Kazhes pierakstu burtnīca

Mantas un Gas of Latvia dubultkoncerts KSunī šķita interesants gan tālab, ka uz vienas skatuves (ja ne gluži kopā) te satikās kādreizējie grupas "Kartāga" līderi Edgars Šubrovskis un Andris Indāns, gan tādēļ, ka pati pasākuma vieta un formāts. Sēdkoncerts? Zināms, ka Šubrovskis galīgi nav tas cilvēks, kas parasti sajūsminās par sēdošu publiku, ja vien tas nav kāds akustiskāka stila koncerts kā 2013.gadā DAD Cafe vai kopā ar Sniedzi Valmiermuižas pārstāvniecībā). Lai gan, ja tā padomā, droši vien Šubrovski vairāk satrauc cilvēki, kas sēž koncertā, kur vajag dejot, nekā tie, kas sēž koncertā, kur paredzēts sēdēt. Tā vismaz būtu loģiski.

No diviem variantiem, kad apmeklēt dubultkoncertu, izvēlējāmies piektdienu, jo tajā nenotiek Magnēts. Ieradāmies pietiekami savlaicīgi, lai varētu ieņemt labākās vietas (tas gan ir relatīvs jēdziens)
un noskatīties video krājumus no "Kartāgas" arhīva. Ievērojot to, ka gan attēls, gan skaņa šādiem deviņdesmito gadu vidus ierakstiem ir itin katastrofāli, diezgan grūti ir spriest par to, cik labi vai slikti izklausījās šī leģendārā grupa, kuras digitāli pieejamos ierakstus tā arī neesmu saņēmies noklausīties (domājams, ka arī tur varētu mazliet traucēt visai skarbie tā laika ierakstu apstākļi). Toties ar nepietiekamu "Mantas" pazīšanu man problēmu nav.

Šajā reizē "Mantas" vīri (vai zēni?) visi bija tērpušies melnos kombinzonos un prezentēja, kā varētu teikt, "Manta 2.0". Proti, to, kā varētu skanēt šogad gaidāmais grupas otrais studijas ieraksts. Līdz ar to no pirmā albuma koncertā izskanēja vien divas dziesmas, un tās pašas koncerta izskaņā, proti, "Adīta veste" un "Pastaigājos, nerunājos". Toties bija gan "Novembris", gan "Eva Eva", gan "Krīspadsmit", gan man līdz šim nezināms skaņdarbs, kura nosaukums netapa skaidrs - kaut kas par sievietēm, gurnu grozīšanu un Ādama ribu. Vispār es tagad tā domāju, kādas dziesmas varētu būt nākamajā "Mantas" ierakstā? Secību, protams, nemēģināšu minēt, bet kas salasās no iepriekš nepubliskotā:
1. Eva Eva
2. Pievilkšanās spēks (nez, kā šo dziesmu sauc oficiāli?)
3. Novembris
4. Krīspadsmit
5. Sovetskij-Ņesvetskij (vot vam i diaļekķika!)
6. Bērni (ja pieņem, ka šī dziesma skaitās vairāk "Manta" nekā solo Šubrovskis)
7. Kaste ar dažādām sirdīm (tā kā tā neiekļuva pirmajā albumā)
8. Nāve, nāvīte (par to gan ir šaubas - lai arī dziesma brīnišķīga, spēlēta tā tiek diezgan reti; lai gan - kas zina?)
9. Nezināmā nosaukuma dziesma par gurniem

Pilnam albumam pēc idejas tā kā nesanāk, lai gan var jau gadīties arī bagātīgākas instrumentālās pasāžas, līdz ar to - viss ir iespējams. Plus var gadīties, ka albumā nonāk vēl kaut kas no Mantas-filozofu kopprojekta skaņdarbiem. Un, kas arī nav mazbūtiski - jau zināmās dziesmas "Mantai" ir ļoti raksturīgi spēlēt katru reizi citādāk. Tā vakar Šubrovskis pirmo pantu "Kastei ar dažādām sirdīm" dziedāja tik augstu, bet pati dziesma bija kļuvusi tik himniska, ka to varētu gandrīz vai nepazīt. Iespējams, jaunais albums būs vairāk elektronisks un mazāk rokmūzikai tuvs, ne jau velti "Manta" spēlē kopā ar "Gas of Latvia", bet Edgari spēj pārsteigt, un pilnīgi šokēts es nebūtu arī tad, ja pēkšņi albumā izrādītos, ka "Krīspadsmit" ir kļuvis par šlāgerroka kompozīciju.

