Rudens sonāte
Vakar biju frizētavā, un pēc ilgāka pārtraukuma pirmo reizi gadījās, ka man bija friziere, nevis frizieris. Un frizieres parasti ir vairāk noskaņotas uz runāšanu, nekā frizieri. Līdz ar to sanāca, ka izstāstīju par vakarā gaidāmo došanos uz teātri un noskaidroju, ka frizierei pašai vairāk patīk komēdijas un mūzikli, bet man nav mīļākā teātra žanra. Faktiski jau JRT arī nemēdz izziņot par konkrētu izrādi, vai tā ir “romantiska situāciju komēdija” vai “eklektiska melodrāma”, parasti jebkurā izrādē pārkāpjot stingrās žanras robežas. Tomēr par “Rudens sonāti” biju diezgan pārliecināts, ka šī nu būs viena no izrādēm, kur no komēdjas nebūs ne miņas. Kā nekā Ingmars Bergmans nebija izslavēts ar savām pusaudžiem paredzētajām pirdienu komēdijām.
Viktors ir mācītājs. Viņa sieva Eva ir gados daudz jaunāka. Viņi kopā dzīvo jau diezgan daudzus gadus bez mīlestības. Viktors Evu mīl, bet viņš apzinās, ka viņš nespēj pateikt pareizos vārdus, lai viņa viņam noticētu. Tikām Eva nekad tā īsti nevienu nav mīlējusi, jo viņai pašai visu mūžu ir trūcis mātes mīlestības. Viņas māte ir (vairāk vai mazāk) slavena pianiste Šarlote, kura tagad ir kļuvusi par atraitni, jo miris viņas otrais (vai vismaz otrais plus vīrs) Leonardo. Un Eva uzskata par prātīgu domu uzaicināt Šarloti padzīvot pie viņas un Viktora. Jautājums, vai tā ir laba doma, nav īsti atbildams. No vienas puses, šādā veidā sākas skeletu izcelšana no skapjiem, sāpīga un sāpinoša, un nav īsti sajūtas, ka tā varētu vest pie kāda risinājuma vai atbrīvošanās. No otras puses, nav jau tā, ka gadu desmitiem neizrunātas rētas būtu kaut kas labs un vēlams, un tās joprojām pastāvīgi turpina Evu grauzt no iekšpuses.
Eva (Inga Tropa) un Šarlote (Baiba Broka) ir absolūti pretmeti, lai gan vienlaikus - ar daudz ko kopīgu. Šarlote perfekti māk uzturēt tēlu, viņa ir vienmēr valdzinoša, vienmēr uz sevi centrēta un pasauli un notikumus savā dzīvē redz tādus, kā viņa vēlās, lai tie būtu. Eva tikām kopš bērnības ir bijusi neapmierināta ar teju visu, jo īpaši - ar savu māti, par kuru viņai ir (pamatota) pārliecība, ka tā Evu nekad nav īsti mīlējusi. Taču arī pati Eva diezgan izteikti dzīvo izkropļotā realitātē un uzskata, ka viņa rīkojas morāli pareizi. Un šī nu ir tā situācija, kad starp diviem pretmetiem patiesības nav. Šo patiesību varētu palīdzēt rast Viktors (Ģirts Krūmiņš), kurš gan ir nenoliedzami labs cilvēks, taču - labs cilvēks nav profesija, pat tad, ja esi mācītājs, un viņam nav ne īsto vārdu, ne īstās autoritātes, lai viņš varētu jebko ietekmēt. Viņš var tikai no malas vērot notiekošo, to apjaust un saprast, bet ne izlabot. Jā, un kaut kur tajā visā ir Šarlotes otrā meita Helēna (Liena Šmukste), garīgas un fiziskas slimības mocīta, no kuras Šarlote itin izteikti ir aizbēgusi un kuru viņai ir ļoti grūti pieņemt kā daļu savas dzīves.
Atturīgos dažādos pelēkās krāsas toņos iezīmētā skandināviskā skatuves telpa ļoti labi saskan ar varoņu tipiski līdz galam nepateikto un emocionāli pieklusināto uzvedību un rīcību, kas tā kārtīgi uzjundī tikai pusnakts ainā, pēc kuras nekas vairs nevarēs būt tāds, kā iepriekš. Teicami izrādē tiek izspēlēta aina, kur uz maiņām Eva un Šarlote spēlē vienu un to pašu Šopēna prelūdiju (kuru gan es dīvainā kārtā daudz labāk pazīstu kā “Jane B” Sērža Geinsbūra izpildījumā).
Par laimi es galīgi nejūtos pēc cilvēka, kas varētu pašidentificēties ar izrādes varoņiem, bet tas nemaz neietekmē ticamību - varones (un arī varonis) ir tik ļoti reālas, ka viss šķiet vairāk nekā iespējams, un tas, ka īsti atrisinājuma tam visam nav, ir tikai loģiski - tāpat kā tas, ka tev kā skatītājam pašam ir jāsaprot, kur tad tu vilktu to skaidrās patiesības līniju starp divām pilnīgi nesaskanīgajām galveno varoņu patiesībām. Un, protams, principiālais jautājums, vai tāda patiesība attiecībā uz pagātni maz ir iespējama un objektīvi pastāvoša.
