Buržuāzistiskās filosofijas marasms
Kaut kā ir sanācis, ka ārā jau ir marts, slēpes ieziemotas, plānā jaka atziemota, un es vēl joprojām ne reizes šogad neesmu bijis nevienā "Mantas" koncertā. Daži ir gan bijuši, bet ar plāniem nav sakrituši. Un arī "Buržuāzistiskās filosofijas marasma" prezentācijas pasākumu neapmeklēju, tāpēc par to man ir zināms vien tik daudz, cik atrodams ierakstā.
Šķiet, ka šo nebūtu īsti korekti saukt par "Mantas" otro studijas plati - kā nekā "Mantas" pienesums šajā ierakstā ir 4 dziesmas jeb aptuveni 15 minūtes materiāla, kamēr Ansis Zunde vien tur ierunājis veselas 19 minūtes. Tāpēc jau arī uz vāciņa (nez, vai fiziskā formā šis ieraksts vispār ir sastopams?) tas dēvēts par marasmu četrām balsīm ar ansambli. Turklāt, patiesībā balsu tur ir veselas piecas, nevis četras, jo pa vidu starp filosofiem un "Mantu" atrodams Jānis Joņevs. Tā kā es ne mazākajā mērā nepretendēju uz filosofisko jautājumu lietpratēja statusu, būtu dīvaini no manis gaidīt šeit klausāmo refereātu novērtējumu, tai vietā daudz labprātāk pievērsīšos muzikālās puses komentēšanai. Par runājošo pusi varu piebilst vien to, ka vienu reizi noklausīties šo materiālu ir gana interesanti, bet nekādu iemeslu, kālab to būtu vērts klausīties otro, trešo un desmito reizi, man vismaz nav. Un tā kā ierakstus savā krājumā es labprātāk klausos, nekā uz tiem krāju putekļus, tad nav pārsteidzoši, ka pēc šīs pirmās noklausīšanās reizes es iegādājos pa vienai visas tajā pieejamās "Mantas" dziesmas, lai tās varētu klausīties bez runājošā fona.
Tātad - par dziesmām. No četrām ierakstā atrodamajām ar vienu esmu pazīstams - beidzot savu iznācienu ir piedzīvojusi "Karaliene Anna", kuru koncertā, šķiet, pēdējo reizi dzirdēju stipri pasen Dad Cafe. Liels prieks, ka šī dziesma beidzot ir pieejama ierakstā! Vēl pāris dienas pirms šī ieraksta publiskošanas klajā nāca "Kas ir Šlāpins?" - dziesma, kura rada asociācijas ar "Suņa stundas" daiļradi - ne gluži melodiskajās konstrukcijās, bet vismaz ievadošajā īstajā vai neīstajā Ilmāra Šlāpina citātā, kas seko tiem pašiem principiem, kam "Pļaviņas" vai "Augi nemīl centrālapkuri". Tālāk, protams, sākas īsta Manta. Un domājams, ka šim skaņdarbam turpmāk varētu būt stabila vieta "Mantas" koncertprogrammā - Šlāpina apdziedāšana katrā ziņā nav sliktāka par Arņa Račinska apdziedāšanu. Tiesa, Manta jau nav tas kolektīvs, kas savas uzstāšanās pakļaus "publika to no mums gaida" formātam (cerams), līdz ar to - viss ir iespējams.
Jauka ir arī liriskā "Aizbēgušais poļu grāfs", kurai pamatā arī melodiski domājams ir banāls stāsts, bet ne jau vienmēr banalitāte ir kaut kas slikts. Mazliet mazāk mani uzrunā "Halo", kaut kur tur pazudusi lirika. Protams, var gadīties, ka pieradīšu.
Kopumā gan par ierakstu jāatzīst - mani tas priecē kā veids tikt pie dažām jaunām "Mantas" dziesmām. Un mulsina visādi citādi. Pulkvedis Bihovskis un viņa traktāts par buržuāzistiskās filosofijas marasmu nav īsti man šodien aktuāls.
Šķiet, ka šo nebūtu īsti korekti saukt par "Mantas" otro studijas plati - kā nekā "Mantas" pienesums šajā ierakstā ir 4 dziesmas jeb aptuveni 15 minūtes materiāla, kamēr Ansis Zunde vien tur ierunājis veselas 19 minūtes. Tāpēc jau arī uz vāciņa (nez, vai fiziskā formā šis ieraksts vispār ir sastopams?) tas dēvēts par marasmu četrām balsīm ar ansambli. Turklāt, patiesībā balsu tur ir veselas piecas, nevis četras, jo pa vidu starp filosofiem un "Mantu" atrodams Jānis Joņevs. Tā kā es ne mazākajā mērā nepretendēju uz filosofisko jautājumu lietpratēja statusu, būtu dīvaini no manis gaidīt šeit klausāmo refereātu novērtējumu, tai vietā daudz labprātāk pievērsīšos muzikālās puses komentēšanai. Par runājošo pusi varu piebilst vien to, ka vienu reizi noklausīties šo materiālu ir gana interesanti, bet nekādu iemeslu, kālab to būtu vērts klausīties otro, trešo un desmito reizi, man vismaz nav. Un tā kā ierakstus savā krājumā es labprātāk klausos, nekā uz tiem krāju putekļus, tad nav pārsteidzoši, ka pēc šīs pirmās noklausīšanās reizes es iegādājos pa vienai visas tajā pieejamās "Mantas" dziesmas, lai tās varētu klausīties bez runājošā fona.
Tātad - par dziesmām. No četrām ierakstā atrodamajām ar vienu esmu pazīstams - beidzot savu iznācienu ir piedzīvojusi "Karaliene Anna", kuru koncertā, šķiet, pēdējo reizi dzirdēju stipri pasen Dad Cafe. Liels prieks, ka šī dziesma beidzot ir pieejama ierakstā! Vēl pāris dienas pirms šī ieraksta publiskošanas klajā nāca "Kas ir Šlāpins?" - dziesma, kura rada asociācijas ar "Suņa stundas" daiļradi - ne gluži melodiskajās konstrukcijās, bet vismaz ievadošajā īstajā vai neīstajā Ilmāra Šlāpina citātā, kas seko tiem pašiem principiem, kam "Pļaviņas" vai "Augi nemīl centrālapkuri". Tālāk, protams, sākas īsta Manta. Un domājams, ka šim skaņdarbam turpmāk varētu būt stabila vieta "Mantas" koncertprogrammā - Šlāpina apdziedāšana katrā ziņā nav sliktāka par Arņa Račinska apdziedāšanu. Tiesa, Manta jau nav tas kolektīvs, kas savas uzstāšanās pakļaus "publika to no mums gaida" formātam (cerams), līdz ar to - viss ir iespējams.
Jauka ir arī liriskā "Aizbēgušais poļu grāfs", kurai pamatā arī melodiski domājams ir banāls stāsts, bet ne jau vienmēr banalitāte ir kaut kas slikts. Mazliet mazāk mani uzrunā "Halo", kaut kur tur pazudusi lirika. Protams, var gadīties, ka pieradīšu.
Kopumā gan par ierakstu jāatzīst - mani tas priecē kā veids tikt pie dažām jaunām "Mantas" dziesmām. Un mulsina visādi citādi. Pulkvedis Bihovskis un viņa traktāts par buržuāzistiskās filosofijas marasmu nav īsti man šodien aktuāls.
2015-03-17
comments powered by Disqus