Šajā koncertā, atbilstoši elektroniskajām tendencēm, Šubrovskis ļoti lielu vakara daļu bija pie basa, vien pirmās dziesmas spēlējot uz soloģitāras, līdz ar to soloja galvenokārt otrs Edgars un Oskars. Tikām bungas šai reizē bija vienlaikus analogās un elektriskās - kamēr parasti Mantas koncertos tiek spēlētas vienas vai otras, vai vismaz uz maiņām, šoreiz arī vienas dziesmas ietvaros Raitis varēja pārslēgties starp abām skaņām. Koncerts nenoliedzami bija interesants, arī tāpēc, ka tajā minimāli skanēja ierastās dziesmas. Un izrādījās, ka "Manta" ļoti labi var skanēt arī kinoteātra zālē.

Daudz grūtāk man ir izteikties par "Gas of Latvia" koncertu. Savulaik, pirms daudziem gadiem, reizēm mēdzu Andžona elektroniskās spēles klausīties, bet tas galīgi nebija tas, ko varēja dzirdēt vakar. Kā nekā līdz ar pērn izdoto "Swan Lake" Andžons ir atgriezies pie dziesmu formāta, un dziesmas bija tieši tas, kas skanēja šajā koncertā. Vienīgais es neesmu drošs, cik ļoti par šo koncertu var teikt, ka grupa to spēlēja - te bija gandrīz vai tādas sajūtas kā "Kraftwerk" koncertā, kad tu nevari saprast, ko reāli dara cilvēki, kas ir uz skatuves. Ok, dziedāt Andžons dziedāja, un Anna Ķirse ar. Lai gan - vai šādu vokālo manieri sauc par dziedāšanu, es īsti drošs neesmu. Bet ko viņi abi - un patiesībā arī čelliste Undīne Balode - spēlēja? Kaut ko savos sintezatoros viņi regulēja un reizēm izskatījās, ka viņi uzsita arī melodiju, bet tikai reizēm, kamēr lielākoties šķita, ka viss skan pats no sevis un instrumentu lietošana ir tik vien kā acu mānīšana. Pēc idejas šāds variants nešķiet sevišķi ticams, bet mazums, kas šai pasaulē iespējams.

Ja tomēr par mūziku - nav tā, ka es šādu mūziku līdz galam izprotu. Reizēm varu klausīties, reizēm nevaru. Kaut kādos apstākļos man varētu būt interesanti, bet ne visos. Šaubu nav, ka starp Šubrovska ceļu un Andžona ceļu es izvēlos pirmo. Arī tāpēc, ka es nesaprotu Andžona balsi. Protams, var teikt, ka arī Šverna balsi es nesaprotu, bet tas ir mazliet citādi. Protams, dejo Andžons kvalitatīvi, bet koncerts kā tāds nebija īsti radīts man. Tiesa, ar to varēja jau rēķināties arī iepriekš, jo pāris dienas pirms koncerta biju mēģinājis klausīties "Swan Lake" un secinājis, ka nav pareizais noskaņojums. "Mantai" man tikām pareizo noskaņojumu nevajag.

Ko teikt nobeigumā? Gaidīšu "Mantas" jauno albumu un gan jau vēl būs arī kāds koncerts, uz ko aiziet. Varbūt mēģināšu vēl paklausīties "Gas of Latvia", un tad varbūt man arī "aizies" Andžoņa daiļrade.