Bet zini - es neesmu drošs, ka tev šo izrādi tiešām ir nepieciešams redzēt, pat tad, ja tu neesi friziere “barberšopā” - tā ir tiešām skumja, ļoti skumja un ne tik ļoti ieteicama cilvēkam, kam optimisma krājumi ir zem deviņiem tūkstošiem punktu. Man ar šo lietu problēmu nav, bet atbildību par tevi neuzņemos.
Viktors ir mācītājs. Viņa sieva Eva ir gados daudz jaunāka. Viņi kopā dzīvo jau diezgan daudzus gadus bez mīlestības. Viktors Evu mīl, bet viņš apzinās, ka viņš nespēj pateikt pareizos vārdus, lai viņa viņam noticētu. Tikām Eva nekad tā īsti nevienu nav mīlējusi, jo viņai pašai visu mūžu ir trūcis mātes mīlestības. Viņas māte ir (vairāk vai mazāk) slavena pianiste Šarlote, kura tagad ir kļuvusi par atraitni, jo miris viņas otrais (vai vismaz otrais plus vīrs) Leonardo. Un Eva uzskata par prātīgu domu uzaicināt Šarloti padzīvot pie viņas un Viktora. Jautājums, vai tā ir laba doma, nav īsti atbildams. No vienas puses, šādā veidā sākas skeletu izcelšana no skapjiem, sāpīga un sāpinoša, un nav īsti sajūtas, ka tā varētu vest pie kāda risinājuma vai atbrīvošanās. No otras puses, nav jau tā, ka gadu desmitiem neizrunātas rētas būtu kaut kas labs un vēlams, un tās joprojām pastāvīgi turpina Evu grauzt no iekšpuses.
Eva (Inga Tropa) un Šarlote (Baiba Broka) ir absolūti pretmeti, lai gan vienlaikus - ar daudz ko kopīgu. Šarlote perfekti māk uzturēt tēlu, viņa ir vienmēr valdzinoša, vienmēr uz sevi centrēta un pasauli un notikumus savā dzīvē redz tādus, kā viņa vēlās, lai tie būtu. Eva tikām kopš bērnības ir bijusi neapmierināta ar teju visu, jo īpaši - ar savu māti, par kuru viņai ir (pamatota) pārliecība, ka tā Evu nekad nav īsti mīlējusi. Taču arī pati Eva diezgan izteikti dzīvo izkropļotā realitātē un uzskata, ka viņa rīkojas morāli pareizi. Un šī nu ir tā situācija, kad starp diviem pretmetiem patiesības nav. Šo patiesību varētu palīdzēt rast Viktors (Ģirts Krūmiņš), kurš gan ir nenoliedzami labs cilvēks, taču - labs cilvēks nav profesija, pat tad, ja esi mācītājs, un viņam nav ne īsto vārdu, ne īstās autoritātes, lai viņš varētu jebko ietekmēt. Viņš var tikai no malas vērot notiekošo, to apjaust un saprast, bet ne izlabot. Jā, un kaut kur tajā visā ir Šarlotes otrā meita Helēna (Liena Šmukste), garīgas un fiziskas slimības mocīta, no kuras Šarlote itin izteikti ir aizbēgusi un kuru viņai ir ļoti grūti pieņemt kā daļu savas dzīves.
Atturīgos dažādos pelēkās krāsas toņos iezīmētā skandināviskā skatuves telpa ļoti labi saskan ar varoņu tipiski līdz galam nepateikto un emocionāli pieklusināto uzvedību un rīcību, kas tā kārtīgi uzjundī tikai pusnakts ainā, pēc kuras nekas vairs nevarēs būt tāds, kā iepriekš. Teicami izrādē tiek izspēlēta aina, kur uz maiņām Eva un Šarlote spēlē vienu un to pašu Šopēna prelūdiju (kuru gan es dīvainā kārtā daudz labāk pazīstu kā “Jane B” Sērža Geinsbūra izpildījumā).
Par laimi es galīgi nejūtos pēc cilvēka, kas varētu pašidentificēties ar izrādes varoņiem, bet tas nemaz neietekmē ticamību - varones (un arī varonis) ir tik ļoti reālas, ka viss šķiet vairāk nekā iespējams, un tas, ka īsti atrisinājuma tam visam nav, ir tikai loģiski - tāpat kā tas, ka tev kā skatītājam pašam ir jāsaprot, kur tad tu vilktu to skaidrās patiesības līniju starp divām pilnīgi nesaskanīgajām galveno varoņu patiesībām. Un, protams, principiālais jautājums, vai tāda patiesība attiecībā uz pagātni maz ir iespējama un objektīvi pastāvoša.
Bet zini - es neesmu drošs, ka tev šo izrādi tiešām ir nepieciešams redzēt, pat tad, ja tu neesi friziere “barberšopā” - tā ir tiešām skumja, ļoti skumja un ne tik ļoti ieteicama cilvēkam, kam optimisma krājumi ir zem deviņiem tūkstošiem punktu. Man ar šo lietu problēmu nav, bet atbildību par tevi neuzņemos.
2016-05-05
comments powered by Disqus