Bumba nerunā
Tajā brīdī, kad tika atceltas “Uzvara ir mirklis” izrādes šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā, “Bumba nerunā” atlika kā vienīgā vismaz kaut kādā mērā ar futbolu saistītā izrāde šī gada festivāla programmā. Protams, saistība ar futbolu te nav tik milzīga - galvenā varoņa iesauku “Bumba” veidojis tas, ka viņš allaž ir tas, kuram futbola spēles apstākļos ir jāskrien pēc kaut kur aizlidojušas bumbas, plus viens no diviem aktieriem šajā priekšnesumā ir savulaik perspektīvais (kurš gan no mums jaunības gados nav bijis perspektīvs!) futbola vārtsargs Kristians Kareļins, kurš tagad zināms ne tikai kā Kostja no “Viņas melo labāk”, bet arī kā “Pa pāris kausiem” dzīvesveida piekopējs.
Izrādes darbība risinās daudzdzīvokļu māju kvartāla robežas, Kareļinam un Anastasijai Rekutai - Džordževičai pārvietojoties starp mājām un pagalmiem, skatītāju pulkam sekojot viņu kustībai. Sižets nav pats reālistiskākais - regulāri apceltais Bumba seko skudrām un kļūst par skudru karalieni. Kolorītā vide ir viens no izrādes spēcīgākajiem elementiem - te tev gandrīz garantēti brīvprātīgie skatītāji, kaut kāda minimāla mijiedarbība starp aktieriem un vietējiem iedzīvotājiem, neizpratnes pilni skatieni no māju logiem, ko noteikti veicina, piemēram, vingrinājumi uz kāpņu telpu nojumes jumtiem. Atbilstoši galvenā varoņa ikdienai, izrāde ir uztverama arī nedzirdīgajiem, kas ir pazīstami ar zīmju valodu.
Droši vien vajadzētu uzsvērt, ka izrādes aprakstā tās vecuma auditorija norādīta kā 6+. Šaubu nav, ka šajā limitā es iekļaujos, taču skaidrs, ka ne jau par mani domāja Māra Uzuliņa, to iestudējot. Līdz ar to diezgan loģiski, ka vairāk varēju novērtēt to, kā tiek darīts, nevis kas tiek darīts. Un to, ka atbilstoši maniem novērojumiem gados jaunākajiem skatītājiem bija interesanti sekot aktieru izdarībām. Manis paša iespaidi - nebija slikti, kopumā manu uzmanību priekšnesums noturēja (tiesa, tas nebija grūti arī tālab, ka izrāde ir ļoti īsa), bet skaidrs, ka tas nav tas saturs, kuru es ieteiktu saviem pieaugušajiem draugiem. Draugu bērniem - cita lieta. Domājams, ja mēs būtu sadūšojušies uz šo izrādi paņemt līdzi Esteri, viņai arī būtu interesanti (lai arī vajadzētu gana daudz viņai skaidrot, kas un kāpēc tur notiek). Katrā ziņā skaidrs, ka nākamgad uz kādu VVTF izrādi Estere aizies. Man tikām joprojām ik pa brīdim galvā ieskanās Skudruskābes dziesm
Izrādes darbība risinās daudzdzīvokļu māju kvartāla robežas, Kareļinam un Anastasijai Rekutai - Džordževičai pārvietojoties starp mājām un pagalmiem, skatītāju pulkam sekojot viņu kustībai. Sižets nav pats reālistiskākais - regulāri apceltais Bumba seko skudrām un kļūst par skudru karalieni. Kolorītā vide ir viens no izrādes spēcīgākajiem elementiem - te tev gandrīz garantēti brīvprātīgie skatītāji, kaut kāda minimāla mijiedarbība starp aktieriem un vietējiem iedzīvotājiem, neizpratnes pilni skatieni no māju logiem, ko noteikti veicina, piemēram, vingrinājumi uz kāpņu telpu nojumes jumtiem. Atbilstoši galvenā varoņa ikdienai, izrāde ir uztverama arī nedzirdīgajiem, kas ir pazīstami ar zīmju valodu.
Droši vien vajadzētu uzsvērt, ka izrādes aprakstā tās vecuma auditorija norādīta kā 6+. Šaubu nav, ka šajā limitā es iekļaujos, taču skaidrs, ka ne jau par mani domāja Māra Uzuliņa, to iestudējot. Līdz ar to diezgan loģiski, ka vairāk varēju novērtēt to, kā tiek darīts, nevis kas tiek darīts. Un to, ka atbilstoši maniem novērojumiem gados jaunākajiem skatītājiem bija interesanti sekot aktieru izdarībām. Manis paša iespaidi - nebija slikti, kopumā manu uzmanību priekšnesums noturēja (tiesa, tas nebija grūti arī tālab, ka izrāde ir ļoti īsa), bet skaidrs, ka tas nav tas saturs, kuru es ieteiktu saviem pieaugušajiem draugiem. Draugu bērniem - cita lieta. Domājams, ja mēs būtu sadūšojušies uz šo izrādi paņemt līdzi Esteri, viņai arī būtu interesanti (lai arī vajadzētu gana daudz viņai skaidrot, kas un kāpēc tur notiek). Katrā ziņā skaidrs, ka nākamgad uz kādu VVTF izrādi Estere aizies. Man tikām joprojām ik pa brīdim galvā ieskanās Skudruskābes dziesm
2021-08-07
comments powered by Disqus