm koncertē, līdz ar to galīgi un pilnīgi izirusi tā nav) varētu likt domāt, ka gala rezultāts būs saraustīts, neviendabīgs un varbūt pat nebaudāms. Taču ne vienmēr tā notiek. Ne velti viens no visu laiku spožākajiem ierakstiem - bītlu "Abbey Road" - tapa apstākļos, kad grupa bija drīzāk izjukusi nekā nē, tās dalībnieki viens otru ienīda un liela tā daļa tapa, sastiķējot kopā līdz galam nenoslīpētas muzikālās idejas. Protams, ar visu manu mīlestību pret viņu daiļradēm, esmu spiests atzīt, ka Šubrovski un Mākens nav gluži līdzvērtīgi Lenonam un Makartnijam (un ceru, ka viņi arī nav sanīdušies un turpmāk dziesmās viens otru neķengās). Un patiesi - "Karaliene Anna" kā albums patiesībā šķiet pat viendabīgāka un dabiskāk strukturēts nekā tas bija ar albumu "Manta". Gadiem ilgi koncertos slīpētās dziesmas beidzot ir noslīpētas tieši tādas, kādām tām būtu jābūt. Un vienlaikus albums ne uz mirkli tev nerada šaubas - karaliene Anna patiešām ir mirusi, tas nav tikai triks, lai apmānītu Krievijas specdienestus.
Sāksim jau ar to, ka albuma sākums ir satriecoši spēcīgs. "Zīme", kurā tu patiešām jūti gan iereibušo vīru, gan zemes šūpošanos, gan visas pasaules apstāšanos, kad pievilkšanas spēks izrādas spēcīgāks. Un tai seko mana pēdējo gadu mīļākā "Mantas" dziesma, kura gan patiesībā ir sena kā pati pasaule - "Rudensziema". Protams, tā dievīga ir arī koncertos, ne tikai ierakstā, bet nianšu ierakstā, protams, ir vairāk. Arī šo dziesmu, protams, var interpretēt kā vēl vienu apliecinājumu tam, ka viss ir cauri, bet tas ir tik skaists apliecinājums (ar piebildi - skumīgi skaists). Šajā dziesmā ir viens no maniem iecienītākajiem Šubrovska citātiem:
Zināms, ka "Mantas" koncertos publika salīdzinoši mazākā mērā ir sajūsmā, kad skan deviņas minūtes ilgās "Pārestības", bet šī nudien ir dziesma, kurai īstā vieta ir ierakstā - tās ilgspēlējošais grūvs mājas apstākļos nostrādā daudz labāk. Ir te arī tādas brīnišķīgas dziesmas kā "Eva Eva", "Bērni" un kaut kad uz falsetu pārgājusī "Kaste ar sirdīm" (vēl viens no tiem skaņdarbiem, ko "Manta" spēlēja vismaz kopš 2013. gada, bet tai bija ļoti ilgs ceļš līdz galīgajam variantam).
Jāsaka - pirmajās reizēs man laikam tomēr šķita, ka "Manta" bija veiksmīgāks albums, bet ar laiku ir aizgājis līdz tam, ka mājās daudz biežāk uz plašu atskaņotāja nonāk tieši "Karaliene Anna". Grūti gan teikt, vai tas tādēļ, ka "Volerus", "Milici" un citus pirmā albuma skaņdarbus esmu atklausījies daudz vairāk, bet tādā mazliet sērīgā noskaņojumā "Karaliene Anna" būs ļoti laba izvēle.
Zinātāji apgalvo, ka "Manta" šo albumu rakstīja ar apziņu, ka tas būs pēdējais grupas ieraksts. Vai tas ir saucams par otro vai trešo albumu, tas atkarīgs no tā, vai "Buržuāziskās filosofijas marasms" skaitās kā albums vai nē (manuprāt, drīzāk nē). Tā dziesmas noteikti nav nākušas viegli - ne velti vairākas no tām "Manta" spēlēja jau pirmajos koncertos, ko biju apmeklējis - vēl ilgi pirms debijas albuma izdošanas. Turklāt pāris no tām bija mājojušas arī "Marasmā", kas nozīmē tikai vienu - laikā starp "Marasmu" un "Karalieni Annu" klāt bija nācis ļoti nedaudz materiāla. Protams, es esmu "Mantu" koncertos klausījies tik daudz, ka sen vairs nevaru pateikt, kad kura dziesma dzirdēta pirmo reizi, bet tagad, apskatoties šī ieraksta dziesmu sarakstu, šķiet, ka tikai "Zīme", "Pārestības" un "Eva Eva" tapa bez ārēja pieprasījuma kā dziesmas, kas varētu nonākt jaunajā "Mantas" albumā (atšķirībā no, piemēram, "Bērni" un "Krīspadsmit", kas ir dziesmas filmām).
