Koncerts Spīķeros
Atkal jau vairāki "Mantas" koncerti bija pamanījušies notikt bez manas klātbūtnes, līdz ar to īsti vairs cienīgs par stalkeri sevi dēvēt es neesmu, bet pakārtot kāzu ceļojumu "Mantas" koncertu plāniem būtu jau atbilstoši tādam stalkerisma līmenim, ka man pašam būtu no tāda fanātisma bail. Labi, ka koncerts Spīķeros aktivitāšu grafikā iekļāvās gana labi.
Viena lieta ar šādiem koncertiem gan mani vienmēr mazliet satrauc - reālais koncerta sākuma laiks. Atnāc tu uz septiņiem, bet koncerts reāli sākas ap deviņiem. Tik traki gan šoreiz nebija - kad mēs septiņos ieradāmies, "Manta" jau skaņojās. Tiesa, koncerts tāpat sākās tikai septiņos, bet tā nebija liela skāde, jo vakar labā piedāvājumā bija burts P.
Sākās viss ar pērnā gada plates grāvējiem: "Mazie un lepnie", "Viva Voleros" un "Antikristaps" (iespējams, pateicoties koncerta norisei gandrīz Daugavas krastā pēc ilgāka laika šīs dziesmas izpildījums un mana klātbūtne koncertā sakrita). Vēlāk nāca arī ne-albuma dziesmas: "Krīzpadsmit", "Saknes", "Kaste ar dažādām sirdīm", "Kūkojam" no Šverna dziesmu albuma, "Rudenī, debesu dārzā" (vai kāds īsti ir šīs dziesmas nosaukums). Pa starpai - atkal šis tas no albuma: "Pastaigājos, nerunājos", "Adīta veste", "Suņi seko". Nobeigumā - trīs dziesmas no marazma cikla (atkal jau bez "Aizbēgušā poļu grāfa"...). Un uz "bis" vēl arī "Milicis".
Ar ko šis koncerts bija īpašs? Norises vieta kopumā bija ļoti laba - gan tālab, ka nebija ne drūzmēšanās, ne šaurības, gan lieliskais skats apkārt, vizuāli ļoti baudāmi apstākļi. Otrkārt, šoreiz "Manta" visu spēlēja mazlietiņ ātrāk nekā ierasts - jo īpaši tas bija jūtams "Sakņu" piedziedājumā, kas galīgi nebija tik atslābināts, kāds manā skatījumā ir tipisks rastafāriešu sapnis. Bet interesanti. Neizpalika arī tehniskas ķibeles, galvenokārt attiecībā uz bungu apskaņošanu, kas laikam arī kļuva par iemeslu tam, ka vispār tika izpildīta "Kaste ar dažādām sirdīm", kuras laikā bungas tika tomēr dabūtas pie skanēšanas (laikam gan ne gluži iecerētajā veidā). Vispār jau man rodas sajūta, ka man vajadzētu blogā likvidēt vērtējamu sadaļu koncertiem, vai vismaz vienkāršot to uz "teicami", "labi", u.t.t., jo skaidrs, ka katru reizi pēc "Mantas" koncerta varu teikt, ka man tas ir paticis, un arī šoreiz nebija nekāds izņēmums.
Lai gan... dziesmas par "Evu" nebija, cik žēli lai mūsu bariņš arī nebūtu to lūdzis, ierastā "Vēl vie-nu!" vietā saucot "Eee-vu!" Kā nekā klāt bija arī biedrs Šmits, kuru katru vakaru (vai vismaz - katru vakaru, kad viņš pārrodas mājās) mājās kāda Eva sagaida:
Viena lieta ar šādiem koncertiem gan mani vienmēr mazliet satrauc - reālais koncerta sākuma laiks. Atnāc tu uz septiņiem, bet koncerts reāli sākas ap deviņiem. Tik traki gan šoreiz nebija - kad mēs septiņos ieradāmies, "Manta" jau skaņojās. Tiesa, koncerts tāpat sākās tikai septiņos, bet tā nebija liela skāde, jo vakar labā piedāvājumā bija burts P.
Sākās viss ar pērnā gada plates grāvējiem: "Mazie un lepnie", "Viva Voleros" un "Antikristaps" (iespējams, pateicoties koncerta norisei gandrīz Daugavas krastā pēc ilgāka laika šīs dziesmas izpildījums un mana klātbūtne koncertā sakrita). Vēlāk nāca arī ne-albuma dziesmas: "Krīzpadsmit", "Saknes", "Kaste ar dažādām sirdīm", "Kūkojam" no Šverna dziesmu albuma, "Rudenī, debesu dārzā" (vai kāds īsti ir šīs dziesmas nosaukums). Pa starpai - atkal šis tas no albuma: "Pastaigājos, nerunājos", "Adīta veste", "Suņi seko". Nobeigumā - trīs dziesmas no marazma cikla (atkal jau bez "Aizbēgušā poļu grāfa"...). Un uz "bis" vēl arī "Milicis".
Ar ko šis koncerts bija īpašs? Norises vieta kopumā bija ļoti laba - gan tālab, ka nebija ne drūzmēšanās, ne šaurības, gan lieliskais skats apkārt, vizuāli ļoti baudāmi apstākļi. Otrkārt, šoreiz "Manta" visu spēlēja mazlietiņ ātrāk nekā ierasts - jo īpaši tas bija jūtams "Sakņu" piedziedājumā, kas galīgi nebija tik atslābināts, kāds manā skatījumā ir tipisks rastafāriešu sapnis. Bet interesanti. Neizpalika arī tehniskas ķibeles, galvenokārt attiecībā uz bungu apskaņošanu, kas laikam arī kļuva par iemeslu tam, ka vispār tika izpildīta "Kaste ar dažādām sirdīm", kuras laikā bungas tika tomēr dabūtas pie skanēšanas (laikam gan ne gluži iecerētajā veidā). Vispār jau man rodas sajūta, ka man vajadzētu blogā likvidēt vērtējamu sadaļu koncertiem, vai vismaz vienkāršot to uz "teicami", "labi", u.t.t., jo skaidrs, ka katru reizi pēc "Mantas" koncerta varu teikt, ka man tas ir paticis, un arī šoreiz nebija nekāds izņēmums.
Lai gan... dziesmas par "Evu" nebija, cik žēli lai mūsu bariņš arī nebūtu to lūdzis, ierastā "Vēl vie-nu!" vietā saucot "Eee-vu!" Kā nekā klāt bija arī biedrs Šmits, kuru katru vakaru (vai vismaz - katru vakaru, kad viņš pārrodas mājās) mājās kāda Eva sagaida:
2015-05-27
comments powered by Disqus