Iedvesmas izsīkums albuma tapšanas laikā un grupa pamazām notiekoša iziršana (tiesa, patiesībā jau "Manta" joprojām reizēm koncertē, līdz ar to galīgi un pilnīgi izirusi tā nav) varētu likt domāt, ka gala rezultāts būs saraustīts, neviendabīgs un varbūt pat nebaudāms. Taču ne vienmēr tā notiek. Ne velti viens no visu laiku spožākajiem ierakstiem - bītlu "Abbey Road" - tapa apstākļos, kad grupa bija drīzāk izjukusi nekā nē, tās dalībnieki viens otru ienīda un liela tā daļa tapa, sastiķējot kopā līdz galam nenoslīpētas muzikālās idejas. Protams, ar visu manu mīlestību pret viņu daiļradēm, esmu spiests atzīt, ka Šubrovski un Mākens nav gluži līdzvērtīgi Lenonam un Makartnijam (un ceru, ka viņi arī nav sanīdušies un turpmāk dziesmās viens otru neķengās). Un patiesi - "Karaliene Anna" kā albums patiesībā šķiet pat viendabīgāka un dabiskāk strukturēts nekā tas bija ar albumu "Manta". Gadiem ilgi koncertos slīpētās dziesmas beidzot ir noslīpētas tieši tādas, kādām tām būtu jābūt. Un vienlaikus albums ne uz mirkli tev nerada šaubas - karaliene Anna patiešām ir mirusi, tas nav tikai triks, lai apmānītu Krievijas specdienestus.
Sāksim jau ar to, ka albuma sākums ir satriecoši spēcīgs. "Zīme", kurā tu patiešām jūti gan iereibušo vīru, gan zemes šūpošanos, gan visas pasaules apstāšanos, kad pievilkšanas spēks izrādas spēcīgāks. Un tai seko mana pēdējo gadu mīļākā "Mantas" dziesma, kura gan patiesībā ir sena kā pati pasaule - "Rudensziema". Protams, tā dievīga ir arī koncertos, ne tikai ierakstā, bet nianšu ierakstā, protams, ir vairāk. Arī šo dziesmu, protams, var interpretēt kā vēl vienu apliecinājumu tam, ka viss ir cauri, bet tas ir tik skaists apliecinājums (ar piebildi - skumīgi skaists). Šajā dziesmā ir viens no maniem iecienītākajiem Šubrovska citātiem:
Un nav vairs rudens
Un ir jau ziema
Tu kļūsti auksta kā naža smaile
Es redzu ledu uz putna knābja
Es neatceros vairs tevi kailu
Zināms, ka "Mantas" koncertos publika salīdzinoši mazākā mērā ir sajūsmā, kad skan deviņas minūtes ilgās "Pārestības", bet šī nudien ir dziesma, kurai īstā vieta ir ierakstā - tās ilgspēlējošais grūvs mājas apstākļos nostrādā daudz labāk. Ir te arī tādas brīnišķīgas dziesmas kā "Eva Eva", "Bērni" un kaut kad uz falsetu pārgājusī "Kaste ar sirdīm" (vēl viens no tiem skaņdarbiem, ko "Manta" spēlēja vismaz kopš 2013. gada, bet tai bija ļoti ilgs ceļš līdz galīgajam variantam).
Jāsaka - pirmajās reizēs man laikam tomēr šķita, ka "Manta" bija veiksmīgāks albums, bet ar laiku ir aizgājis līdz tam, ka mājās daudz biežāk uz plašu atskaņotāja nonāk tieši "Karaliene Anna". Grūti gan teikt, vai tas tādēļ, ka "Volerus", "Milici" un citus pirmā albuma skaņdarbus esmu atklausījies daudz vairāk, bet tādā mazliet sērīgā noskaņojumā "Karaliene Anna" būs ļoti laba izvēle.
2018-06-04
comments powered by Disqus